jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2005. gada 17. oktobris
Sansaras jubilejas koncertā

Zane Gailīte, Mūzikas Saule 

Pirmie desmit – tas tik tāds bērna vecums vien būtu. Skanīgi desmit – jau krietni vairāk. Un senās mūzikas ansambļa Sansara desmitgades koncerts Mazajā Ģildē ar rīdzinieka Johana Gotfrīda Mītela (1728–1788) mūziku programmā rādīja ko būtisku ne vien muzicētāju un interpretācijas, bet arī publikas, klausītāju ziņā. Cik gatavi esam teju aizmirstā, vairāk vien pēdējos gados spēlētā Mītela atskaņošanai un uztverei? Liels prieks un lepnums ir galvenā izjūta un doma šī koncerta sakarā. Ne prezentabla festivāla vai satriecoša pirmatskaņojuma, bet īstas muzikālas intereses dēļ tik daudz ļaužu gandrīz bezgaisa telpā (ko lai dara – vasara un Vecrīgas pārāk skanīgās ielas!), kur neiezvanās ne telefons, nečīkst ne krēsls! – reti ko tādu gadās piedzīvot.

Mūzika – ideālā starpniece un klātesošo vienotāja – radīja dabiskas atraisītības un svētku sajūtu gan spēlētājos, gan klausītājos. Eleganti un sarežģīti līdz transcendentālas neiespējamības pakāpei, it kā tuvi un aizraujoši, tajā pašā laikā – ne klaji vai sadzīviski emocionāli atdzīvojas J. G. Mītela skaņuraksti, tāpat kā to radītājs: kādreizējais Oto fon Fītinghofa mājas kapelas vadītājs, Rīgas Sv. Pētera baznīcas ērģelnieks. Viņš vienmēr saglabājis distanci – dažkārt pat no tuviem radiniekiem tepat Rīgā, Cesvainē un Tērbatā. Mītela izsmalcinātībā nav augstprātības, viņa smalkumā jaušams drīzāk neatrisināmais pretstats vai konflikts starp pašizvēlētu vientulību un nepieciešamību atrasties sabiedrībā, vēlmi komponēt, tikt atskaņotam, bet tikai mūzikā tieši sastapties un runāt ar cilvēkiem.

Aizrautīga degsme, meistarība un interpretācijas smalkums bija arī Sansaras zīmīgās īpašības gandrīz visā jubilejas vakara programmā. Mītela Polonēze kā svinību iesācēja un arī pabeidzēja mūzika ir labs atradums šāda koncerta organizācijā.

Koncerta laikā bija jādomā, cik daudz nozīmē tuvošanās šādas mūzikas adekvātai interpretācijai, kura parastos klasiska vai romantiska stila un izteiksmības rāmjos neiekļaujas un it kā izkrīt pat no sava laika konteksta. Mītels nav nedz viņa skolotāja J. S. Baha, nedz laikabiedru – klasiķu (Mocarts, Haidns) zīmē spēlējams; vistuvāk viņam stāv K. F. E. Bahs, bet šis savulaik tik populārais komponists Rīgas koncertzālēs būs vēl lielāks izņēmums nekā J. G. Mītels. 

Jau vairāki Sansaras mūziķi (un ne tikai viņi!) senās mūzikas interpretāciju krietni apguvuši, arī uzminējuši un saklausījuši, studējot Bāzeles Schola cantorum. Ja iespējams runāt par J. G. Mītela mūzikas ideālu atskaņojumu, šķiet, Sol mažora Koncertā Ieva Saliete un ansambļa mūziķi tai bija maksimāli tuvu. Gandrīz grēcīgs jautājums nāk prātā: vai taustiņinstrumentu virtuozs Mītels pats kopā ar Fītinghofa kapelu būtu spējis to tik spoži nospēlēt? Brīnišķīgo, galanto Flautas sonāti un otru klavesīna koncertu klausoties, gan bija jādomā par jau minēto: šī nav nedz romantiski, nedz klasiski spēlējama mūzika, tās saturiski un konceptuāli sarežģītā interpretācijas māksla ir krietni jāmācās, jo tai nav analogu parastajā koncertrepertuārā. Klausoties Sansaru, rodas kāda cerība: varbūt tomēr pienāks laiki, kad mūspašu Rīgā, ko gribam par mūzikas metropoli saukt, pratīsim kopt ne vien lielus, vērienīgus svētkus un festivālus, bet – kaut cik organizatoriski sakārtoti – mūziku visā tās daudzveidībā, mūziku "dažādām gaumēm un dvēseles noskaņojumiem". Tad mēs patiesi būtu kultūras un arī garīgas iedvesmas pilsēta.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO