jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







MAIJA EINFELDE (1939)

Ieviņa Liepiņa, Music in Latvia 2004 

   Maijas Einfeldes mūzika – nosvērta, atturīga, tā pie klausītāja nemaz nenāk tik viegli, jo bieži ir pat ļoti skarba. Dzīve nav tik skaista, lai rakstītu skaistu mūziku, savu rokrakstu pirms dažiem gadiem skaidroja Maija.
   Palēnām un centīgi komponiste veidojusi savu tēlu un stila pasauli. Garajā ceļā viņai palīdzējis latviešu nozīmīgākais simfoniķis Jānis Ivanovs, kura kompozīcijas klasi Maija Einfelde absolvējusi 1966. gadā Latvijas Valsts konservatorijā (šodien – Mūzikas akadēmijā).
   Popularitātes viļņa virsotnē viņa tika uzmesta 1997. gadā, uzvarot Bārlova fonda rīkotajā kompozīciju konkursā ASV, kad 299 dalībnieku konkurencē pārliecinošu pirmo vietu ieguva viņas poēma korim Pie zemes tālās pēc Aishila traģēdijas Saistītais Prometejs. Laimīgs cilvēks nevar pastrādāt, toreiz pēc uzvaras sacīja Maija, jau būdama saistīta ar no tās izrietošajiem pasūtījumiem.
   Pēc gada tika pirmatskaņots pasaulslavenā The Hilliard Ensemble pasūtījums Un es redzēju jaunas debesis, vēl pēc gada klajā tika laists pirmais viņas mūzikas CD Pie zemes tālās…
   Komponistes iecienītākie žanri – kamermūzika un kormūzika, kurā iedzīvinātas vēsturiskas, mitoloģiskas, vispārcilvēciskas un autobiogrāfiskas tēmas.

KOMPONĒŠANA
   Ir banāli teikt, ka darbs pie skaņdarba ir mistisks, bet tā ir! Tu nekad nezini, kas rezultātā iznāks. Ir komponisti, kam viss salikts pa plauktiņiem, atliek tikai aizpildīt shēmu. Man drīzāk ir kā Onegeram, kas rakstīja, ka jūtas kā celtnieks, kas slej kāpnes debesīs, nezinādams, vai tās kaut kur aizķersies, vai arī nāksies ar visām trepēm likties gar zemi...

KRITIKA UN GANDARĪJUMI
   Man laimējies – mana mūzika vienmēr nonākusi saprotošu, labu mākslinieku rokās, kas to iestudējuši ar mīlestību, saka komponiste. Šo mākslinieku vidū viņa min diriģentu Normundu Šnē un viņa vadīto orķestri Rīgas Kamermūziķi, diriģentus Kasparu Putniņu, Sigvardu Kļavu un viņu vadīto Latvijas Radio kori.
   Garīgais pacēlums, kas rodas, klausoties, kā liels orķestra vai koris mēģina tavu mūziku, nav aprakstāms. To saucu par savu lielāko gandarījumu.
   Attiecības ar kritiku, kam pakļauts jebkurš radošs cilvēks? Ja esmu saņēmusi kritiku - pelnītu vai nepelnītu -, pirmajā brīdī ārkārtīgi dusmojos… Pēc pāris mēnešiem dusmas pārvēršas analīzē: varbūt kāds pamats kritikai tomēr bijis? Vēl pēc brīža savu vagu sāku art tieši no tās pašas vietas, no kuras esmu bijusi izsista.

SVARĪGĀKIE DARBI 
Pie zemes tālās 1996 Poēma korim a capella
   Pie zemes tālās komponēta pēc Latvijas Radio kora grupas pasūtījuma. Interesanti, bet tieši šo tekstu jau reiz izmantoju, rakstot basam un tādam kā "salasītam" kamermūzikas sastāvam: vijolei, čellam, klarnetei, mežragam. Kora darbā viss it kā ir tik ļoti atšķirīgs, bet pēdējā daļa mats matā sakrīt ar iepriekšējo darbu – kameransambļa epilogs ir epilogs arī šeit. Tās ir tādas neizprotamas lietas – šīs atkārtošanās, bet bija nemaldīga pārliecība, ka tā tam jābūt.

15. Psalms 1998
   Uzvara Bārlova fonda konkursā atnesa arī kora jaundarba pasūtinājumu. Toreiz to iestudēja četri kori: Brigama Janga universitātes koris un Kansas City Chorale Amerikā, Vankūveras kamerkoris Kanādā un Nīderlandes Radio koris.
   15. Psalms nācis ar milzīgām grūtībām: vispirms jau šeit saskāros ar valodas problēmu, jo ņemt latvisko tekstu nevarēju – tur ir ne tikai cits tulkojums, bet arī itin kā cita jēga. Angļu Bībelē stāv teikts: "Kas tā darīs, tas nemūžam Debesu valstībā netiks", bet latviskajā – "Kas tā nedarīs, tas Debesu valstībā tiks"… Šie pēdējie vārdi taču ir absolūti pretēji, kaut doma viena un tā pati!
   Publiku un dziedātājus Amerikā nācās krietni sagatavot, jo viņiem ir pasveša tik smaga mūzikas valoda: man bija ilgi jāstāsta, kāda ir mūsu pagātne, kādi bija Sibīrijas draudi, ka līdz ar to arī mūzikā, ja komponists grib būt godīgs, skarbums nepaiet secen."

Sirēnu sala 1998
   Šim darbam ir interesanta vēsture: tapis pēc sieviešu vokālās grupas Putni pasūtījuma, un sākotnēji komponiste sirēnas asociējusi ar dievišķiem tēliem. Un tikai pēc tam, nopietnāk izlasot Homēra Odiseju, uzzināju, ka sirēnas ir vieni briesmīgi radījumi – puscilvēki, pusputni, mežonīgas, plēsīgas un asinskāras būtnes… Ak, vai!...

Trīs jūras dziesmas 1995
   Šim darbam veidotas trīs dažādas versijas: pirmā – tikai stīgām, otrā – tām pieliekot klāt oboju un mežragu, un trešā – ar ērģelēm, kas ir ļoti atšķirīga, traģiska, jo tapusi, pieminot prāmja Estonia traģēdijas upurus.
   Skaņdarba intonatīvo bāzi veido lībiešu tautasdziesmas un lībiešu ganu sauciens, jo tajā atbalsojas lībiešu teika par jauniem cilvēkiem, kuri svētdienā, ejot gar jūras krastu uz baznīcu, ceļā sastapuši zirgu ganāmpulku. Pārgalvīgākais no puišiem, neievērojot gana brīdinājumus, sēdies vienam zirgam mugurā, un ganāmpulks pazudis jūrā ar visu drosminieku…

Kora simfonija 2000
   Izvērstā četrdaļīgā opusa pamatdoma ir komponistei tipiska un tradicionāla, un vienlaikus – arī neatkārtojama. Izrādās, sākotnējā ideja bijusi pagalam prozaiska: Šī tēma joprojām ir aktuāla - mazie un lielie bomži ielās, nabadzība un alkoholisms Latvijas pilsētās un laukos, izsenis mums tik raksturīgā gaušanās, prāto Maija Einfelde, un turpina: Sapņotāji mēs esam, dzejnieki, mūsu izvēle ir brīvība - pārprasta, sakropļota, vienlaikus skaista un iespējama. Gaidīšana.
   Kora simfonija iznākusi kā aizlūgums par tiem, kuri dzīvo bez garīgās pieredzes. Tomēr mūzika neizskan bezcerīgi: skaņdarbā nesastapsim bezrobežu traģismu (lai gan arī optimismu še nesaklausīt); jā, sāpes gan, un bezgalīgu līdzcietību, kas Maijai Einfeldei ir tik ļoti, ļoti raksturīgi - šķiet, ka cilvēcība un līdzjūtība ir visspilgtākās iezīmes gan viņas pašas raksturā, gan mūzikā. Kora simfonijas moto ir Viļa Plūdoņa dzejolis Bāra bērni, kas komponistes sirdij ir īpaši tuvs, tomēr tās pamatā ir liturģiskie teksti (četras daļas ir Kora simfonijā: Kyrie eleison, Dies irae, Benedictus un Domine, salvum).

Simfonija 2003
   Savu pirmo simfoniju komponiste uzskata par… avantūru: Sagatavošanās ilga vairāk nekā gadu: mācījos un pētīju dažādas partitūras, tāpēc sākumā šķita - viss skaidrs, nu tik rakstīšu… un pēc pirmajām trim uzrakstītajām taktīm iestrēgu uz trim mēnešiem: simfonija manā priekšā vaļā nevērās… Pretēji kormūzikai, kur iznākumu varēju prognozēt, lielajā orķestrī nejūtos kā savā kabatā.
   Tomēr pati mūzika neizklausās pēc avantūras, jo to viegli nolasīt kā lielā orķestra iespēju izzināšanas procesu, kā autobiogrāfisku ainu. Mūzika skan aktuāli, ar visām šaubām, cīniņiem pēc domas turpinājuma, pretrunām pašai ar sevi. Simfonijā motīvs pēc motīva izcīna tiesības uz skanisko dzīvi - lieliski apdzīvota stīgu grupa, spēlējoties ar tembriem, gaismēnām, piepludinot pārējos instrumentus, itin kā izmēģinot - kā skanēs stīgas un koka pūšamie, kā skanēs tad, ja visam tiks pielikti metāli? Simfonija ir noskaņu mozaīka, kurā autore teikusi to, ko vēlas pateikt, un pārdomas noslēgusi pilnskanības brīdī.
   Partitūrā komponiste atļāvusies citēt pati sevi, izmantojot tēmas un noskaņojumus no saviem iepriekšējiem darbiem. Vistiešākās paralēles apzināti veidotas ar Kora simfoniju.
   Ja seko tam, kas šodien notiek pasaulē, ir skaidri saredzami sasprindzinājumi un traģiski brīži, kas mijas ar mieru, kurš, savukārt, reizēm izrādās mānīgs. Īsā periodā sastopams kaut kas līksms un kaut kas ļoti briesmīgs. Tieši tā arī man gribējās šo simfoniju rakstīt. Visiem saviem skaņdarbiem, arī instrumentālajiem, patiešām biju sīki izrakstījusi programmas un sižetus, bet šoreiz tā vienkārši būs pasaule cilvēkā un cilvēks pasaulē. Es tomēr uzskatu, ka cilvēks arī ir viena neatklāta pasaule. Nu, kur paliek tā domu laboratorija, kad cilvēks aiziet? Domāju, ka tā lidinās kaut kur tepat, gaisā.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO