jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Simfoniķis uz latviešu estrādes sliekšņa

Orests Silabriedis, Mūzikas Saule, 2006, 6. nr. 

ĢEDERTS RAMANS

1927. gada 8. septembris – 1999. gada 22. jūlijs

1947–1950 Jāņa Līcīša audzēknis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā

1950–1955 Ādolfa Skultes audzēknis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā

1951–1955 Latvijas Radio skaņu režisors

1955–1968 Latvijas Televīzijas skaņu režisors

1968–1984 Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs

1961–1999 Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas pasniedzējs

1973–1999 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzējs

SAKNES UN AUGŠANA

Ģederts Ramans piedzima 1927. gada 8. septembrī Jelgavā ģeogrāfa Ģederta un vecmātes Nellijas ģimenē. Deviņu gadu vecumā iestājās Daugavpils mūzikas skolā, kur viens no viņa skolotājiem bija lieliskais tautasdziesmu apdarinātājs un komponists Alfrēds Feils. Pusaudža gadi iekrita Otrā pasaules kara laikā, un Oļģertam Šustam Ramans vēlāk stāstīja, ka viņam "kaut kur dziļi dvēselē glabājas vēl nedzisušas ainas ar bumbu būkšķiem, ar kritušajiem, ar bojā gājušajiem cilvēkiem". Miera saliņa tolaik bija vakarstundās, kad abi ar tēvu savā lauku mājā sveču gaismā spēlējuši Pleijela vijoļduetus, kamēr kaut kur tālumā atskanējuši frontes dārdi. Arī māte bijusi muzikāla – labi spēlējusi klavieres. Kaut gan vecāki samērā agri pārtrauca kopdzīvi, Ramans abus arvien atcerējās ar sirsnību. Īpaši atmiņā palikuši Ceraukstes pagastā dzimušā slavenā ģeogrāfa ceļojumu stāsti – viņš kājām staigājis pa Sahāras tuksnesi un Amazones džungļiem, apceļojis Lapzemi, Norvēģiju un citas zemes. Tēvs neesot bijis īpaši ģimenisks, viņam vienmēr svarīgākā bija izvēlētā profesija un ceļot vislabāk paticis vienam. Iespējams, vecāku izirušās laulības dēļ jaunais Ģederts nolēma, ka viņš savu nākamo ģimeni saglabās visiem spēkiem. Tas izdevās. 1951. gadā viņš apprecēja savu kādreizējo Mediņskolas biedreni Laimu. Sākumā viņus vienoja kopīgi konspekti, vēlāk mīlestība un divas meitas – Ilze un Kristīne. Kristīne atceras, ka, braucot uz Važītes kapiem pie vecākiem, tētis allaž kļuvis romantiskāks – sak, te ir zeme un cīruļdziesmas, un pavasaros viss zied un plaukst daudz agrāk nekā citviet Latvijā. Oļģertam Šustam Ramans tā arī pateica – mans mīļākais komponists ir cīrulis. Tas no bērnības iespaidiem.

Pēc Otrā pasaules kara Ģederts Ramans mācījās Saulainē lauksaimniecību, turpat nodibināja kapelu, apguva klarnetes un akordeona spēli. Pa nedēļas nogalēm kopā ar pieciem citiem puikām spēlēja sarīkojumos un kāzās. Pēc skolas absolvēšanas ieguva agronoma specialitāti. Kolēģi saulainieši stājās Latvijas Valsts universitātē. Arī Ģederts iestājās, lai kļūtu par meteorologu. Tomēr "klusībā mani vilināja arī konservatorija". Tā kā profesionālu muzikālo iemaņu jaunietim nebija necik daudz, viņš sāka ar akordeona spēles mācībām Rīgas 1. mūzikas skolā un pēc gada sāka apgūt kordiriģēšanu Mediņos, kur kāds bārdains vīrs, vārdā Jānis Līcītis, ierosināja pamēģināt spēkus arī kompozīcijā. Nepabeidzis Mediņskolu, Ģederts Ramans iestājās konservatorijā un nonāca "Ādolfa Skultes prasmīgajās rokās".

SKAŅU REŽISORA DARBS

Toreizējais Latvijas Radio mākslinieciskais vadītājs Jānis Ivanovs uzaicināja Ģedertu Ramanu jau studiju laikā strādāt par radionama skaņu režisoru. "Daudz mācījos, iepazīdamies ar ģeniālām partitūrām, guvu īstu, dziļu interesi par simfonisko mūziku." Latvijas Radio raidījumā Radioteātra intermeco 1997. gada 21. maijā Ramans atceras, ka radio strādājis plecu pie pleca ar komponistu un estrādes orķestra vadītāju Ringoldu Ori. Darbus pie radiolugām šķirojuši pēc vienošanās un, tā kā domāšana abiem bijusi radniecīga, virkni iestudējumu "apkomponējuši" arīdzan kopīgi. Tas bijis brīnišķīgs laiks, turklāt "radio jomā mūzikai bieži ir lielākas funkcijas nekā teātrī, mūzikas iedarbība, iespējams, ir emocionālāka. Tas ir žanrs, kurā jādomā demokrātiskāk, vairāk nekā dramatiskajā teātrī jārēķinās ar aktieru iespējām. Bija arī tādi iestudējumi, kuros piedalījās radio simfoniskais orķestris, piemēram, Lolitas brīnumputns. Mūsdienās tas vairs nebūtu iespējams. Man vienmēr paticis klausīties radioteātri – mājās, pustumsā iztēlē veidojot savu scenogrāfiju."

1954. gadā nodibināta Latvijas televīzija, un pēc gada Ģederts Ramans pārceļas uz Āgenskalnu, kur nostrādā līdz 1968. gadam, arī galvenā skaņu režisora postenī. Mūzikas vēsturniece, kādreizējā Latvijas televīzijas Mūzikas raidījumu redakcijas atbildīgā redaktore Diāna Albina atgādina, ka katrai, arī pat nemuzikālai pārraidei bija skanisks noformējums, skaņu režisoram bija liela atbildība, raidījumi notika dzīvajā ēterā un slodze bija lielāka nekā mūsdienās. Ģederts Ramans strādājis ļoti labi, bijis inteliģents un savaldīgs. Skaņu režisoru brālība vispār bijusi ļoti saticīga un saliedēta, viņu starpā nav bijušas ne intrigas, ne ķildas.

AUDZĒKŅI

Lai vai kā, nekāda sapņu pils televīzija Ģedertam Ramanam nebija. Kopš 1961. gada (tas pēc paša atmiņām, citi avoti vēsta par 1965. gadu) viņš līdztekus darbam televīzijā strādā par kompozīcijas pasniedzēju Dārziņskolā, un šis darbs komponistam, šķiet, sniedza lielāku gandarījumu. Meita Kristīne atceras, ka viņai paticis vērot tēvu nodarbību laikā – darbs ar bērniem ritējis kā spēle. Mūzikas zinātnieks Mikus Čeže Ģederta Ramana 75. dzimšanas dienas atcerei veltītā atmiņu vakarā stāstīja šādu stāstu: "Es biju viens no nepateicīgākajiem audzēkņiem. Ramans mani mantoja no Jāzepa Lipšāna kunga, pie kura es gāju apmēram reizi divos mēnešos. Kad mani pārcēla pie Ramana, es teicu viņam, ka neredzu jēgu komponēšanai, pie Lipšāna negāju un pie jums arī neiešu. Pasniedzējs atbildēja – nekas, nekas, un tad bija klāt eksāmens. Tas notika skolas Lielajā zālē, un, tā kā es dzīvoju internātā turpat blakus skolai, atļāvos demonstrēt savu attieksmi pret kompozīcijas priekšmetu, uzkāpjot uz skatuves čībās un vilnas zeķēs. Pēc tam pedagogi bija vaicājuši, vai tad tam puisim kurpju neesot. Par spīti visam, dabūju normālu atzīmi. Ramans neteica neko par manām čībām, un nekas tāds vairs neatkārtojās. Un tad mēs nodarbojāmies ar kompozīciju kā ar loģiku – tagad ņemsim intonāciju, tad attīstīsim, tas man likās skaidrāk un vērtīgāk nekā nodarboties ar neesošiem dvēseles pārdzīvojumiem. Iespējams, Ramans zināja, kā tikt galā ar katru audzēkni, kas katram īsti vajadzīgs. Manā atmiņā viņš palicis arī ar labiem uzvalkiem un labām smaržām. Ramans bija rietumniecisks, no viņa varēja mācīties vienkāršību, eleganci un kvalitāti."

Latvijas Mūzikas akadēmijas prorektors, komponists un diriģents Andris Vecumnieks bija Ģederta Ramana skolnieks ne tikai Dārziņskolā, bet arī akadēmijā, kur meistars strādāja kopš 1973. gada. "Man Ramans palīdzēja sakārtot domāšanu. Būdams Dārziņskolas trešās klases audzēknis, es uz stundu ierados ar sonāti, simfoniju un klavierkoncertu somā. Neiešu taču krāmēties ar miniatūrām! Var tikai apbrīnot Ramana pacietību, tēvišķumu, mieru un toleranci – mans priekšnesums ilga vairāk par akadēmisko stundu. Un tad skolotājs sāka lēnītēm iztaujāt mani, tā teikt, ko es daru, kas man patīk. Tās bija pat savā ziņā puiciskas sarunas, un ar tām viņš piemodulēja pie konkrēta piemēra – nu, tagad tu varētu uzrakstīt gabaliņu, kā tu, piemēram, vasarā spēlē bumbu. Vai tev patīk peldēties? Tātad iemācīja domāt: ko tu raksti, kāpēc, kam tas vispār vajadzīgs. Tā es pamazām tiku nostādīts pie vietas, un tas mani ārkārtīgi disciplinēja. Šo sajūtu esmu saglabājis arī tagad."

Imants Zemzaris intervijā Mūzikas Saulei 2006. gada 4. numurā atceras, ka vislielākais komponēšanas prieks viņam, iespējams, bijis Dārziņskolā: "Mans skolotājs prata ikdienas darbā ienest tādu prieka noskaņu. Tas bija skaistākās no visām mūzikas stundām!" Pie Ģederta Ramana Dārziņskolā mācījies arī Pēteris Plakidis, Mārtiņš Brauns, Jānis Porietis, Roberts Liede, Jānis Petraškevičs. Mūzikas akadēmijā – Armands Strazds, Ģirts Bišs, Rolands Kronlaks. Divus gadus arī estrādes jomas pārstāvis Gunārs Freidenfelds (viens no pirmajiem studentiem).

KOMPONISTU SAVIENĪBAS VADĪŠANA

1968. gadā Ģederts Ramans sev par lielu pārsteigumu kļuva par Latvijas PSR Komponistu savienības valdes priekšsēdētāju. "Jāatzīstas, gluži šokā nonācu. Valdīt mūziku pie pults ar dažiem kloķiem ir viens, bet visas republikas mūzikas dzīvi – tas ir pavisam kas cits." Ideja nāca no iepriekšējā priekšsēdētāja Marģera Zariņa. Zariņš nebija partijas biedrs, Ramans arī ne. Viņam piedāvāja stāties, taču komponists vairījās, teikdams: "Vai tāpēc sliktāk strādāju?!" Šajā amatā Ramanu ievēlēja trīs reizes. Daudzi kā vienu no Ramana būtiskākajiem ieguldījumiem mūzikas dzīves organizēšanā atzīst Mūzikas dienu iedibināšanu 70. gadu otrajā pusē. "Tas sākās Kuldīgā, turpinājās citviet Latvijā, katru pavasari arvien lepnāk, no vienas dienas uz divām dienām, ar nakšņošanu un jaundarbu rakstīšanu," atceras Oļģerts Grāvītis. Pasākumos piedalījās Nacionālais simfoniskais orķestris, operas solisti, daudz skanēja kamermūzika.

No cilvēciskā viedokļa daudziem par savu priekšnieku palikušas vislabākās atmiņas. "Ģederts Ramans bija ļoti elastīgs cilvēks – pie viņa varēja vērsties ne tikai domubiedri vien. Ģederts prata tikt galā arī ar viskašķīgāko cilvēku – tā bija godprātīga attieksme pret cilvēkiem," saka Arvīds Bomiks. Ramanam bija ļoti labvēlīga attieksme pret Marģera Zariņa laikā nodibināto Jauno komponistu un muzikologu apvienību. Atgādināsim, ka jaunie tolaik bija, piemēram, Ilma Grauzdiņa, Vita Lindenberga, Jānis Torgāns. Iepriekš minētajā Radioteātra raidījumā Ramans iesaka vienmēr meklēt sadarbību ar jaunāku paaudzi: "Viņi piedāvās citādus noteikumus, bet tas tak ir interesanti!" Savukārt Andris Vecumnieks atzīst, ka viņa skolotājs iemācījis toleranci pret kolēģiem. Bieži gadījies, ka meistars ierosinājis audzēknim kādā blakusklasē paklausīties vecāka kolēģa veikumu. Kad klausīšanās bijusi galā, vecākais kolēģis savukārt aicināts uzklausīt audzēkņa darbus. "Nāc, paklausies labu mūziku!" ar šādiem vārdiem Ģederts Ramans ierosinājis savstarpējo klausīšanos. "Tātad tika iekodēts, ka kolēģim arī ir laba mūzika," saka Andris Vecumnieks.

Tolerance, līdzsvars, stabilitāte, labestība – šādi vārdi lietoti, lai aprakstītu Ģederta Ramanu spēju radīt vidi, kurā visiem patīkami uzturēties. Oļģerts Grāvītis: "Mana pirmā doma lekcijās studentiem ir – šis ļoti ražīgais, radoši interesantais, vispusīgais cilvēks, lieliskais organizētājs ar savu personību nekad apkārtējiem neradīja nekādus mākoņus virs galvas. Ar viņu bija saulaini runāt. Vēlos salīdzināt Ramanu ar Lūciju Garūtu – Garūta bija mūžam kā saulīte, uzmundrināja mūs, savu studentus, mierināja mūs. Arī Ģedis bija tāds."

Atļausiet šajā vietā citēt Marģeri Zariņu: "Daba to apveltījusi ar patīkamu izskatu un krietniem tikumiem – tas gadās reti, jo vairums krietno ir neizskatīgi. Par matu krāsu nav ko runāt: acis ir zilas un skatiens zobgalīgs: augums ne par īsu, ne par garu, ar vārdu sakot: labi piegriezts un pēc mēra pašūts. Īstens zemgalietis. Tās ir ārējās pazīmes, bet itin svarīgas, jo atbilst iekšējām: harmoniskumam, neiedomājamām darba spējām, sabiedriskai aktivitātei un nosvērtībai. Ja darbu uzņēmies un sācis, tad izved to līdz galam, vai tur lūst, vai plīst." (fragments no esejas Grupas portrets ar kafijtraukiem) Lasītājam, iespējams, būs radusies sajūta, ka mēs aprakstām eņģeli. Šķiet, tas pats ienācis prātā arī Zariņam, jo mazliet tālāk viņš turpina: "Vai mēs pārāk nepušķojam šo portretu? Vai tad nu Ģedertam nav arī kādu trūkumu, kādu vājību? Trūkumu? Pozitīvajam tēlam? Jūs varbūt domājāt kādas savdabības? Savdabības gan. Ģedertam ir dažas savdabības. Piemēram, runu turēšanas prieks bez izteiktām runas dāvanām. Viņš spēj sacīt runu ne par šo, ne par to, pie tam samērā ilgi. Bet kaut kā ļoti labi sanāk… Nevienu viņš nenokaitina." Patiesības labad piebildīsim, ka Ramana valdīšanas laikā, dabiski, bija arī cita nometne un citu uzskatu pārstāvji. Viens no pārmetumiem, kas mēdz izskanēt – būdams priekšnieks, Ramans esot priekšplānā virzījis savu mūziku, ignorējot kolēģu veikumu. Oļģerta Grāvīša komentārs: "Ģederts pats ar savu mūziku nekad nevienam neuzmācās. Tā bija ministrija un citas valdīšanas, kas Ģeda mūziku lika visās iespējamās programmās. Ģederta vaina bija tā, ka viņš speciāli neturējās tam pretī."

Nenoliedzami Ģederts Ramans bija ļoti saimniecisks. "Cilvēkiem vajadzēja dzīvokļus un mašīnas, bija arī citas vajadzības. Ģederta durvis bija vienmēr atvērtas," saka Arvīds Bomiks. Ramana laikā sākti Mellužu jaunrades nama un Lāčupītes mūziķu kolonijas jeb kooperatīva būvniecības darbi. Mūzikas zinātniece Ilma Grauzdiņa bilst, ka nebijis viegli to visu noorganizēt, taču plāni bijuši lieli: "Viņš un Romualds Jermaks sapņoja par koncertzāli, kas varētu tapt par kultūras centru ja ne Tukumam, vismaz Apšuciemam." Saimnieciskums izpaudās arī mājas dzīvē. "Tētim bija laba interjera izjūta, viņš mācēja toņus pieskaņot. Mūsu Apšuciema mājas dārzu iekārtoja pats, izvēlējās kociņus, izdomāja, kur mājai logus vajag, kā kamīnam dizainu veidot," saka meita Kristīne.

ĢIMENE

Jau noskaidrojām, ka ģimenes izjūta komponistam bijusi ļoti svarīga. Viņš dzīvoja 1962. gadā celtajā t. s. komponistu mājā Eduarda Smiļģa ielā 34, kur mita arī Lija Krasinska, Ādolfs Skulte, Silvija Stumbre, Aldonis Kalniņš, Alfrēds Amoliņš un citi. "Kad viņš komponēja, mamma teica, ka nevajag tēti traucēt, un mēs ar māsu to respektējām," stāsta Kristīne. "Taču uz pirkstgaliem nevienam nebija jāstaigā, un tā lielākā komponēšana jau bija vasarās. Mūsu Apšuciema mājā viņam bija sava istaba, un ir taču patīkami, ka mājas skan klavieres. Tētim patika strādāt pēcpusdienās. Dažkārt varēja just, ka viņš kļūst tāds domīgāks un tad pieiet pie klavierēm uzmest kādu skicīti. Tas varēja notikt, piemēram, dzejoļus lasot."

Atmiņās par komponistu daudzi atzīst viņa patiku staigāt ar kājām. "Reizēm iegriezos pie tēta konservatorijā, un, kad viņš bija beidzis darbu, mēs zem rokas gājām mājās. Pāri Daugavai ar kājām. Varbūt tas ir kaut kādas gēnu mantojums no tēva ģeogrāfa – šī tieksme staigāt. Tētis vienmēr zināja teikt, ka līdz tai un tai vietai ir tik un tik soļu. Viņam bija ļoti sakārtota domāšana, un viņš vispār bija ļoti precīzs. Tētim patika kārtība. Gadījās, ka jau deviņos no rīta viņš braukāja pa dzīvokli ar putekļu sūcēju, īpaši tad, kad paņēmām suni. Ja sunītim kaut kas gadījās, tas vienmēr notika tēta istabā. Viņam patika plikie suņi, īpaši dobermaņi, kuriem esot tik graciozs, smuks purniņš. Tomēr, kad mēs ar mammu aizgājām uz suņu klubu, mums ieteica rīzenšnauceru, esot labs sargs. Vajadzēja izvēlēties vārdu, kas sākas ar burtu B. Kādu rītu tēvs guļ ar savu adīto naktsmici gultā, deguns ārā, un paziņo, ka suni sauks Bartoks. Mūsu kaimiņiene Lija Krasinska bija visai sašutusi par šādu izvēli. Tēvam bija ļoti laba humora izjūta. Viņš bija sportisks cilvēks, ziemā mēs slēpojām, vasarā viņš skrēja gar jūru, pēc tam mazgājās aukstā dušā un līdz oktobrim gulēja pie atvērta loga. Logā bija iestutēta vannas birste un pret radiatoriem tika atbalstīts āmurs, tur bija riktīga instalācija. Televīzijas kanālus viņš mēdza pārslēgt ar novusa nūju. Stils tāds. Tad pēkšņi viņam uznāca cita savdabība, un viņš veselu gadu ēda tikai siermaizītes, vienu noteiktu siera šķirni."

No Kristīnes stāstītā var noprast, ka Ģederts Ramans bijis sabiedrisks ne tikai darbā vien. Brīnišķīgi izklausās etīde par kaimiņu pasēdēšanām Apšuciemā, pēc kurām visi nākuši uz Ramanu māju, namatēvs stāvējis pie klavierēm, tumsā grābstījis taustiņus un visi dziedājuši. Ģimenes draugu vidū bijis Haralds Birznieks, Oļģerts Grāvītis, gleznotājs Uldis Zemzaris. Reiz ciemos no Plieņciema atbraukusi Elza Radziņa, atkritusi krēslā un teikusi, cik te ir labi.

"Man ļoti patika būt kopā ar tēti. Māsa jau bija apprecējusies un dzīvoja savu dzīvi, bet es gāju ar tēti uz viņa mūzikas koncertiem, man patika, kā skan orķestris. Mamma klausījās ierakstus." Pēc trīsdesmit gadu ilgas kopdzīves komponista sievai tika diagnosticēta smaga slimība. Atvadu vārdos Ramanam viņa draugs dzejnieks Vitauts Ļūdēns runājis par iekšējo sāpi, ko Ģederts tādēļ jutis. Ticams, ka sievas slimība bija arī viens no faktoriem, kas saēda paša komponista veselību mūža nogalē. "Līdz mūža galam viņš bija vitāls un enerģisks, kaut negāja viegli. Ģedis bija pieradis nečīkstēt, taču ar sirdi, izrādās, viņam jau ilgāku laiku nebija labi," stāsta Oļģerts Grāvītis. Ģederts Ramans nesūdzējās. Tikai mūzikā, īpaši orķestra darbos, var saklausīt, ka ne viss bijis tā, kā varētu vēlēties. Kristīne piebilst: "Tēta kora dziesmas, manuprāt, ir dabas ietekmētas, tajās es saklausu Bausku. Simfonijās vairāk personiskā, vairāk emocionālā. Tā ir viņa iekšējā pasaule."

MŪZIKA

Ģederts Ramans, pirmkārt, ir viens no tiem, ko mēs varam saukt par latviešu simfoniķiem. Šajā ziņā viņš liekams līdzās Ivanovam, Skultem, Grīnupam, Grīnblatam, Goldšteinam, Kalniņam un Kalsonam. Ramana simfoniju kvalitāte nav viendabīga, dažas no tām apgrūtina novecojis programmatisms, citām pārlieku biezs pelēks tīmeklis apaudies. Taču ir arī veiksmes. Ramana audzēknis Andris Vecumnieks: "Viņš rakstīja dziļu un konceptuālu mūziku, kas atklāj klausītājiem tās izjūtas, ko ikdienā sadzīvē nemaz tik atklāti nav iespējams izteikt. Viņa Sestā simfonija, manuprāt, ir centrālais punkts, zelta griezuma brīdis, kurā koncentrējas viss. Te mēs saklausām tās personības šķautnes, kas iepriekš neizpaudās viņā kā cilvēkā, kā personībā. Neviens viņu nekad neredzēja noskumušu, traģisku, pārdomu pilnu. Viņš vienmēr bijis ņiprs, bārstīja jautrus pastāstus. Sestajā simfonijā viņa dvēseles pārdomu brīdis, iespējams, izpaužas visspēcīgāk." To var attiecināt ne jau tikai uz Sesto vien. Nenoliedzami, t. s. akadēmiskajos žanros, īpaši dzīves otrajā pusē Ģederts Ramans komponēja mūziku, kas pieprasa uzmanīgu klausīšanos. Tas vairs nav vīrs, kas jaunības iedvesmā viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais, sekmīgi sintezēja estrādi un džezu ar simfonisko orķestri.

Viens no spožākajiem paraugiem ir Saksofona koncerts (1962), kuru solista ampluā virtuozi pirmatskaņoja Alnis Zaķis. No šīs pašas sugas ir arī lieliskais Concerto leggiero deviņiem džeza instrumentiem un stīginstrumentu orķestrim (1970), kā arī nedaudz plakātiskais Divertisments flautai, trompetei, klavierēm, sitaminstrumentiem un stīginstrumentiem. Jau 50. gadu beigās Ģederts Ramans kļuva par vienu no mūsu estrādes mūzikas pionieriem, vēlāk gan atteicies turpināt darbu šajā, pēc paša domām, "pelavu kaisīšanas vējā" jomā. Vairums lasītāju droši vien zinās dziesmas Man šodien astoņpadsmit gadu ar Margaritas Vilcānes solo, Vakara saulei (brīnišķīgi dziedāja Laima Sproģe) un citas, kas ieskaņotas Elvīras Volšteines, Edgara Zvejas, Andreja Lihtenberga, Viktora Lapčenoka un citu dziedātāju balsī. Raimonda Paula trio un Rīgas estrādes orķestra ieskaņojumos savukārt populāras bija instrumentālās miniatūras. Tās apliecināja, ka ritmi "komponistam nav īpaši jāmeklē, tie dzīvo viņā", kā 1970. gada 9. jūnijā laikrakstā Cīņa pēc Ramana estrādes hiperbolas Sālsmaize Kartupeļu ielā pirmizrādes rakstīja Pauls Dambis. Šis opuss ir ironisks stāsts par padomju celtniecību, dzīvokļu rindām, objekta nodošanu, sistēmu nefunkcionēšanu u. c. Uz nošpapīra lieliski izskatās, piemēram, bosanova Krāsu deja, diksilends Ar mēbelēm un paunām vai svings Plānā siena. No skatuves darbiem vēl nosauksim baletu Brīnišķīgais saldējuma krāsas uzvalks (1976) pēc Reja Bredberija stāstu motīviem (Ulda Zemzara librets) un muzikālo komēdiju Kaijas bez jūras (1960). Šķiet, ka dažam latviešu mūzikas interesentam interpretam būtu vērtīgi uzmest šīm partitūrām aci.

Īpaša atvilktne Ģederta Ramana daiļradē ir kora dziesmai, to ir ievērojami daudz, un tie žanra paraugi, ar kuriem bija iespēja iepazīties, atklāj saistošu komponista tēlotāja spēju un interesantas faktūras rotaļas. Ne mazums skaņdarbu tapis zēnu korim ar un bez instrumentiem, to skaitā liriskās un draiskās kantātes Mazā regate (1979) un Dabas kalendārs (1983) – atcerēsimies skolu, kurā Ramans strādāja. Savukārt no instrumentālās mūzikas noteikti jānosauc brīnišķīgais Koncerts poēma angļu ragam, obojai un simfoniskajam orķestrim (1982) – kaut kas plakidisks, kaut kas minimālistisks. No vokālās un instrumentālās kamermūzikas – vokālais cikls Trīs tēlojumi ar Jāņa Petera dzeju (1969) un studiju gados komponētā Klarnetes sonāte ŕ la Pulenks.

Visbeidzot – deviņas simfonijas. Visai dažādas. Otrā simfonija (1965) ar domām, darbiem un svētkiem (daļu nosaukumi). Trešā simfonija (1970), kur, pēc Ludviga Kārkliņa rakstītā, "žanriskos tēlus nomainījusi psiholoģiski padziļināta dramatiska izteiksme un pat tieksme uz filosofiskiem vispārinājumiem". Ceturtā simfonija (1974), kuras eleganci apbrīno Andris Vecumnieks, vienlaikus atgādinādams par latviešu komponistu daiļrades raksturīgu iezīmi simfonisku domāšanu izklāt arī kamerorķestra mērogā (te paldies Tovija Lifšica un viņa vadītā Filharmonijas kamerorķestra iniciatīvai). Programmatiskā Piektā simfonija (1977) simfoniskajam orķestrim, vīru un zēnu korim – Ramana veltījums Atlantijas zvejniekiem. Sestā simfonija (1979) – iespējams, spožākais žanra paraugs Ramana daiļradē. Vēl ir Septītā (1983), Astotā (1985) un Devītā (1988) simfonija. Te gribas dot vārdu profesoram Jānim Torgānam, kurš 1983. gada 18. marta laikrakstā Literatūra un Māksla, manuprāt, spilgti un precīzi izklāsta Ģederta Ramana simfoniskās paletes būtību: "Ar Zemgales ainavas pārsvarā pelēkbrūno pamattoni var salīdzināt arī komponista harmoniskās valodas relatīvi mierīgo, mīksti disonanto kopkrāsu. Tiesa gan, tā nav gluži viendabīga, silta paplūdušu krāsu gamma. Acīmredzot, labi apzinādamies briesmas samērā lēnināto tempu pārsvara dēļ kļūt pārāk inertam un smagnējam, komponists nereti ievelk arī kādu krasāku vaibstu, asāku akcentu, negaidītāku pavērsienu: vai tā būtu skaņkārtiskās domāšanas šķautņainība, kas reizēm robežojas ar gluži vai atonālu izteiksmi – gan, dabiski, īslaicīgu, – vai citkārt spriegāka ritma injekcija, kas palīdz uzturēt mūzikas audus tvirtus un spriegus, vai arī neierastāku tembru gleznais košums, kas spilgti iezīmējas uz pamatkrāsas palsuma." Tas teikts par Ramana daiļrades vidusposma simfoniskajiem un vokāli instrumentālajiem darbiem, taču, pēc šo rindu autora domām, attiecināmi uz komponista daiļradi arī plašākā kontekstā.

Vēl viena izteika, kas piešķir krāsu Ģederta Ramana daiļrades aprakstam: "Mājās man pašam sava fonotēka. Tajā ir liela dažādība, tomēr divi virzieni galvenie: īsti senā un mūsdienu mūzika. Tas vidusposms – klasicisms, romantisms, gadsimtu mijas strāvojumi – man nav tik tuvs. Toties senā mūzika (baroks, madrigālisti), kas tikai pēdējos 10–15 gados sāk īsti parādīties labā kvalitātē, saista un dod jaunas atziņas. Savukārt būt kompetentam mūsdienu mūzikā ir nepieciešams gan kā komponistam, gan kā amata cilvēkam." (Jāņa Torgāna saruna ar komponistu laikraksta Padomju Jaunatne 1977. gada 4. septembra numurā)

Šajā rakstā nosaukta, protams, tikai neliela daļa no Ģederta Ramana skaņdarbiem, kuru saraksta aplūkošana Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā pagaidām ir nākotnes klēpī. Patlaban būtu svarīgi aktualizēt apziņā komponistu Ģedertu Ramanu, kura mūzika, tāpat kā viņa kolēģu Artūru Grīnupa, Romualda Grīnblata, Jāņa Ivanova, Alfrēda Tīsa un citu skaņražu daiļrade, pārdzīvo visdziļāko stagnācijas periodu.

Rakstā izmantoti fragmenti no Oļģerta Šusta pierakstītajām Ģederta Ramana atmiņām Mazs bilžu albums žurnāla Skola un ģimene 1987. gada 9. numurā un komponista 75. dzimšanas dienai veltītā atmiņu vakara Latvijas Mūzikas akadēmijā 2002. gadā.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO