jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Modus vivendi

Andris Dzenītis, Mūzikas Saule, 2007, 3. nr 

UĢIS PRAULIŅŠ

Dzimis 1957. gada 17. jūnijā Rīgā

Komponists, audio producents, skaņu režisors, aranžētājs

Kopš 2004. gada Latvijas Komponistu savienības vadītājs

Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā kora un mūzikas teorijas klasē, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē un Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļā

1989. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas nodaļu profesora Ģederta Ramana klasē

Astoņdesmitajos gados dibinājis leģendāro progresīvā roka vienību Vecās mājas, ar kuru daudz koncertējis Latvijā un ārpus tās

1981–1986 strādājis par skaņu režisoru Latvijas radio I studijā

1996–1997 bijis reklāmu mūzikas veidotājs LNT

Strādājis par producentu Londonas skaņu ierakstu kompānijā AMI International (Red Bus Recording Studios) un kinostudijā Cinevilla (Jūrmalā)

Skaņdarbi tapuši Latvijas un ārzemju atskaņotājmāksliniekiem, izdoti kompaktdiskos

Nozīmīgākie darbi:

rokopera Pilsēta (1991)

Modus vivendi, kantāte vokālam ansamblim, diviem solistiem un instrumentālam pavadījumam (1994)

Odi et amo (Nīstu un mīlu), albums zēnu korim, solobalsīm un instrumentālam ansamblim (1999)

mūzika kinofilmām Baiga vasara (1999) un Drosme nogalināt (1993)

Te Deum laudamus, Lieldienu oratorija zēnu korim, soprāna un basa solo, ērģelēm un simfoniskajam orķestrim (2001)

Missa Rigensis zēnu korim (2002)

Concerto–concertino klavierēm un stīgu orķestrim (2002)

Magnifikāts zēnu korim, soprāna solo, ērģelēm un zvaniem (2002)

balets Sniegbaltīte un septiņi rūķīši (2004)

Sākumā nedaudz pievīla tehnika. Un varbūt nemaz nevajadzēja Uģim uzdot tos jautājumus, kurus uzdevu pirmos. Man pašam vēlāk tie liekas nedaudz vecišķi un subjektīvi. Iemesls? Kopš puikas gadiem atceros vīru ar iespaidīgu ārieni, kurš televizora ekrānā, toreiz likās, skarbā balsī dziedādams, dīdīja dažādus taustiņinstrumentus. Viņam bija domubiedri. Veselīgā ideālismā dzimusī grupa Vecās mājas. Viņu uzmanības lokā bija latviska, pagāniska, rituāla mūzikas pamatideja. Kas gan ir ārējas anatomiskas pazīmes, kurām tomēr bieži pievērš īpašu uzmanību un kuras pat spēj tevi padarīt slavenu... Tomēr kaut kas Uģa ārējā izskatā man vienmēr urdīja uzzināt, vai viņš patiešām ir latvietis un vai viņš jūtas kā šī gadsimta cilvēks? Arī tad, kad jau pēc daudziem gadiem stipri vien sirmāks un ne vairs tik iespaidīgu bārdu Uģis Prauliņš pats sēdēja pie Vāgnerzāles flīģeļa un kopā ar Rīgas kamermūziķiem atskaņoja savu Concerto–concertino, manas bērnības atmiņas bija spēcīgākas. Modernā tehnoloģija neieskaņoja pirmās Uģa atbildes, tomēr es tās saņēmu tālākajā sarunā. Veco māju vairs nav. Ir jaunās. Sēžam mājīgajā Latvijas Komponistu savienības virtuvē. Šogad Uģi Prauliņu jau otro reizi ievēlēja par savienības vadītāju. Un, domājams, fakts, ka uz šejieni pēdējo gadu laikā gribas atnākt daudz biežāk, ir svarīgs un noteikti Uģa Prauliņa nopelns. Ne katram gribas būt šādas organizācijas priekšgalā – tas nozīmē zaudēt kādu daļu radošo ambīciju. Uģis gan nesūdzas arī par radošā procesa izsīkumu. Uģim Prauliņam ir sava mūzikas valoda. Ne katram tāda ir – sava. Kora mūzika, lielformas vokāli instrumentālas kompozīcijas, kinomūzika. Neklātos pat skaļi sacīt, cik apaļa jubileja viņam šogad aprit. Ne viņam, ne viengadniekam Uldim Marhilēvičam, ne nākamā gada jubilāram Jurim Kulakovam šo ciparu neklātos nosaukt. Tas skan pārāk jocīgi – komunikējoties jūtamies gandrīz kā vienaudži. Vēl nesen bijām padomdevēja un izpildpersonas lomās. Tagad pirmoreiz ar nelielu kautrības devu (vismaz no manas puses) esam intervētā un intervēja lomās.

Uģis Prauliņš: Es ceļoju cauri gadsimtiem. Mazāk neesošiem gadsimtiem. Ja mēs pieļautu domu, ka visu laiku notiek progress un visu laiku ir labāk un labāk, cilvēkiem pirms simt gadiem vajadzēja nošauties, jo viņiem nebija datoru, viņi nevarēja lidot ar lidmašīnu, runāt pa telefonu. Arī pirms divsimt gadiem cilvēki brauca ar karietēm, kaut vai Šūmaņi. Vāgners ar kuģi brauca uz Rīgu. Tik un tā viņi tajā laikā paspēja sarakstīt milzum daudz mūzikas, grāmatu. Dzīve bija tikpat intensīva kā tagad. Patlaban varbūt mums vienīgi ir asāka reakcija, vadot automašīnu. Es katrā gadsimtā atrodu kaut ko labu. Pat ciešu no tā, ka izmantoju pārāk daudz tehnoloģiju.

Andris Dzenītis: Esi atkarīgs no tehnoloģijām?

UP: Esmu gan. Es varētu braukt uz laukiem ar vilcienu, taču beigās tomēr aizbraucu ar mašīnu. Man patīk runāt pa mobilo tālruni. Kādreiz, kad tā vēl nebija ierasta lieta, man patika aiziet dziļi mežā un kādu sazvanīt, vēlams pat citā pasaules malā. Deviņdesmitajā gadā Amerikā, kad man kāds piezvanīja no telefona būdiņas, kas bija jūras krastā, man tas likās tik fascinējoši. Ingus Baušķenieks stāstīja, ka viņa mīļākā smarža ir tikko no iepakojuma atplēstas magnetofona lentes smarža.

ADz: Esmu ievērojis, ka tavā mūzikā cieši apvienojas kristietība un pagānisms...

UP: Ne jau tāpēc, ka tas man būtu viens un tas pats. Tā bija mana pieredze. Septiņu gadu vecumā sāku dziedāt Dārziņskolas zēnu korī. Bija pierasts dziedāt latīņu valodā. Latīņu teksti bija ikdienas valoda. Un arī pirms skolas gaitu sākuma es daudz klausījos klasisko mūziku – manam tēvam bija ļoti laba plašu kolekcija. Kādas var būt reliģiskas jūtas desmit vienpadsmit gadu vecumā? Man ģimenē nebija reliģiskas audzināšanas, drīzāk – patriotiska. Šīs reliģiskās jūtas manī varbūt arī ir, tomēr vienmēr sev jautāju, kāpēc tas ir tieši tā. Es nevaru uzreiz kaut kam noticēt. Vai tā ir Vecā vai Jaunā derība, mani fascinē šie milzu raksturi, tēli, vēsture, psiholoģiskie tēli, tur iekšā ir visa civilizācija. Tā ir milzu gadagrāmata. Taču man tā nav ikdiena.

Mūsu senču pasaules kārtības uzskatus ar dievībām un laika griežiem es iepazinu salīdzinoši vēlāk. Tā bija arī viena no tālaika protesta formām. Tur bija tik daudz brīnišķīgu cilvēku un, protams, pāri visam Ilga Reizniece. Viņi to darīja pa īstam. Vienalga, ka tas bija atdzīvināti, iespējams, ka pats pirmvariants nebija tik pievilcīgs kā mūsu ilūzijas vai idealizācija. Šīs domas bija skaistas. Un ja man tās liekas skaistas, ja mani šī pasaule aizrauj, liekas drosmīga... Mani vienmēr saistījuši varoņeposi, kaut kas tāds, kas šejieniešiem ir ļoti nepieciešams. Strēlnieki parādīja varonību... Mēs nedrīkstam sapulcēties tikai reizi piecpadsmit gados, kad tiešām ir nepatikšanas. Mums ikdienā jārūpējas par savu spēku.

Runājot par latvietību... Ir bijis arī tā, ka man šeit nekā nav. Es varu pagriezties un aiziet. Mēs esam mūziķi, ejam no ciema uz ciemu, no valsts uz valsti, kur mūs aicina, un mēs varam darboties.

ADz: Vai pats bērnībā izdomāji nodarboties ar mūziku?

UP: No astotās vidusskolas, kas bija blakus mājām, kāds atnāca un teica, ka esot jāiet skolā, taču es jau gāju skolā – Dārziņos. Man vajadzēja ar bēdīgu seju pateikt, ka diemžēl nevarēšu iet rajona skolā. Mūzikas skolai man bija lieliska rekomendācija – vienpadsmitajā tramvajā biju sēdējis mātei klēpī, kaut ko dziedājis, un Milda Brehmane-Štengele pagriezusies un teikusi: "Jums tas zēns jāsūta mūzikas skolā!" Tāda ir ģimenes leģenda.

ADz: Un kurā brīdī atceries sevi komponējam?

UP: Es patiesībā visu laiku komponēju. Tas bija interesanti. Piemēram, līdzīgi kā bērns zīmē vai spēlē futbolu. Viena no tādām nodarbībām bija kārtot skaņas, nospēlēt, pielikt tekstu. Piektajā, sestajā klasē jau sākās simfoniskās partitūras. Dārziņskola bija blakus konservatorijai. Saņēmu drosmi un aizgāju. Man nepienācās nekādas notis, tomēr dabūju no konservatorijas bibliotēkas notis, lai paskatītos, kā tā partitūra izskatās. Nezinu, kāpēc sāku mācīties kompozīciju, man likās, ka es pats visu varu izdarīt. Un tad es sapratu, ka mūzika var būt arī citāda nekā tikai manā iztēlē. Sākumā to nevarēju pieņemt. No mūsu klases savulaik izmeta kādus piecpadsmit cilvēkus. Tanī skaitā Andri Paulu, Māri Ārentu. Mēs bijām dumpinieki. Es biju fantastisks divnieku krājējs. Arī mani izmeta no skolas. Pēc tam bija grūti tikt atpakaļ, biju iekļuvis melnajā sarakstā. Aizbraucu uz laukiem, baudīju dzīvi.

Lai tiktu konservatorijā, trūka treniņa. Divas reizes konkursa dēļ man neizdevās iestāties. Vienu gadu biju spiests mācīties Daugavpilī, taču tas bija tā vērts. Iestājos tur mūzikas pedagogos, biju pametis domu, ka ir jēga ko rakstīt. Izlēmu savus ideālus un raksturu ielikt pedagoģiskajā darbā un sāku strādāt ļoti labā skolā – 45. vidusskolā. Daudzus savus skolniekus tagad redzu žurnālos. Tos gadus nenožēloju. Ja cilvēks ir slims vai traks, ja viņš ir saslimis ar mūziku, neko nevar mainīt. Es sāku rakstīt sev – bez konkursiem un atzīmēm. Reiz ar Inesi Lūsiņu duetā nospēlējām vienu manu skaņdarbu divām klavierēm, un Igors Ivanovs, to dzirdot, par mani bija ieminējies Jānim Ivanovam, kurš mani apturēja konservatorijas koridorā un teica: "Tautskolās var strādāt visi, bet ar kompozīciju nevar nodarboties." Toreiz es iestājos komponistos un sāku nopietni domāt par mūzikas rakstīšanu.

ADz: Man ļoti patika Vecās mājas. Ko tavi pasniedzēji Jānis Ivanovs un Ģederts Ramans teica par tavu darbošanos rokmūzikā? Kur un kad tev radās šī aizraušanās?

UP: Man liekas, viņi daudz neko par to nezināja. Tas nekonfliktēja. Pa televizoru mūs tolaik nerādīja, nebijām brokāta žakešu grupa. Nespēlējām arī tik populāru mūziku, gribējām spēlēt progresīvo roku, kas bija liels retums, nebija sastopams pat andergraundā. Šo divriteni šeit vajadzēja izgudrot no jauna. Progresīvajam rokam Latvijā nebija izmantojuma – to nevarēja īsti spēlēt ne koncertā, ne dejās. Arī pasaulē sāka rasties problēmas ar to rokmūziku, kas pretendēja uz akadēmiskā žanra izteiksmi. Vērtīga, laba rokmūzika ir tikpat izsmalcināta kā akadēmiskā mūzika. Vienīgi pašlaik rokmūzikā 95% ir tendēti uz plašu patēriņu un atvieglotu uztveri. Bet tad jau mums arī bērnu dziesmiņas un opereti vajadzētu aizliegt. Esmu šo rokmūzikas daļu mīlējis, vēl joprojām mani ļoti bieži vajā sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu mūzika – spēks, varenība, īsta vīrišķība – tas, kas man vienu laiku pietrūka akadēmiskajā mūzikā, kad cilvēki bezkaislīgi spēlēja orķestros ar domu, ka tev ir jāpatīk tam, ko es daru. Esmu ļoti pateicīgs maniem uzticīgajiem kolēģiem un draugiem, kuri bija gatavi ar mani šādā eksperimentā doties, un mēs bijām kopā gandrīz desmit gadu. Daudz braukājām pa ārzemēm, tik daudz nekoncertējām pat Latvijā. Mans sapnis bija spēlēt visaugstākajā līgā, kļūt par vienu no vispazīstamākajām grupām pasaulē.

ADz: Kur pazuda šis sapnis?

UP: Kļuvu par reālistu 1993. gadā, kad mēs kādā Vācijas studijā rakstījām mūziku filmai Drosme nogalināt. Tajā studijā ierakstījās daudzas grupas. Tanī skaitā H-Block, kas gadu vēlāk kļuva slavena pasaulē. Mēs redzējām, kādi izskatās cilvēki, pārstrādājušies pēc 24 un dažkārt pat 36 stundu darba. Redzēju, kā tas viss bija organizēts – kāds darbs ieguldīts. Es sapratu, ka mūsu valstī nav šādu tradīciju un mēs nevaram šādi iziet pasaulē. Izvēlējos kompozīciju, tas mums ir tuvāks arods ar daudz lielākām tradīcijām. Arī mūsu grupas situācija bija tāda, ka man bija pienācis laiks iet savu ceļu. Ja tagad analizējam, kura rokgrupa šaipus vecā dzelzs priekškara ir tur, pasaulē? Vienīgā rokgrupa, kas aizsniedza kaut ko no tā, ko mēs varam saukt par līmeni, prestižu, slavu, bija Gorky Park. Nu labi – popmūzikā šis un tas... Tur ir cita konkurence, jādzīvo cita dzīve. Es nolēmu atgriezties pie kompozīcijas.

ADz: Pameti to uz visiem laikiem? Tādas lietas taču grūti aizmirst.

UP: Tas zvērs jau cilvēkā pamostas. Tāpēc ik pa laikam vēl spēlēju – esmu sesijas mūziķis, piedalos ierakstos. Protams, pie Ingus Ulmaņa un Aigara Voitišķa šad un tad, Mielavbendā kādus piecus gadus spēlēju... Mūziķa sadzīves bieži pietrūkst. Došanās ceļā... Domubiedri ir vissvarīgākais. Rokmūzikas projekti ir vairāk kā laulība salīdzinājumā ar to, ja sapulcējas stīgu kvartets. Tu nevari būt pats. Ir jābūt kopdzīvei. Man grūti pateikt, vai es tagad būtu gatavs tādai dzīvei. Iedomājieties, kā ir noticis ar Rolling Stones un citiem veterāniem, kuri savā starpā nav runājuši jau desmit gadu – viņiem nav par ko runāt, viņi bijuši kopā desmit vai divdesmit gadus katru dienu, pēc tam tas nav būtiski. Šogad bija doma kaut ko atjaunot, tam būtu jābūt milzu lielkoncertam, būtu jāpiesaista daudz dažādu spēku. Tomēr man interesantāk ir rakstīt mūziku uz papīra, nekā strādāt studijā.

ADz: Laba operdziedātāja diez vai kļūs par tikpat labu džeza dziedātāju. Arī mūzikas komponēšanā tiek meklēti kompromisi. Vai tam ir jēga? Karla Dženkinsa vai Maikla Nīmana mūzika profesionāļiem bieži šķiet pārāk primitīva, savukārt parastiem mūzikas mīļotājiem – pārlieku sarežģīta, filosofiska. Arī tavā mūzikā bieži apvienojas dažādi stili, virzieni...

UP: Nosauktajiem kungiem bija jābūt gana drosmīgiem, lai savu stilu paturētu, aizstāvētu, jo pietiekami daudzi viņus kritizē vai izslēdz no mūzikas vēstures mācību kursa, domājot, ka tā nav nekāda mūzika. Jā, viņu partitūras neizskatās pēc Rimska-Korsakova... Taču tā ir jauna mūzika. Arī par rokmūziku – nav daudz veiksmīgu sintētisku vai crossover darbu. Tomēr, pieaugot informācijas apritei pēdējos gadsimtos, mums šie Āfrikas izcelsmes ritmi šķiet draudzīgi arī tāpēc, ka šodien jau esam pieraduši pie ritmiskām skaņām – vilciena braukšanas, dažādām mašīnām. Šajā monotonumā rodas cita uztvere, visā pasaulē dzirdes psihe kļūst vienotāka. Mēs vairs nevaram distancēties no populārās mūzikas, ieejot lielveikalā. Pat vislielākais popmūzikas nīdējs to nevar. Filmu mūzika piedāvā pavisam citas simfoniskās mūzikas dimensijas, nekā ierasts.

Redzi, svarīgi ir, kā tu izkārto visu, kas tavā mūzikā notiek, bez sonātes allegro, bez fūgas principiem, bez klasiskām likumībām. Es zinu, ka tas nav pareizi, taču esmu tikai savu meklējumu vidusposmā, lai saprastu, kādu mūziku es gribētu rakstīt. Man gandrīz viss ir viens – mūsu mūzikas senais slānis, baznīcas mūzika vai klasiskās mūzikas, Vīnes tradīcijas, kuras man ir ļoti tuvas, vai divdesmitā gadsimtā atklāto izteiksmes līdzekļu lietojums, rokmūzika vai džezs. Esmu gatavs izmantot pilnīgi visu un nekautrējos latīņu mesā ievīt pretrunīgus latviešu tautasdziesmas citātus. Pilnīgi viss uzkrājas manī, un es esmu gatavs nekaunoties to izmantot.

ADz: Ko tu visbiežāk klausies?

UP: Man nav "karsto" disku. Labi, varu atzīties grēkos. Man nav tādas aparatūras, taču dažreiz, kad ballīte ir beigusies un viesi aizgājuši, man ļoti gribas klausīties Džimija Hendriksa ierakstus. Apbrīnoju, cik tā ir mežonīga, nebijusi, bezprecendenta mūzika. Mēs nemaz nevaram iedomāties, cik ļoti viņš ir ietekmējis akadēmisko mūziku ar saviem tembriem, krāsošanu, strādājot ar saviem skaņu režisoriem. Dievišķa man vienmēr ir 15., 16. gadsimta mūzika. 17. gadsimtā mūzika kļūst gudrāka, un tas man tā... Vienmēr Mocarts. Daudzi ieraksti, kas man ir rādījuši ceļu astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, dažreiz man liekas, ka es darītu labāk. Man dažkārt joprojām līdz asarām var aizgrābt folkmūzikas pasaule. Divdesmitā gadsimta mūzikā nevaru nekad paiet garām Alanam Hovanesam, Lučāno Berio.

ADz: Tu esi pazīstams kā viens no vadošajiem aranžētājiem Latvijā. Nenoliedzami draudzīgi kontakti ar citu mūzikas žanru darboņiem devuši iespēju orķestrēt daudzus vēlāk slavenus darbus, piemēram, Zigmara Liepiņa Parīzes Dievmātes katedrāli vai Jauna Mēness dziesmas. Vai dažkārt nav bēdīgi, ka programmā tavs vārds tiek nodrukāts ar mazākiem burtiem, lai gan visa krāsa, piepildījums ir tieši tavs nopelns? Bieži taču tieši sīkas kopskaņas nianses var padarīt mūziku ļoti pazīstamu.

UP: Tas, pirmkārt, ir tāds laiks. Par to galu galā maksā. Kad pats veido savu darbu, tu visu dari dubultīgi. Kad tu aranžē, protams, gribi, lai tas ir labi, centies iedziļināties, izprast komponistu, darīt tā, lai tas darbs ir labs. Par dubultās piespiešanās darbiem ne vienmēr ir atbilstoši honorāri. Orķestrēšana, aranžēšana ir radošs, tomēr servisa darbs, tas dažkārt prasa tādu pašu laiku un dažādas pārdomas, bet gala rezultāts ir tāds. Tomēr ļoti labi saprotu, kāpēc aranžētāja vieta ir apzīmēta ar mazākiem burtiem.

ADz: Ir dzirdēts, ka rietumvalstīs kompozīcijas studenti šad tad tiekot nodarbināti melnajā darbā, aranžējot viena otra slavena Holivudas komponista kino melodijas, par kurām vēlāk autors, iespējams, pat saņem kādu lielu apbalvojumu, lai gan harmoniskā valoda, piebalsu izteiksmība ir tieši kāda studenta spalvas radīta.

UP: Jautājums ir, cik no Latvijas gribētu iekļūt Holivudā. Neatceros, kādi ir tie honorāri, tā ir liela nauda, bet tev jāizdara, jāatliek viss malā, nekādu vājumu! Arī termiņi kino biznesā nav viegli izpildāmi. Naudu gribētos visiem. Arī man vairākas reizes ir bijušas situācijas, kad man kāds piedāvājis šādas iespējas. Lieli vārdi, izdevēji... Tomēr sev pajautāju – vai es gribētu šo dzīves stilu? Lai tur cīnītos, jābūt lielam spēkam. Arī tas maksā.

ADz: Un tomēr tu esi daudz rakstījis latviešu kino. Šodien daudzi komponisti slīgst nostalģijā pēc laikiem, kad tika ražotas daudzas filmas un bija iespēja trenēties. Kinomūzika ir lieliska iespēja attīstīt tēlainību un laika izjūtas precizitāti. Pārlūkojot filmu sarakstu, kurām esi rakstījis, dominē animācijas filmas un vairāki lielākie pēdējo gadu kases grāvēji.

UP: Es vēl atceros, kā pirmajās klasēs kinostudijā ar zēnu kori iedziedāju mūziku filmai Cielaviņas armija ar simfonisko orķestri. Mūsu kino patlaban tiek nogriezta vesela dimensija – netiek izmantots simfoniskais orķestris. Skatītājs pat neiedziļinās, nepamana, taču, sadzirdot orķestri, viņš sajūt, ka tas ir nopietni. Ar sintezatoriem var radīt mūziku raksturfilmām, modernām dokumentālajām filmām. Spēlfilmas nav pilnīgas, ja tajās nav pareizi izkārtota mūzika. Drosmei nogalināt bija dažādas simfoniskās versijas. Atceros, ka pašam pat bija jāatsvaidzina savas simfoniskā orķestra diriģēšanas zināšanas. Laika trūkuma dēļ diemžēl esmu atteicis vairākus kino projektus. Pašlaik ir ļoti maz kino skaņas celiņu, kas prezentētu mūsu valsti.

ADz: Vai, strādājot pie bērnu baleta Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, pieauguša skaņraža ambīcijas bija jāpabīda malā, iedzīvojoties bērna mūzikas psiholoģijā, vai tomēr turpināji būt tāds, kā vienmēr?

UP: Bērnu teātris nav mana stiprā puse. Arī balets neietilpa manos plānos. Dārziņskolas un Horeogrāfijas skolas vadība palūdza man uzrakstīt to Sniegbaltīti. Tā kā pats esmu mācījies šajā skolā un mani arī izmeta, ir vainas apziņa. Uztvēru to kā pienākumu un piekritu komponēt. Sižets jau bija izvēlēts, tur neko nevarēja darīt. Es negribēju, lai tā ir visiem zināmā, ļoti rātnā pasaka, tāpēc meklēju vēsturiskas atsauces un sapratu, ka šī pasaka ir realitāte, kas balstīta uz vēsturiskiem faktiem, patiesiem notikumiem. Kad biju Francijā, dzirdēju stāstu tieši par šo pasaku. Kas ir kalnrači? Senos laikos raktuvēs bieži strādāja bērni – lētais darbaspēks, viņi varēja visur izlodāt. Nebija pat izgudrotas ogļraču lampas, viņi gāja ar gaismekļiem, lāpām. Tas bija vienīgais veids, kā nopelnīt naudu, virszemē bija karš. Tā viņi sabeidza savu veselību. Jā, tas bija viņu modus vivendi – veids, kā viņi varēja izdzīvot. Arī princese – politisku iemeslu dēļ tā ar kuru katru precēties nevarēja. Indēšana, nonāvēšana bija parasti diplomātiski paņēmieni.

Es atcerējos tos laikus, kad Dārziņskolā mācījāmies kopā ar baletniecēm. Tie bija vieni no seksīgākajiem gadiem – bija iespēja sēdēt vienā solā ar baletniecēm. Viņām pašām bija savas darīšanas – gāja dejot, kur mēs netikām klāt. Zēniem balets bija vesela erotiskā pasaule. Es mēģināju atcerēties arī tos laikus, kad pats biju bērns, un atnāca kaut kāds pieaugušais, kurš bija uzrakstījis kaut ko bērniem, un man tas likās debili. It kā viņš domātu, ka es esmu idiots, nevis bērns. Negribēju nonākt idiota lomā un mēģināju uzrakstīt tā, kā es domātu tajā laikā, kad biju tik vecs – piektajā, sestajā, septītajā klasē – ar tālaika iztēli. Es to nesauktu par rokbaletu, tomēr tur ir elementi no tā, arī no klasiskās mūzikas, kuru sāku klausīties bērnībā. Kas ir balets? Tas asociējas ar dažādiem soļiem. Tās ir likumības, kuras bija interesanti uzzināt. Pilnīgi negaidīti manā mūžā tas izveidojās par ļoti jauku brīdi, kad varēju būt noderīgs un arī jaunie profesionāļi, kā es mēdzu viņus saukt, sniedza man gandarījumu un baudījumu. Gribētos pateikties Regīnai Kaupužai. Viņas vārds būtu jāliek līdzās komponistam.

ADz: Jau otro termiņu pēc kārtas tu esi Latvijas Komponistu savienības saimnieks. Ne katrs gribētu brīvprātīgi uzņemties tādu atbildību daudzpusīgā un sarežģītā institūcijā. Zinām, cik raibi te gājis pēdējos gadu desmitos. Tā ir vēlme pašapliecināties vai tieši otrādi – uzupurēties kolēģu sabiedrības labā?

UP: Abi divi. Es noteikti neuzņemtos, ja būtu cita vēsturiskā situācija. Tā vīzija, ko redzēju, jau ir īstenota. Tomēr ir vēl daudz kas, ko piebilst un ko nostiprināt. Dzīve mainās. Ar ko cilvēks nopelnīja miljonu pirms desmit gadiem, ar to pašlaik vairs nevar nopelnīt. Mēs paši redzam, cik 2005. gads ir atšķirīgs no 1995. un 1985. gada. Viss notiek likumsakarīgi. Pirms manis daudz kas savienībā jau bija sakārtots, nokārtots, un uz tā es varēju pakāpties. Man bija ļoti svarīgi, lai mēs atgriežamies Eiropā.

ADz: Jā, cik simboliski! Kad valsts iestājās Eiropas Savienībā, Komponistu savienība tavā vadībā iestājās Eiropas Savienībā, pat pasaules savienībā – beidzot organizācijas gandrīz 100 gadu pastāvēšanas vēsturē Latvija ir Starptautiskās Jaunās mūzikas asociācijas (ISCM) aktīvais biedrs. Arī citas starptautiskas organizācijas tagad ir krietni tuvāk.

UP: Jā, šo nepieciešamību redzēju uzreiz. Labi būtu, ja mūsu dialogs ar Eiropu neapklustu. Tās ir milzu priekšrocības. Vācijai nav tik lielas pārstāvniecības iespējas Eiropā, tā ir liela valsts. Mēs uzreiz esam pamanāmi, esmu to pieredzējis. Profesionāļiem mēs esam interesanti, un viņi mūs silti pieņem. Kā Komponistu savienības priekšsēdētājs teikšu, ka arī Latvijas uzvara Eirovīzijā daudz dod. Vērtē nevis profesionāļi, bet vienkārši cilvēki, varbūt pat tikai tērpus un šovu, taču tā ir ziņa no Latvijas. Ja ir runa par mūzikas kultūru jebkurā žanrā, mēs nedrīkstam neko noniecināt. Goda vārds, saceļos, ja kāds mēģina man traucēt popularizēt Latvijas vārdu pasaulē.

ADz: Ko vēl grasies izdarīt savienībā?

UP: Diez vai ir vajadzīgs kļūt par konkurējošu koncertorganizāciju. Perspektīvas saskatu kooperācijā. Esam pietiekami maza valsts, lai izbeigtu muļķīgu strīdēšanos, kāda bija pirms pieciem vai desmit gadiem. Svarīgi, lai mēs cits citam varam palīdzēt. Es gribu, lai īstenojas doma par festivālu, – vajadzīgas Latvijas jaunās mūzikas dienas, kur savākt latviešu komponistu iepriekšējā gada ražu. Darbi tiktu atskaņoti sadarbībā ar mūsu koncertu rīkotājiem un mūziķiem. Arī muzikologi varētu aktivizēties. Bez uzupurēšanās to nevar izdarīt. Katram pašam taču arī mājās ir kaut kas jādara.

ADz: Paliek nemazgāti trauki...

UP: Jā, mājas tīrīšana man tagad sagādā daudz lielākus pūliņus nekā kādreiz, kad varēju dzīvot mājās un rakstīt pasūtījumus. Ļoti bieži izjūtu to, ka varētu vairāk būt savā ģimenē. Taču, ja patlaban varu būt noderīgs un vajadzīgs... Ļoti ceru, ka tas turpināsies. Būt altruistiskam egoistam – slavenā Kanādas ārsta Hansa Seljē princips. Tas ir visražīgākais modus vivendi – pastāvēšanas veids. Mums vajadzētu būt iecietīgākiem – gaumes, arī paaudzes ir dažādas. Liekas, tas nav nekas, ka, piemēram, Pēteris Vasks apjautājas, ko pašlaik raksti. Kas tad tas ir? Taču patiesībā tie ir vismaz simt latu zeltā, ko viņš iedod tajā brīdī. Tas ietekmē tavu garastāvokli tajā gadā, tavu darbu veiksmi. Mums ir citam cits jāatbalsta, jāpabaksta. Atceros, pāris kolēģu vecajos laikos bija aizbraukuši uz Vāciju un vienā brīdī sapratuši, ka vairs netiek mājās. Arī autobusa biļetei naudas nepietiek. Un, kamēr tu tā domā, tev katru dienu ir jāēd. Un kurš tevi baro? Aiziet kaut kādas zivju šaibas (konservi – A. Dz.), viss lētākais, ko var dabūt. Tad rodas doma, ka varbūt vajadzētu kaut kur mēbeles panēsāt vai ko tamlīdzīgu? Nu nē, kādas mēbeles! Nu tā... Jāspēlē uz ielām! Nē, nē, nē! Tikai ne to! Nekad mūžā! Ko tad spēlē uz ielas? Atbaidošu repertuāru, ko pie mums pie galda dzied. Kāzu repertuāru. Un tad tu sēdi mazā sagrabējušā mašīnītē, kas var arī tūlīt apstāties, un dodies no viena gadatirdziņa uz otru. Vienu brīdi viens ir panikā un depresijā, divi to žēlo: "Nospēlēsim vēl šito un tad viss, saņemies, saņemies! Stundu, nē, četrdesmit piecas minūtes!" Nospēlē, kaut kāda naudiņa iekrīt. Tad pa to laiku otram sabojājas garastāvoklis, un tā nepārtraukti tiem cilvēkiem citam cits jābalsta. Arī mēs reizēm esam šādā pavecā skārda mašīnītē, dzīve iet uz priekšu, un kaut kas jāizdara. Es gribētu, lai Komponistu savienība ir tā vieta, kur reizēm pat nopērkam labāku mašīnu, un lai tas būtu karogs, ko nākamās paaudzes varētu nest vēl labāk.

ADz: Paskatoties uz tevi un taviem laikabiedriem – Uldi Marhilēviču un nākamā gada jubilāru Juri Kulakovu, negribas ticēt, ka tik daudz laika jau pagājis. Jūs izskatāties apskaužami labi. Vai ir kāda recepte?

UP: Nu, es domāju, ka vismaz daļa receptes ir labs vīns. Patiesībā tas, ka mums patīk baudīt dzīvi. Uzreiz uz visu paskaties citām acīm – nevis nogurušām, pārņemtām. Tagad ir labi – kara nav, bada nav. Kā tu vispār vari par dzīvi nepriecāties? Svarīgi ir neiegrimt aizspriedumos, netēlot vecu profesoru. Mēs neizvēlamies arī konvencionālas drēbes. Mums visiem patīk meitenes. Šī sastāvdaļa noteikti pat ir stiprāka par vīna recepti. Jā, tā vienkārši ir dzīva interese par dzīvi.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO