jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2007. gada 10. augusts
Sevišķs festivāls kultūras arēnā

Ruta PAIDERE, komponiste, Kultūras Forums 

Madonas Latviešu mūzikas festivālam piemīt vairākas īpašības, kuras raksturo tā sevišķumu mūsu kultūras arēnā. Šis koncertu cikls risinās laikam jau visskaistākajā un modernākajā Latvijas mūzikas skolā, brīnišķīgā laukakmeņu ēkā, kuras unikalitāti pasvītro gaišo un plašo koncertzāli greznojošās logu vitrāžas.

Šāda vide ne tikai iedvesmo, bet pat uzliek par pienākumu izmantot tās priekšrocības – patīkamo auru un lielisko akustiku, kas šī gada festivāla koncepcijas autoriem ar pianistu Uģi Krišjāni priekšgalā arī lieliski izdodas, dažās dienās ļaujot iegūt patiešām vispusīgus iespaidus par dažādām aktuālām latviešu klasiskās mūzikas izpausmēm. Kā sevišķi veiksmīgu akcentu gribētos uzsvērt faktu, ka koncertu programmās tiek iesaistīti daudzi jaunie mūziķi – gan izpildītāji, gan kompozīcijas audzēkņi no Latvijas mūzikas vidusskolām, tādējādi ļaujot klausītājiem mazliet ieskatīties nākotnē.

Pašu jaunāko komponistu darbi diezgan skaidri reflektē latviešu mūzikas iekšējo kodolu, jo, gribot vai ne, pirmajās kompozīcijās visvairāk spoguļojas mūsu muzikālās izglītības pamati ar romantiskās domāšanas tradīciju to centrā, no kuras atbrīvoties šajā kontekstā šķiet gandrīz vai neiespējami. Ipaši problemātiska šī situācija kļūst tad, kad romantisms draud pārvērsties sentimentā.

Tas gan nedraud Platonam Buravickim, kura trīs kompozīcijas dominēja Jauno un ne tik jauno komponistu koncerta pirmajā daļā, izceļoties ar dumpiniecisku vēlmi demonstrēt neatkarīgu domu un nebaidoties arī no provokācijas. Piemēram, skaņdarbu Gaismas deja jaunais autors balsta uz it kā pat paradoksālu kontrastu, temperamentīgām bungu komplekta epizodēm pretnostatot mocartiskus klavieru solo. Šī ideja gan īsti nepārliecināja, jo nekļuva skaidrs, ko autors īsti bija vēlējies panākt un vai rēķinājies, piemēram, ar iespējamu komisku efektu, taču jūtams, ka Platonā Buravickī slēpjas spēcīgs māksliniecisks temperaments un iekšēja sava ceļa zināšana.

Daugavpils mūzikas vidusskolas audzēknes Tatjanas Gigorjevas Lux aeterna soprānam un divām klavierēm palicis atmiņā ar savu askētisko arhaisko noskaņu. Modālas harmonijas ietvaros jaunā komponiste strādājusi ar aleatoriskām figūrām un koncentrētu skaņu materiālu, radot akustiski interesantu saspēli starp abām klavierēm. Šajā kontekstā, iespējams, nedaudz pārspīlēts šķita soprāna solo piešķirtais dramatisms (gan lieliskā Baibas Berķes izpildījumā), bet kopumā šo darbu raksturoja patīkams izteiksmes svaigums.

Šī koncerta centrā neapšaubāmi atradās Viļņa Šmīdberga Trio sonāte flautai, vijolei un klavierēm – darbs, par kuru gribas padomāt ne tikai tā dzirdēšanas dienā un kurš, gluži kā labs vīns, atstājis spēcīgu un labu pēcgaršu, lai gan laikam jau nevar nepieminēt asociācijas ar Olivjē Mesiāna Ainām no Jēzus dzīves, kuras radās klausīšanās laikā un visvairāk skāra tieši klavieru partiju, tās blīvi akordisko faktūru un harmoniskās saskaņas, dzirdei atgādinot kādu no unikālā francūža modiem. Šīs Trio sonātes izteiksmīgumu nosaka gan tās ļoti organiskā uzbūve – visā kompozīcijas gaitā nekur nerodas sajūta, ka kaut kā ir par daudz vai par maz, darbs lieliski iekļaujas tam atvēlētajā laikā –, gan īpatnēji pastorālā atmosfēra, kurā nav ne grama naivitātes vai virspusības.Festivāla nākamā koncerta programmā pārstāvēti arī klasiķi Lūcija Garūta un Jānis Mediņš, galveno uzmanību koncentrējot uz klaviermūziku, kuru interpretē Emīla Dārziņa un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu audzēkņi. Klaviermūzika, iespējams, nav tas žanrs, kuram pieder labākie latviešu mūzikas paraugi, taču pilnīgi noteikti ir interesanti dzirdēt, piemēram, reti atskaņotās Lūcijas Garūtas kompozīcijas klavierēm un kā kontrastu Pētera Vaska Mazo naktsmūziku – noteikti vienu no savdabīgākajiem latviešu komponistu klaviermūzikas opusiem. Katrīnas Gupalo skatījumā Mazā naktsmūzika izskan introverti – jūtīgi un izsmalcināti, mazliet trūkstot darbā iekodētajai kontrastu spriedzei un dramatikai, taču noteikti jāizceļ jaunās pianistes muzikalitāte un dabiskums. Vispārliecinošāko iespaidu atstāja Rutas Birzules interpretētās Lūcijas Garūtas Variācijas par Karavīri bēdājās tēmu. Tembrāli diferencēts piesitiens, skanīgs un kultivēts forte un laba formas izjūta raksturo Rutas Birzules spēli, atskaņojot šo gan tehniskā, gan uzbūves ziņā sarežģīto skaņdarbu.

3. augusta nakts koncerts ļāva gūt ieskatu tieši tagadnes latviešu mūzikas norisēs. 1999. gadā dibinātais klarnešu kvartets Quattro Differente atskaņo divus jaundarbus – Imanta Mežaraupa Sfinksas (ansamblī iekļaujot arī mecosoprānu) un Jēkaba Nīmaņa (kurš nesen uzsācis „akadēmiska" komponista gaitas, iestājoties Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā) Epizodes.

Imants Mežaraups atradis šķietami vienkāršu, bet tajā pašā laikā spožu risinājumu savam darbam, kura pamatā E. Morgana 14 variācijas par Džona Keidža vēsturisko izteikumu attiecībā uz dzejas būtību – I have nothing to say and I am saying it and that is a poetry (Man nav nekā ko teikt, es saku un tā ir dzeja).

Sfinksas balstītas uz noteiktu harmonisku secību, to katrreiz izgaismojot citā faktūrā un kārtībā, un pat katram burtam piešķirts viens noteikts skaņas augstums. Tādējādi komponists panācis sevišķi organiskas attiecības starp izmantoto dzeju un savu mūziku, piešķirot kompozīcijas uzbūvei ļoti izteiksmīgu reljefu.

Ar savu eleganci simpātisks arī agrīns Santas Ratnieces darbs Septiņi pakāpieni. Kompozīcija izaug no lakoniskas frāzes, kura tālākās attīstības gaitā kā smalks diega pavediens vijas cauri skaņdarba struktūrai, saspēlējoties dažādiem klarnešu tembriem. Nav noliedzama tāda sastāva kā klarnešu kvarteta unikālais skanējums, un Quattro Differente spilgti pierāda savu māksliniecisko kvalitāti, vienīgā kritiskā piebilde varētu būt tā, ka kopumā būtu vērts programmā ietvert lielākus kontrastus, piemēram, darbus, kuros vairāk tiktu izmantotas klarnešu sonoristiskās iespējas vai arī izteiksmīgas reģistru atšķirības, jo šāda sastāva ansambļa tembrs pēc ilgākas klausīšanās kļūst mazliet monotons un nedaudz nogurdina.

Šis gads acīmredzot patiešām ir komponistu apaļo jubileju gads, Komponistu Savienības priekšsēdētājam Uģim Prauliņam paliek 50, Pēterim Plakidim – 60, Gundarim Ponem – 75, Gundegai Šmitei – 30, Kristapam Pētersonam – 25, un tieši tas kļūst par 3. augusta nakts koncerta vadmotīvu. Visvairāk gribas uzsvērt programmas stilistisko dažādību, izvēlētie skaņdarbi atspoguļo ļoti atšķirīgas un spēcīgas muzikālās identitātes – Pētera Plakida Trīs dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju ir ļoti labs piemērs tam, cik oriģināli un svaigi iespējams traktēt folkloru un vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem – nedz balss, nedz klavieru partijās netiek izmantoti nekādi efekti – panākt neatdarināmu un individuālu skanējumu. Gundegas Šmites smalkā tembrālā sajūta pārliecinoši izpaužas Piecās linearitātēs flautai, fagotam un klavierēm, šo skaņdarbi izcili interpretējot Zīlei Ūdrei, Jānim Semjonovam un Dzintrai Erlihai. Arī Kristapa Pētersona Raksti ūdenī paliek atmiņā ar daudzveidīgajām tembrālajām idejām un atsvešināti poētisko noskaņu.Svētku noslēguma koncertā jaunu un ļoti azartisku mākslinieku izpildījumā līdzās jau tādiem pazīstamiem skaņdarbiem kā Pētera Plakida Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem un Ilonas Breģes 1. klavierkoncertam, jaunu gaismu ieraudzīja divi jauni, vitāli, dzīvi apliecinoši skaņdarbi – Imanta Zemzara Vijoļkoncerts (soliste – Rasa Kumsāre, diriģents – Valdis Tomsons) un Andra Riekstiņa Simfonia Concertante ar komponistu pie diriģenta pults.

Man gandrīz visos koncertos blakus sēdēja kāda sevišķi aizrautīga klausītāja, laikam madoniete, iemūžinot foto katru no festivāla laikā dzirdamajiem mūziķiem un pēc tam (ar fotokameras palielinājuma efektu) ar lielu labvēlību pētot mūziķu rokas un instrumentus. Latviešu Mūzikas festivāls Madonā ir pelnījis ieinteresētu un plašu publiku!

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO