jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2008. gada 10. aprīlis
Viņš dziedās par visiem

Santa RAITA, NRA 

Pirms kāda laika biju izdomājis, ka savā dzīvē vēl gribētu uzrakstīt lugu, to nospēlēt, uzrakstīt grāmatu un ierakstīt dziesmu albumu. Un punkts.

Skatītāju iemīļotais teātra un kino aktieris Pauls Butkēvičs tikko laidis klajā dziesmu albumu Tu esi, Tu biji, Tu būsi.

Nekas nesāp, bet ir noguris

Paula Butkēviča dziesmu albums jau uzsācis ceļu pie saviem klausītājiem, un tā prezentācijas ballīte Madlienā arī jau notikusi. "Tas ir nebijis gadījums Latvijas mūzikas pasaulē, ka albuma producents ir bibliotēka - Madlienas bibliotēka," uzsver aktieris un sava ilgi lolotā albuma tapšanā saka paldies arī komponistei Ilzei Kārkliņai, skaņu režisoram Kasparam Tobim, skaņu režisoram un aranžētājam Andrim Šīrantam, kā arī mūzikas aranžētājiem Valdim Zilverim un Aldim Andersonam.

"Pateikšu godīgi: kad man palika piecdesmit gadu, un tas bija diezgan sen - nē, nu labi, tas bija vakar -, es sapratu, bet neviens man īsti neticēja, ka esmu noguris. Saprotiet, nekas man nesāp - nē, nu labi, kaut kur kaut kas jau ir, kā visiem -, bet es esmu vienkārši noguris. Četrdesmit piecus gadus es tikai strādāju. Nevar savākt simt piecdesmit filmas nestrādājot! Katru nedēļu divas trīs reizes augšā un lejā: Dušanbe-Kaļiņingrada-Maskava-Sverdlovska-Simferopole un tā tālāk. Es nekad neesmu atpūties. Nekad. Tāpēc esmu noguris," pavisam vaļsirdīgi atzīst Pauls Butkēvičs.

Raiņa kraukļi pie Saulcerītes zārka

Vispirms viņš izlēma uzrakstīt grāmatu. Tolaik viņš vēl dzīvoja Jūrmalā. "Man kaimiņos dzīvoja Vija Apinīte, un viņa man visu laiku nāca virsū, lai vācu kopā visus materiālus - man to sanāca pilnas divas mašīnas -, lai rakstu grāmatu. Es rakstīju, bet viņa to visu sistematizēja, un tas nu, paldies Dievam, ir galā," aktieris ir gandarīts, ka tāds darbs izdarīts. Paula Butkēviča dzīve un lomas grāmatā Kājām pa Ugunszemi klajā nāca 2001. gadā.

Taču tad sekoja nākamais sapnis: ierakstīt savulaik dziedātās Imanta Kalniņa dziesmas. "Bet es divus gadus nevarēju viņu dabūt ciet - tad Ainars Mielavs bija priekšā, tad Menuets... Un tad, sastopoties ar dažādu dzejnieku vārdiem, kuriem it kā pat nav nekā kopīga ar Imantu Kalniņu, es sajutu, ka savā būtībā, savā kailumā un savā patiesumā tie ir tādi paši, kādi 1965. gadā bija Četri balti krekli. Es klusēju vairāk nekā četrdesmit gadu, un, kad es tos vārdus atkal pateicu, daudziem palika tā jocīgi... Nē, tās dziesmas nav drūmas - tās ir patiesas, un savā patiesumā tās ir kailas. Tie ir Imanta Kalniņa un Māra Čaklā vārdi, ka patiesība ir kaila," stāsta Pauls Butkēvičs un pats sev jautā: "Kam ir tiesības pretendēt uz patiesību? Patiesība šodien ir viena, vakar bija cita, rīt būs atkal pavisam cita. Taču tie vārdi, kas izskan manā dziesmu albumā, sasaucas kopā ar to, kas bija pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Jo būtībā jau nekas nav mainījies."

Dziesmu albumā Tu esi, Tu biji, Tu būsi kopā ar Paulu Butkēviču dzied arī madlieniete Elīna Cileviča. Pēc izglītības - svētku režisore, bet ikdienā - mūzikas skolotāja Ķeipenē. Ar viņu aktieris satikās pirms diviem gadiem Madlienas bibliotēkas rīkotajā atceres pasākumā politiski represētajiem, tāpēc arī Madlienas bibliotēku var uzskatīt par šīs sadarbības šūpuli. "Dzīvē jau tā notiek - tie cilvēki, kuriem reiz jāsatiekas, agrāk vai vēlāk arī satiekas," domā aktieris.

"Kad pirms pāris gadiem teātris aiz manis aizvēra durvis, šeit tās durvis atvērās. Raiņa kraukļi pie Saulcerītes zārka jau saka vēl trakāk: "Zārks jau nevar palikt tukšā..." Tā gan laikam nevajag rakstīt," aktieris pasmaida un uzreiz arī piebilst: "Bet kāpēc ne?! Tā taču ir! Viens šajā tekstā domā par aizgājēju, bet cits smej: "He! Es, zārkā gulēdams, spļauj griestos svilpodams..." Kā tad!"

Un... kur lai es to lieku?

"Visās filmās Krievijā, kurās man bija jādzied, es dziedāju pats. Jo es, atšķirībā no citiem saviem kolēģiem, krieviski ne tikai runāju, bet arī dziedu ļoti tīri. Nu, varbūt vēl arī Arnis Līcītis tīri dzied, bet viņš ir pa pusei krievs, es gan neesmu," saka Pauls Butkēvičs. Viņš pats savu balsi novērtē "starp Rozenbaumu un Visocki", un viņš to stāsta tāpēc, ka nu ir padomā ierakstīt vēl vienu dziesmu albumu - ar krievu dziesmām. Ar tām, kas pirms trim gadiem tika saliktas poētiskajā izrādē Es visur aicināts un izraidīts... un krievu valodā izdziedātas uz Daugavpils teātra skatuves. Šis iestudējums, kurā piedalījās arī Daugavpils teātra jaunā aktrise Karīna Lučiņina, savu pirmizrādi piedzīvoja 2005. gada 13. janvārī, tas rādīts arī izbraukumos skolās, kultūras namos un bibliotēkās, bijušas viesizrādes arī Krievijā.

"Tā patiešām ir forša mūzika ar piecpadsmitā līdz divdesmitā gadsimta krievu dzejnieku vārdiem. Kad savulaik Baltijas Krievu institūtā pasniedzu aktiermeistarību - man tur bija muzikālais kurss -, man bija ārkārtīgi daudz talantīgu bērnu, kas ļoti smuki dziedāja. Tur arī es to visu sasmēlos un uzrakstīju. Veselu ziemu strādāju," stāsta aktieris. Viņš domā, ka rezultāts bija patiess un melodisks.

"Daugavpils teātrī to nospēlēju, un tad viņi aizvēra man durvis. Šo izrādi nav redzējuši pārāk daudz cilvēku, taču, domāju, viņi visi man piekritīs, ka šīs dziesmas ir dvēselei. Tur neviens vārdiņš nav tukšs. Un tā ir tā būtība! Jo tu vecāks kļūsti, jo tu kļūsti bagātāks. Un tā bagātība krājas un krājas... Viss liekais iztīrās, un paliek tikai tas tīrais, tas labais. Un... kur lai es to lieku?" smaidot jautā talantīgais aktieris un saka, ka gribētu to ielikt albumā. No tukša kausa līksmību es dzeru,/Un savā lielumā es esmu sīks,/Un, dzīvi dzīvojot, es tajā neiederos,/Es visur aicināts un izraidīts... Ar Fransuā Vijona vārdiem Pauls Butkēvičs pasaka par sevi visu.

Kā Purvīša glezna

Kas viņam pašam šodien ir dvēselei? "Manai dvēselei? Tas ir pavisam dīvaini... Pa kreisi no manas mājas ir ozolu birzs - paši to iztīrījām, atstājām tikai ozolus. Pretī ir bērzu birzs - iztīrījām tik reti, kā neviens mežsargs netīra: atstājām kociņu no kociņa trīs līdz piecu metru attālumā. Un, no mana loga skatoties, tas tagad izskatās kā Purvīša glezna... Nu jā, tas man ir dvēselei. Mans stūrītis, mans kaktiņš. Nē, nu nav jau nekāds kaktiņš, tas nav padomju laika pārpalikums - sešsimt kvadrātmetru. Un pat ne tūkstoš divi simti. Tie ir vairāk nekā seši hektāri zemes," stāsta Pauls Butkēvičs, kurš pēdējos gados sev mājvietu radis Ogres rajona Lēdmanē.

Protams, arī teātris aktierim ir dvēselei. "Daugavpilī skatuve ir nojaukta, tur ir remonts, bet tas absolūti neattiecas uz lietu, jo ir taču vēl Mazā zāle, ir melnā zāle, ir foajē, ir bufete, un neviens man neiestāstīs, ka tur nevar spēlēt! Bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Un pagalam sāpīgs," neslēpj Pauls Butkēvičs. Taču viņš neraud, bet pats sevi uzmundrina: "Lai kas arī notiktu, viss notiek uz labu. Tā ir!"

Un šobrīd viņš domā par skatuvi Rīgas Krievu teātrī, uz kuras gribētu nospēlēt Džeroma Kiltija Mīļo meli. "Bet ne tā, kā to spēlēja Elza Radziņa un Kārlis Sebris. Neaizmirsīsim, kas tie bija par gadiem - tolaik jau jebkurš ārzemju autors bija notikums. Savukārt tas, ko darīja Juris Bartkevičs un Indra Briķe, bija cirks. Patiesībā tas ir ļoti nopietns un skaists darbs, jūs pat nevarat iedomāties, cik aizkustinošs... Bet lieta ir tāda, ka man nav Koziols aiz muguras - man līdzās ir mana sieva Zinta un mana pensija divsimt latu," viņš piebilst un skaidro, ka viņam jau nemaz nevajag lielmagnātu pasākumu, vien mazu skatuvi. "Jā, tas ir sapnis. Jā..." viņš nekautrējas atzīt.

Nabaga latviešu pensionārs

Pauls Butkēvičs stāsta: pērn pie viņa mājās ciemojās žurnālisti no Krievijas televīzijas, uzņēmuši stundu garu filmu par aktieri. Kā viņš pats saka - par nabaga latviešu pensionāru, kurš staigā galošās, pļauj zāli un atpūtas brīdī sēž uz ķeblīša lauka vidū. "Viņi te filmēja astoņas stundas - vai, cik forši mums bija!" atminas aktieris un piebilst, ka Krievijas televīzijas skatītājiem filma jau parādīta.

No Krievijas kino režisoriem nupat bijuši arī trīs darba piedāvājumi. No diviem aktieris atteicies, bet trešajam piekritis, un filmēšana plānota maijā. "Uz šodienas krievu kino beidzamajos gados es pārsvarā neatsaucos - es tā nemāku spēlēt, tā ir pilnīga profanācija. Un tā nav ne lielība, ne lecīgums, ne dižošanās. Es vienkārši nemāku, nu nesanāk man!" apgalvo talantīgais aktieris un izstāsta vienu piemēru. 1993. gadā viņš pie režisores Virdžīnijas Lejiņas mēģināja Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē. "Es mīlu ļoti daudz strādāt, un es savu kardināla lomu, iemācījies faktiski no galvas, to skaitīju tā, kā to būtu skaitījis Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Artūrs Dimiters, jo manī iekšā sēž tā kaluma aktieri. Brīnums, bet tā tas ir," saka Pauls Butkēvičs un atceras, kā Virdžīnija Lejiņa viņam toreiz teikusi: "Paul, vai tu varētu runāt cilvēciskiem vārdiem?" Aizbraucis mājās, viņš lūdza saviem tuviniekiem, lai tie saliek tekstā pareizos akcentus. "Un tad es sēdēju vannā un visu pārmācījos. Protams, šodien ir pavisam citi akcenti..." secina aktieris un tad aizdomājas: "Kad tā atceros savus kolēģus, šausmīgi jokaini paliek. Piemēram, Es visu atceros, Ričard! - Harija Liepiņa nav, Antras Liedskalniņas nav, Eduarda Pāvula nav... Četri balti krekli - Ulda Pūcīša nav, Arnolda Liniņa nav... Jā, jocīgi. Nu tad man tagad jādzied par viņiem visiem..."

***

viedoklis

Karīna LUČIŅINA, Daugavpils teātra aktrise:

- Viņš ir tas cilvēks, kurš man kā aktrisei visvairāk ir palīdzējis. Man tā bija ļoti liela veiksme ar viņu kopā strādāt, tā man bija liela un nozīmīga pieredze.

Pirms tam Paulu biju redzējusi tikai filmās, personīgi nepazinu. Mēs iepazināmies tikai pirmajā mūsu kopīgajā mēģinājumā, un jāatzīst, ka sākumā man pret viņu bija liela bijība - viņš tomēr ir tik daudz filmējies, ļoti pieredzējis aktieris, nez kā nu būs... Bet pamazām viņš man kļuva gandrīz kā tētis. Tik mīļš. Un viņa sieva Zinta arī burvīga!

***

Pauls Butkēvičs

  • Teātra un kino aktieris

  • Dzimis 1940. gada 8. augustā Rīgā

  • Dzīvo Ogres rajona Lēdmanes pagasta Mežagravās

  • Izglītība: Rīgas 11. vidusskola (1959); darbojies pantomīmas ansamblī pie R. Ligera (1957-1959); mācījies Dailes teātra 3. studijā (1959-1961); Rīgas 1. tehniskā skola (1963); studējis LU Juridiskajā, arī Vēstures un filozofijas fakultātē; Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģentu nodaļā (1964-1966)

  • Filmējies ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām, kopskaitā atveidojis ap 150 lomu. "Mīļākā loma? Mīļākās taču var būt tikai sievietes... Man patīk visas filmas, kurās esmu strādājis."

  • Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslinieks

  • Nozīmīgākās lomas: ideoloģiski nepareizajās filmās Es visu atceros, Ričard! (1966, Akmens un šķembas) un Elpojiet dziļi! (1967, Četri balti krekli), kā arī filmās Rallijs (1978), Nepabeigtās vakariņas (1979), Ilgais ceļš kāpās un Mirāža (1981), Aija (1987)

  • Spēlējis TV seriālos Tumsas puķe (1998 ) un Ne tikai soneti; TV videofilmās Emīls Dārziņš un Aktrise Ragārēs (1995)

  • Aktiera dzīve un lomas apkopotas 238 lappušu biezā grāmatā Kājām pa ugunszemi (Sol Vita, 2001)

• Precējies - sieva Zinta. Meita Alēna ir zobārste, mazdēls Jānis (20) ir dienestā ASV armijā

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO