jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2004. gada 08. jūlijs
Svētki suitos

Anda BUŠEVICA, Neatkarīgā Rīta Avīze 

Pirmais starptautiskais burdona festivāls Alsungā

Kad suiti dzied, saucēja, piemeklējot senas dziesmas vārdus, slavē, vēsta vai māca, un zināšana viņai dota no augšienes.

Locītāja, vārds vārdā atkārtodama saucējas teikto, apliecina, ka viņa ir sadzirdēta te un tagad, atkārtojumā rādot, ka arī pašai dziesmas vārdi nav sveši un ir arī viņas pašas zināšanas daļa. Atlocītāja izsaka vispārēju piekrišanu, bet fonā vilktā burdonbalss – ēēēoo.... – tā pati suitu zeme, sava zeme, saknes, uz kuras viss arī turas. Tik tēlaini suitu dziedāto noredzējusi šai vidē dzīvojošā muzikoloģe Dace Nasteviča.

Burdons – tie ir suiti

Ar LKF un suitu novadu pašvaldību atbalstu tapušais 1. starptautiskais burdona festivāls notika pērnās nedēļas nogalē Alsungā. Kā varēja noprast pēc svinīgajām uzrunām, tas ir plašākais Etniskās kultūras centra Suiti rīkotais pasākums, suitu varēšanas pievērst uzmanību savam novadam apliecinājums. Par to, ka suiti savas atšķirības Latvijai pārdos par augstāko cenu, liecina viss – sākot ar no apaļbaļķiem būvēto zīmi šosejas malā, kas aiz Ēdoles braucējus informē, ka speram kāju suitu novadā. To sekmē arī Jūrkalnē plaukstošais tūrisms, kas liek domāt, ka svētkiem drīz sekos nākamie, suitu pazīšanas zīmju piesātināti pasākumi.

Kā skaisti to pateicis Brīvdabas muzeja direktors Juris Indāns, suitu novads veidojies divu cilvēku mīlestības dēļ. Suitus par suitiem 17. gs. nodēvējis grāfs Ulrihs Šverins, kurš, apprecējis polieti, katoļticībai pūlējās pievērst arī savus dzimtļaudis. Lai luteriskajā Kurzemē sekmētu rekatolizāciju, ap divsimt dzimtcilvēkiem, kas bijuši ar mieru atgriezties katoļticībā, kā balva izgatavoti grezni tērpi. No šiem ļaudīm grāfs izveidojis gvardi, kuru nosaucis par svītu, no kā cēlies nosaukums suiti. Līdz pagājušā gadsimta vidum katoļticīgo suitu laulības ar luterāņiem tika uzskatītas par nosodāmām.

Ziemeļu burdons

Burdonbalss – tie ir suiti. Bet vai paši suiti maz zina, kas ir burdons? "Alsungas novads ir vienīgais apvidus Latvijā, kur saglabājies ļoti sens dziedāšanas veids – burdons," festivāla bukletā raksta festivāla organizatore, EKC Suiti vadītāja Lidija Jansone. Festivālā notiekošajā konferencē Burdona tradīcijas etnomuzikologs Mārtiņš Boiko šo apgalvojumu izšķīdina jau pirmajās minūtēs, izdalot kartes, kurās iezīmēta burdona izplatība Baltijā. Ja burdondziedāšanu varam iedalīt dūdburdonā, kam raksturīga gara, stiepta skaņa, kurā nomainās viens vai divi patskaņi, un sillabiskajā (no grieķu syllabē – zilbe), kur balss rečitē vienu vai divas zilbes, tad dūdburdons vairāk izplatīts suitos un arī Nīcā un Bārtā, savukārt Latgales talku balsiem paralēli tiek dziedāts arī sillabiskais burdons. Abi burdona veidi sastopami arī gar Daugavu un Aiviekstes baseinā, bet jo īpaši Sēlijā. Burdons tomēr nav Vislatvijas parādība un, lai vieglāk priekšstatītu kartē izveidojušos ainu, ērtāk būtu nosaukt tukšos apgabalus – Latvijā tie ir, ar nelieliem izņēmumiem, Vidzeme un Kurzemes ziemeļdaļa, tai pašā laikā Igaunijas dienviddaļā sastopamais burdons, kam paši igauņi piemēro terminu dienvidigauņu divbalsība, itin kā dabiski turpina Latvijas burdondziedāšanas izplatības areālu. Igaunijā gan burdonbalss dziesmu nav pierakstīts daudz – ap 20 piemēru, kas visi fiksēti 19. un 20. gs. mijā. Savukārt Lietuvā, kur, lai arī līdz mūsdienām saglabājies sutartīņu paveids, kurā var saskatīt līdzību ar burdondziedāšanu, vokālo burdonu var uzskatīt par izzudušu. Turklāt šādas tradīcijas kādreizējo pastāvēšanu izdevies pierādīt pavisam nesen, kad Berlīnes Etnoloģijas muzejā no jauna nonāca Eduarda Voltera 1909. g. ar fonogrāfu veikto ierakstu kolekcija. Tajā kādā Lietuvas ierakstā (precīza ieraksta vieta nav zināma) saklausāms kārtīgs vokālais sillabiskais burdons.

Eiropā pastāv liela vokālās burdonmūzikas daudzveidība. Pirmām kārtām minamas Balkānu tautas – Bosnija, Maķedonija; tad Baltkrievija, Ukraina, Krievija – tā sauktais austrumslāvu burdons – līdz pat Ziemeļkaukāzam – gruzīniem, čečeniem, ingušiem, tostarp burdonbalss tiek dziedāta arī Šveicē, Ziemeļitālijā. Latvija uzskatāma par unikālu kā zeme vistālāk ziemeļos, kur pastāv un nav pārtrūkušas burdondziedāšanas tradīcijas – secina etnomuzikologs M. Boiko.

Vai dziedātāja zināja?

Senie grieķi nezināja, ka ir senie grieķi. Ja zinātu – vai tas ietekmētu viņu kultūru? Var vaicāt – kā ziņa par to, ka Kurzemes garais sauciens turpmāk dēvējams no latīņu vai 13. gs. franču valodas (pastāv dažādas hipotēzes par termina burdons izcelsmi) aizgūtajā vārdā burdons, ietekmēs Medņevas sievas vai suitenes vēlmi dziedāt kā no tēvu tēviem iemācīts?

Organizatoru iecere bija laba – pa dienu notiekošajai konferencei vakarā seko atklāšanas koncerts, kurā būtu iespēja salīdzināt atšķirīgās Medņevas etnogrāfiskā ansambļa Latgales burdonbalsis ar vietējo Suitu sievu dziedātprasmi un dziesmām no Sēlijas puses Saucēju izpildījumā, kopainu papildinātu gruzīnu folkloras ansambļa Mzetamze sieviešu gluži atšķirīgais dziedājums un priekšnesumu starplaikos Edžus dūdnieku spēlētais instrumentālais burdons.

Diemžēl dzīvē viss izrādījās citādi. Eņģīgi vitālās Medņevas sievas vispirmām kārtām pārstāvēja savu novadu un sevi, kamdēļ rāva vaļā ciema ziņģes ar piedziedājumu johaidī ai dā, daudz arhaiskāko burdondziedāšanu pārstāvot ar vienvienīgu nīkulīgu talku balsu. Vācu tūristi sajūsmā sita plaukstas, un kopumā koncerts izvērtās lustīgs, taču asi kontrastēja ar konferencē klausītajiem ierakstiem un izskanējušajiem burdondziedāšanas unikalitātes slavinājumiem.

Naiva ir doma, ka etnogrāfiskā ansambļa dziedātāju valdzinošā vitalitāte, pacelta skatuves augstumos, atmirdzēs pati no sevis. Tas tomēr ir pasākuma kuratora uzdevums – izcelt un padarīt redzamu festivāla tēmā pieteikto burdondziedāšanu. Acīmredzami pietrūka līdera, kurš varētu ideju par burdondziedāšanas īpašo lomu izvilkt cauri visai festivāla norisei. Negribas noliegt EKC Suiti vadītājas L. Jansones paveikto, tomēr viņas klātbūtne bija pārāk nemanāma, bet festivāla noskaņas plūda plašā amplitūdā – no suitu unikalitātes slavinājuma un burdona teorijas, līdz vienkāršai ballītei.

Par atklāšanas koncerta veiksmi izvērtās grupas Saucējas burdondziesmas, turklāt grupas vadītāja Iveta Tāle, būdama folkloras teorijas pasniedzēja Kultūras akadēmijā, sniedza īsu ieskatu sēļu dziedāšanas tradīcijās. Līdzīgi arī gruzīnu folkloras ansambļa Mzetamze priekšnesums veiksmīgi ilustrēja konferencē etnomuzikoloģes Natālijas Zumbadzes stāstīto par gruzīnu rituālajām darbībām, kurās dominē dziesmas ar burdonbalsi: lietus izsaukšanas rituāls; bērnu infekcijas slimību, kas savulaik tika uzskatītas par dievības iemiesošanos bērna ķermenī, ārstēšana; raudu dziesmas un maija pilnmēness laikā izpildāma sieviešu deja.

Skatuves tradīcija

Burdonfestivāla vērienam, kā Forumā (2.07.04.) rakstīja etnomuzikoloģe Gita Lancere, būtu pieticis ar vēlmi apzināt suitu burdonizpildījuma tradīcijas. Iespēja salīdzināt Jūrkalnes, Alsungas un Gudenieku suitenes, kā arī Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dziedātājas, radās festivāla nākamās dienas koncertā.

Sestdienas vakarā Alsungas Ziedulejas estrādē tika svinēti Jāņi. Kad pirms festivāla telefonsarunā apvaicājos L. Jansonei, vai tiešām Alsungā iet tik jautri, ka Jāņi tiek svinēti vairākas nedēļas, man tika paskaidrots, ka Līgovakarā esot lijis un alsundznieki pie līgošanas tikšot tikai tagad. Savukārt Dienas pielikumā Izklaide kāds Aivai Kalvei bija paguvis sastāstīt, ka 3. jūlijā Jāņi svinami pēc vecā kalendāra. Sibīrijā, Lejas Bulānā, patiešām Jāņus svin pēc vecā kalendāra, taču 6. jūlijā, nevis tuvākajā brīvdienā, kad nelīst.

Tā nu, raugoties uz estrādes notiekošajā, es nevarēju nedomāt par Daces Nastevičas konferences laikā ierosināto, pētījuma vērto tēmu – ka šobrīd mums būtu jārunā ne vairs par suitu pārmantoto tradīciju, bet gan jau par simt gados pārmantoto skatuvisko tradīciju. Tos simt gadus varam sākt skaitīt kopš 1924. g., kad, Rīgas skolotāju institūta direktora Luda Bērziņa rosināti, suiti rādīja plašākai publikai savu dziedāšanu un tradīciju zināšanas, vai arī kopš 1925. g., kad komponists Emilis Melngailis Rīgas publikai izrādīja Alsungas suitus, vai Latvijas kultūras mērogos – kopš 1935. g., kad tapa A. Austriņa filma Kāzas Alsungā. Šā gadsimta suitenes lepojas ar mantoto atpazīstamību, arī man, Jāņu uzvedumā skatoties uz skatuves puslokā izkārtotajiem galdiem, pie kuriem sēž sievas, trakās drānas zibinādamas, kamēr festivāla viesiem galdi nav klāti vispār vai klāti lejāk skatītāju rindu tumsībā, jādomā par atbilstoši vajadzībai pielāgotu Kāzu Alsungā uzlējumu uz Jāņu zālītēm.

Tā ir lieliska EKC Suiti ideja – ar starptautiska festivāla palīdzību pievērst uzmanību latviešu folkloras mantojuma unikālai iezīmei, uzņemties tās kopšanu un rast saiknes ar citiem novadiem un valstīm. Taču, ja reiz – kā tas notika šai festivālā – koncertuzvedumos burdonbalss definīcija ir pašpietiekama: burdons – tie ir suiti, skaties tik un brīnies, tad suitiem arī burdona sakarā gribētos adresēt virkni pārmetumu. Suiti pieraduši būt unikāli, viņu tradīcijām nav līdzinieku visā Latvijā, taču kāpēc suitu unikalitāte tiek kopta caur skatuvisku izrādīšanos? Tipisks piemērs šādai skatuviskai pieejai bija ideja inscenēt Jāņus. Nu kā lai noticu, ka šī dieniņa ir svēta diena, ja Jāņi aizvadīti jau pirms nedēļas?

Pirms burdonu pasludināt par suitu karogu, jājautā – cik daudz un dziļi pašas suitu etnogrāfisko ansambļu dziedātājas to zina? Konferences laikā D. Nastevičas izteikto pārmetumu, ka, lai arī mēles suitu saucējām joprojām šerpas un pantiņi ikreiz top atbilstoši situācijai, melodiju pūrs gājis mazumā, apstiprināja arī Zaiga Sneibe, kuras studente Ance Krauze neesot pazinusi gandrīz nevienu no Emiļa Melngaiļa suitos pierakstītajām melodijām.

Nonāku pretrunās – par suitiem sajūsminās zinātnieki, suitenes ir pieprasītas folkoras saietos, skatītāji apmierināti – par ko žēloties? Un bija festivālā daudz vērtīgu brīžu, taču ja arī nākamajā Alsungas burdona festivālā pasākumu plāns sairs teorētiķu konferencē un tā sauktajai tautiskajai gaumei paredzētajos skatuviskajos uznācienos, tad suitu brīvdabas uzvedumu pazīstamais un mūžīgais modelis – kāzas Alsungā – būs kā no pasakām ņemts: "Arī es tur biju, pie galda sēdēju, gar ūsām tecēja, mutē netika.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO