jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Simtgadnieks Ķepītis

Orests Silabriedis, Mūzikas Saule, 2008, 1. nr. 

Šā gada maijā dienas gaismu ieraudzīs jauns Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas zinātnes centra izdevums – stāsts par Jāni Ķepīti fotoattēlos, dokumentos, recenzijās, vēstulēs un atmiņās. Autoru kolektīva darbu kūrē muzikoloģe Lolita Fūrmane, aktīvi piedalās Līga Jakovicka, Ventis Zilberts izveidojis materiālu par Ķepīša ieskaņojumiem Latvijas radio fonotēkā, muzikoloģijas studente Aleksandra Ustjaņivska sastādījusi iespējami pilnīgu komponista skaņdarbu sarakstu (tajā esot daudz atklājumu, īpaši opusu skaita ziņā), atmiņās dalās Oļģerts Grāvītis, Rafi Haradžanjans, Māris Villerušs un virkne citu mūziķu. Gaidot daudzsološo izdevumu, Saules lapās piedāvājam Latvijas Mūzikas informācijas centra atbalstītu materiālu, kas tapis, lasot laikrakstus un pāršķirstot grāmatas. Vissirsnīgāko paldies par bildēm sakām Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krātuvei un Annai Eglienai personīgi, kā arī komponista dēlam Andulim Ķepītim un Mūzikas muzeja speciālistei Rūtai Līcītei.

 

Valmieras mūzikas skolā mācījies klavierspēli

1926. gadā kļūst par konservatorijas studentu profesora Paula Šuberta klavierspēles klasē, nākamajā gadā sāk studijas Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, kuru beidz 1931. gadā, līdztekus apgūst arī diriģēšanu pie Ignāca Vāghaltera un Jāņa Mediņa

1932–1940 Rīgas tautas konservatorijas pedagogs

Radiofona pianists (1934–1952)

Pēc Otrā pasaules kara Konservatorijas kamermūzikas katedras docētājs, katedras vadītājs no 1957. gada (citos avotos ir ziņas, ka no 1960. gada) – šajā skunstē un amatā Ķepīša tiešā mantiniece bija Maija Saiva, patlaban stafeti pārņēmusi profesore Gunta Sproģe

Ar Jāņa Ķepīša iespējami pilnu skaņdarbu sarakstu iepazīstinās jau nosauktā atmiņu grāmata, ko ar nepacietību gaidām

 

DZĪVES SĀKUMS

 

1908. gada 2. janvārī Trikātas pagasta Vecķepītēs Abula vecupes krastā Mārtiņam un Emmai Ķepīšiem piedzima dēls Jānis. “Kad komponists izdzird vārdu Trikāta, viņa acīs iedzirkstas prieks, viņš kļūst it kā mundrāks,” vēlāk teiks komponista un pianista Jāņa Ķepīša dzīvesbiedre, operas soliste Elvīra Volšteine. Tēvs Mārtiņš, būdams pastarītis, pie sava zemes gabala netika, mācījās Valkas skolotāju seminārā, apguva kordiriģēšanu un privāti vijoļspēli, mācījās arī grāmatvedību. Dažos avotos (Padomju Latvijas mūzikas darbinieki, Latvju Mūzika nr. 20) apgalvots, ka Mārtiņš esot bijis fotogrāfs. Kad Jānim bija četri gadi, ģimene pārceļas uz Valmieru, kur dzīvo netālu no Valterkalniņa. Tēvs strādā par grāmatvedi un rosīgi piedalās Valmieras mūzikas dzīvē, savukārt māte pelna naudu ar šūšanu. Jānis mācās Valmieras mūzikas skolā klavierspēli un ir viens no šīs skolas pirmā izlaiduma absolventiem 1926. gadā. Valmieras mācītājs Helmers Pavasars atļauj Jānim baznīcā spēlēt ērģeles, un topošais mūziķis to labprāt dara ne tikai dievkalpojumos, bet arī vaļasbrīžos. Stāsta, ka tieši pie ērģelēm Jānis Ķepītis sajutis vilinošo improvizācijas garšu, kas, pēc vairāku speciālistu atzinuma, vēlāk kļuva par viņa daiļrades pamatu.

 

JĀZEPA VĪTOLA TRIO

 

1933. gada 26. septembrī Jāzeps Vītola raksta Annijai: “Šodien man jākomponē viens zīmīgs šripstiķis. Latvijas konservatorijas laureātu trio – Ķepītis, Rušmanis [Rušēvics] un Teikmanis [Teihmanis] – drīzumā nodomājis no jauna stāties atklātības priekšā un zem jaunas firmas “Prof. Wihtola vārda trio”. Un, tā kā tie nabadziņi ar lociņu gan veiklāk rīkojas nekā ar pildspalvu, tad viņi mani izraudzījuši par skaļruni, kam šitā metamorfoza jāsludina visai pārsteigtai tautai. Citiem vārdiem, man jāsaraksta par to viens paziņojums atklātībai, ko publicēt visos laikrakstos un pat varbūt vēl piesūtīt visām mākslas un sabiedrības korifejām. Ar tādu uzdevumu mani pagodina pirmoreiz; kā gan tīšos no šīs afēras laukā?!” (no Ulda Siliņa sastādītā Jāzepa Vītola nepublicēto vēstuļu krājuma Dziesmai vieni gala nav). Jāzepa Vītola klavieru trio pirmais koncerts notiek 1933. gada 21. oktobrī. Volfgangs Dārziņš runā par “kopēju dionīsisku stīdziņu”. Saspēlē trīs jaunie talanti jau rūdīti studiju gados, tomēr tagad mērķi lielāki – piešķirt košākas un profesionālākas krāsas kuslajai kamermūzikas skaņdarbu apritei Latvijas koncertzālēs.

Jauniešiem izdodas arī ierosināt laikabiedru komponistu interesi par šo mūzikas jomu. Pirmo klavieru trio latvju mūzikā (pēc Ilzes Krojas ziņām izsmeļošā rakstā par Jāzepa Vītola klavieru trio Latvju mūzikas 20. laidienā) komponēja Jānis Mediņš. Pats Ķepītis deva savu paraugu 1934. gadā, 1935. gadā pievienojās Paula Līcīte, 1937. gadā Voldemārs Dobrovoļskis. Protams, arī Jāzeps Vītols solīja veltījumu, taču diemžēl palika parādā. 1939. gada 14. decembrī Jānis Zālītis Jaunākajās Ziņās raksta par trio sniegto Bēthovena, Čaikovska un Mjaskovska mūzikas koncertu: “Jau agrāk nācies konstatēt, ka šī trijotne jo saderīga un saskanīga ne vien temperamentu izpausmē, bet arī tehniskajā veiksmē un gatavībā. Var teikt, ka visiem viņiem, kopēji muzicējot, ir aptuveni vienāda uztvere priekšnesuma izveidojumā. Tam saspēlē liela nozīme. (..) Mūzikas ritmā, dinamikas un nianšu kārtojumos allaž nācies vērot visumā vienādu izjūtu un izpratni.”

Trio aktīvi koncertē Latvijas pilsētās, muzicē kaimiņvalstu galvaspilsētās, par godu Latvijas dibināšanas gadadienai uzstājas Parīzes radio. Tas notiek laikā, kad trijotne ar Latvijas valsts atbalstu papildina zināšanas Parīzes konservatorijā. Ķepītim laime satikt Ravēla klavierdarbu interpretācijas slaveno paraugpianistu Robēru Kazadezī. Cita būtiska ārzemju pieredze Ķepītim nāk no meistarstundām Vīsbādenē pie franču un itāļu tradīcijās augušā vācu pianista un tauriņu pētnieka savādnieka Valtera Gīzekinga (starp citu, Kazadezī un Gīzekingu mēdz saukt par ievērojamiem tālaika mocartistiem).

 

DAIĻRADES SĀKUMGAITAS

 

1938. gadā notiek Jāņa Ķepīša pirmais autorkoncerts. Tajā pašā gadā brošūrā IX Latviešu dziesmu svētki Jānis Zālītis raksta: “Ķepīša mūzika svaiga, dzirkstīga, temperamentīgi iecerēta. Autors līdz šim mazāk vērības piegriezis formas problēmām un stilam. Viņa skaņu valoda raisās lāgiem it kā improvizāciju gaumē, šķautņaini. Bet Ķepīša spēcīgais muzikālais instinkts, darba griba un krietnā tehniskā prasme viņu turpmāk novedīs uz skaidrāka un drošāka ceļa.” Ar 1938. gadu datēts Ķepīša Arfas koncerts, ko pirmatskaņoja leģendārā Ženija Brūgāne. Nez kādēļ Latvijas radio fonotēkā nav šī opusa ieskaņojuma, tāpēc gribas cerēt, ka kādam arfistam varbūt liksies interesanti uzmest aci partitūrai, sak, varbūt vērts nospēlēt.

Pēc diviem gadiem (1940. gada 10. decembrī) laikrakstā Padomju Latvija lasāma Zālīša recenzija par Ķepīša autorkoncertu: “Kā noskārstams, komponēšana viņam sokas viegli, muzikālās domas un iedomas fiksējas skaņurakstā ātri. Un, liekas, arī mazāk viņam rūp tehnikas problēmas, muzikālo tēmu noapaļojums, vispusīgāka detalāka apdare; viņš vairāk uzticas savai intuīcijai, runām stāsta brīvi, vaļsirdīgi, nemeklētiem vārdiem. Priecājas par spilgtāku, laimīgāku iedomu, bet arī daudz neskumst par parastāku, arī tai ierāda savu vietu.” Pēc četriem gadiem tramīgs kļūst Jēkabs Graubiņš. Grāmatā Daudz baltu dieniņu… Vizbulīte Bērziņa norāda uz Graubiņa rakstu Latvju Mēnešraksta 1944. gada otrajā numurā, kur komponists pauž satraukumu, ka popularitātes virsotnē solodziesmas žanrā nav smalkie oriģināli Jānis Zālītis un Jēkabs Poruks. Tiesa, skanot Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš un Jānis Mediņš, jubilejas dēļ pat esot atcerējušies Jāzepu Vītolu. Un tomēr nav gana. Graubiņš nopeļ Jāņa Kalniņa vieglas dzīves tīkojumus. Tiek arī Ķepītim. Vizbulītes Bērziņas atstāsts: “Vieglus ceļus iet talantīgais Jānis Ķepītis, kurš klausītāju varētu pacienāt gan ar izmeklētākām un smalkākām lietām, taču tās nav parastas – tāpēc sagādā patikšanu ar jau pārbaudītiem gardumiem. “Sak, kādas mūžības problēmas man jārisina un kādas gudrības grūti jādzemdē?” Viena no vērtīgākajām un skaistākajām Ķepīša dziesmām – Melnā laiva (Veļu laiva), kur komponists “Rainī uztvēris mūsu laikmeta atbalsi”, diemžēl viņa daiļradei nav būtiska.” Graubiņš tomēr paliek cerībā, ka “pagājušā [1943.] gada matadori Kalniņš, Ķepītis un Žilinskis ir vēl jauni diezgan, lai viņos varētu gaidīt “pārorientēšanās gribas pieplūdumu, lielākus augstumus un dziļumus”.

 

SIMFONIJAS UN NESIMFONIJAS

 

Pēc Otrā pasaules kara Jānis Ķepītis, protams, turpina komponēt solodziesmas un kamermūzikas paraugus, taču vienlaikus tiecas kļūt monumentālāks: 1955. gadā (gandrīz piecdesmit gadu vecumā) viņš komponē Pirmo simfoniju, kurā pievilcīgi, kinematogrāfiski portretē jūru. 1963. gadā top Otrā simfonija, kurā Ādolfs Skulte saklausa pārmērīgu Alfrēda Kalniņa un Sezāra Franka iespaidu. Ļoti simpātiska ir Trešā simfonija kamerorķestrim (1971), ko atskaņo, protams, Tovija Lifšica vadītais daudzu vērtīgu tālaika jaundarbu ierosinātājs Latvijas filharmonijas kamerorķestris. Ceturtajā (četru gadalaiku) simfonijā, kā stāsta, Ķepītis licis uz papīra mednieka gaitās ieraudzītās meža ainavas. No cikla viedokļa šī ir varbūt pat visvājākā Ķepīša simfonija – ja uztveram to kā kustīgu bilžu virknējumu, jā, lai būtu. Piektā simfonija jeb Lielā Tēvijas kara stāsti ir dramatiskākā. Visbeidzot par tvirtāko un iedarbīgumā spēcīgāko gribētos nosaukt pēdējo – Sesto simfoniju, kurā ievērojami mazinājusies kino garša, izdoma vairs nav tik aumaļaina un nekontrolēta, informācija tiek pasniegta koncentrēti un būtiski.

Nu jau par sakramentālu var saukt Nilsa Grīnfelda teikto: “Vispār, runājot par Ķepīša simfonisko mūziku, tai raksturīgs detaļu pārsvars pār veselo – uz atsevišķām spilgtām epizodēm komponists koncentrē lielāku uzmanību nekā uz visu kopējo attīstību, un tajā trūkst asāku konfliktu, sprieguma.” (Padomju Latvijas mūzika, 1976) Šī doma pēc tam pavīd vairākos citos izdevumos, kur aprakstīta Ķepīša dzīve un daiļrade. Oļģerts Grāvītis atceras, ka Komponistu savienības apspriedēs Ķepītis un Grīnups bijuši mūžīgie grēkāži. Tiesa, pārmetumi par nepietiekamu idejiskumu vai Ķepīša mūzikai raksturīgo “bezsaturīgo improvizatorisko stilu” (Pēteris Pečerskis) komponistam bijušas kā pīlei ūdens. Tuvējās kafejnīcās (nereti Kaukāziņā) draugu un kolēģu lokā notikušajās pārspriešanās komponists tikai smaidījis un omuļojies. Profesoram Grāvītim licies, ka Ķepītim savas mūzikas likteņi interesējuši mazāk, uz Komponistu savienības atskaitēm radus un draugus viņš neesot aicinājis, savus skaņdarbus anonsējis it kā pačalojot, ar vieglu humoru.

No mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet, ka vislabāk Ķepītim izdevušies tie skaņdarbi, kuros virsroku ņem vai nu spēles prieks, vai žanriskas ainavas gleznošana. Klavierkoncerti, vijoļkoncerti, dzirkstošais Fagota koncerts (vislabākajā nozīmē ŕ la Žans Fransē), līdzīgas iedvesmas spārnotās Mūziķu sarunas starpbrīdī pūšaminstrumentiem, ļoti pievilcīgie Pieci simfoniskie tēlojumi (ainas iz zvejnieku dzīves ar selgas apdzejošanu, mēness nakti, zivju ķeršanu un, kā jau pieklājas, atpūtu sestdienas vakarā ar visu Ķemermiestiņā) klavierēm un orķestrim u. c.

Īpašā kategorijā nosauksim iespaidīgos vokāli instrumentālos lieldarbus Dziesma par ērgli un Balāde par strēlnieka māti, kas ļauj nojaust Ķepīša operas komponista vērienu. Maz gan ticams, ka kāds mūsdienās uzņemsies vismaz izlasīt Ķepīša operu partitūras. Taču, kas zina.

 

SKATUVES DARBI

 

Jānis Ķepītis komponējis divus baletus un divas operas. Pēc Mārtiņa Zīverta lugas Minhauzena precības sižeta tapušo tāda paša nosaukuma operu Ķepītis pabeidza 1945. gadā. Skaidrs, ka Zīverts pēckara gados bija persona non grata, tāpēc bija jāsagaida vismaz Hruščova atkušņa periods, lai vispār varētu sākt runāt par šīs operas iestudēšanu. 1957. gadā otrreiz atvērtā Liepājas opera 1960. gada 1. jūlijā svinēja Jāņa Ķepīša operas Minhauzena precības pirmizrādi (29. jūnijā jau bija noticis publisks ģenerālmēģinājums, uz kuru pārdoti vairāk nekā divi simti biļešu). Liepājas teātra aktieris un kaislīgs vēsturnieks Zigurds Akmentiņš savā arhīvā pierakstījis, ka operu iestudēja Liepājas operas galvenais diriģents Kārlis Bunka, vēlāk izrādes diriģēja arī Ādolfs Reinbergs. Režisors bija Mārtiņš Blūms, dekorācijas veidoja Alvīns Dzenis, dejas iestudēja Aita Saulīte. Minhauzena precības izrādīja 26 reizes, no kurām desmit bija Liepājā, pārējās Ventspilī, Talsos, Tukumā, Aizputē, Valmierā, Alūksnē, Valkā, Madonā, Pļaviņās, Ogrē, Cēsīs, Gulbenē, Ērgļos, Jēkabpilī un Aucē. Titullomā bija Edgars Čapkovskis, Jakobīne bija Vita Valdmane (debijas loma Liepājā), Irmu dziedāja Ņina Oinase (toreiz Seņavska) un Apolonija Paškēvica, Nariškins – Zigurds Niedra, Uksens – Imants Vanags u. c. Pēc Zigurda Akmentiņa domām, šis bijis viens no veiksmīgākajiem Liepājas operas iestudējumiem. Nilss Grīnfelds par mūziku saka: “Vieglais, raitais ritējums, tajā ietvertie trāpīgie Vidzemes aristokrātu, galminieku un lirisko varoņu raksturojumi, atjautīgie žanriskie stilizējumi labi iederas komiskajā operā (tas ir viens no nedaudziem šāda veida operu paraugiem latviešu mūzikā), kuras pamatā Mārtiņa Zīverta asprātīgā luga.”

Par 1969. gadā pabeigto operu Indulis un Ārija Nilss Grīnfelds teica: “Opera rakstīta nepārtrauktā melodiskā plūdumā, rečitējoši ariozos dziedājumos ietverti arī ansambļi, plaši izvērstie kori un žanriskie skati. Simfonizējot orķestri un veidojot muzikālo dramaturģiju, autors vadījies pēc P. Čaikovska un vēlīna Dž. Verdi principiem.”

1966. gada 30. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Ķepīša balets Turaidas Roze. Pirms viņa šo tēmu baletā tērpis arī Emilis Melngailis un Jānis Vītoliņš (abi šie opusi neesot uzvesti). Jānis Ķepītis par pamatu ņēma Raiņa lugu Mīla stiprāka par nāvi un libretu veidoja kopā ar dramaturgu Gunāru Priedi. Horeogrāfijas autore bija Irēna Strode, kura savā darbā, kā rakstīja baleta kritiķe Elza Siliņa, neesot pretendējusi uz novatoriskiem meklējumiem. Mūzikai vērtētāji pārmeta tradicionālismu, tomēr skatuves panākumi Turaidas Rozei bija nodrošināti, tos sekmēja arī Birutas Goģes košā scenogrāfija un krāšņie kostīmi.

 

VIEDOKLIS

 

Latvijas komponistu mūzikas, iespējams, asredzīgākais un erudītākais vērtētājs Arnolds Klotiņš grāmatas Latviešu mūzika 1966. gada laidienā publicētajā rakstā Par mūsu mūzikas šodienu palīdz tikt skaidrībā ar komponista daiļrades iedvesmas pilno, taču ne vienmēr organizēto krāsainību: “Jāņa Ķepīša stiprās un vājās puses vispilnīgāk atklāj viņam raksturīgākie žanri – vokālā un instrumentālā kamermūzika. Vērā ņemams komponista devums solodziesmā. Viņa dziesmām vijīga, atjautīga melodiskā līnija, pa lielākai daļai krāšņi un virtuozi klavierpavadījumi. Vietumis nepietiekamo lakonismu atsver spožs artistisms. Citur apskaužami vaļsirdīgā, nemākslotā izteiksme liek aizmirst individuālo vaibstu nenoteiktību. Tomēr savus atradumus individuālā stila veidošanā (Noskaņu gleznas klavierēm, daudzas solodziesmas) komponists nepietiekami kaldina, stilistiski nedisciplinē sevi. Rezultātā vēl līdz šai dienai viņa mūzikā pavīd nepārkausētas ietekmes no Šopēna līdz Prokofjevam un no Vītola līdz Ivanovam. Visumā Ķepītis pēc savas mākslinieka personības pieder tiem komponistiem, kas iepazinuši un labprāt izmanto visdažādākos pēcromantisma mūzikas jauninājumus, tomēr saglabājot emocionāli trauksmainu romantiku (un arī raksturīgo improvizatorisko formas veidošanu). Ja nebaidāmies no analoģijām, labi zinot, cik mākslā tās jāuztver nosacīti, tad Ķepīti varam pieskaitīt tāda tipa komponistiem kā Florāns Šmits (1870–1958) franču mūzikā, kurš pārdzīvoja gan impresionismu, gan Sešnieka antiromantismu, no tiem ietekmēdamies kolorītā, ritmā, faktūrā utt., bet saglabādams savā mūzikā romantiski dvēselisku trauksmainību.”

 

ĢIMENE

 

Pēc vairāku laikabiedru liecībām, nozīmīga loma Jāņa Ķepīša dzīvē bija ģimenei. 1944. gada 18. jūnijā Trikātas baznīcā notika Jāņa Ķepīša un dziedātājas Elvīras Volšteines laulību ceremonija. Izmantojot gadījumu, īsi atgādināsim, kas bija Elvīra Volšteine (1912. gada 29. decembris – 1990. gada 30. decembris). Elvīra piedzima Sibīrijā, Jeņisejas guberņas Kamenskas ciemā, kur viņas vecāki bija cerējuši iegūt īpašumā zemi. Tas neizdevās, un ģimenes atgriezās Latvijā. Desmit gadu vecumā Elvīra mācījās klavierspēli pie Paulas Līcītes, savukārt konservatorijā mācījās dziedāšanu pie izcilajām operas solistēm Elzas Žebranskas un Hertas Lūses. Uz operas skatuves debitēja 1942. gadā ar Sudzuki lomu. Līdz 1960. gadam bija viens no vadošajiem mecosoprāniem – Amnerisa, Karmena, Lola, Končakovna u. c. Daudz bija t. s. travesti lomu – to skaitā Niklass, Vaņa, ganiņš, Sprīdītis, Otroks. Elvīra Volšteine piedalījusies arī izvērstu vokāli instrumentālu darbu atskaņošanā, dziedājusi kamermūziku. Ķepīša un Volšteines savienībā piedzima trīs dēli: Andulis (1945), Egils (1948–2001), kurš īsu brīdi bija Cēsu mūzikas vidusskolas direktors, diriģēja kori Vidzeme un bija arī Latvijas radio kora diriģents Edgara Račevska laikā, kā arī Uldis (1953).

Ķepīšu ģimenes tuvāko draugu vidū bija Ordelovski. Gunāra Ordelovska atraitne Maiga Ordelovska atmiņu stāstu sāk ar faktu, ka Elvīras Volšteines mamma un viņas mamma bijušas māsīcas. Pazīšanās ar Ķepīti tātad sākusies līdz ar viņa laulībām. Egils Ķepītis bijis Maigas krustdēls (krusttēva godā ticis Teodors Kalniņš). Ķepīši savukārt bija vedēji Ordelovsku kāzās. Draudzība stipra un jautrības pilna. “Vasarās braucām pie viņiem uz Ķepītēm, smējēji jau it kā bijām visi, tomēr Elvīra bija nopietnāka, atļāva mums visu ko darīt, tomēr bija atturīgāka,” saka Maiga Ordelovska un turpina: “Kad Elvīra apprecējās, viņa bija tāda smuka, operā dziedāja, un es domāju, ak, dies, viņa apprec šitik nesmuku cilvēku. Iepazinu Jāni tuvāk un pēc tam visiem par piemēru teicu – ja var būt tik labs cilvēks, kāds bija Jānis Ķepītis, var saprast, kāpēc tas smukums nespēlē lomu. Viņš bija ārkārtīgi saimniecisks un ļoti mīlēja ģimeni. Vasarās agri cēlās, gāja uz ezeru peldēties, pēc tam vingroja, tad uztaisīja kafiju un nesa augšā Elvīriņai.”

 

(VEC)ĶEPĪTES

 

1988. gada 9. janvārī Valkas rajona laikraksts Darba Karogs veltīja novadnieka Jāņa Ķepīša 80. dzimšanas dienai rakstu Profesors no Trikātas, kura autors bija kultūras dzīves aktīvists, amatierteātra darbinieks, žurnālists un rakstnieks Aleksandrs Freimanis. Raksts izrādījās vērtīgs uzziņas avots, jo te gan Elvīra Volšteine uzstājas ar atmiņām, gan arī ieskicēts Vecķepīšu pēckara liktenis. Pēc Otrā pasaules kara Jānim Ķepītim, gribi vai negribi, nācies daļēji kļūt par lauksaimnieku – no mājām, kas pienācās mantojuma veidā, atteikties nevarēja. Izskanējis pat priekšlikums: “Biedri Ķepīti, strādājiet un pildiet valsts lauksaimniecības nodevas!” Galu galā iepaticies. “Remontēja ēkas, iegādāja lauksaimniecības inventāru, stādīja dārzu, iekopa apkārtni. Vasarās Vecķepītēs viesojās Operas teātra mākslinieki, solisti, mūziķi, diriģenti, studenti. Tās bija skanīgās Trikātas vasaras,” atceras Volšteine. Teodors Kalniņš atvedis ābeļu dēstus, liekot pamatu lielajam ābeļdārzam vecupes krastā. Tepat arī apskatāms dziedātājas sniegts lakonisks laulātā drauga vārdisks portrets: “Dzīvespriecīgs. Nekad neizrāda, ka grūti. Komponēšanas darbā – apstākļu neizvēlīgs. Bērni bieži spēlējās zem klavierēm, bet viņš – rakstīja. Ko nevajadzēja, to viņš nedzirdēja. Mīl strādāt rīta stundās. Raksta mērķtiecīgi, pēc tam maz labo uzrakstīto. Mīļākais vaļasprieks – gleznas. Nu un toreiz – Vecķepīšu dārzs, kuru gan pats sauca par Teodora Kalniņa dārzu.” Par Vecķepītēm un Jaunķepītēm, vēl komponistam dzīvam esot, tobrīd jau runā pagātnes formā. Aleksandrs Freimanis raksta, ka 1988. gada janvārī sētā vien dadži un brikšņi, Jaunķepītes neglābjami gājušas bojā, sabrukušas krāsnis, vecu mēbeļu atliekas. Daļa no Vecķepītēm vēl apdzīvojama. 2007. gada pirmajos Ziemassvētkos ainava stipri līdzīga, un nu jau arī no Vecķepītēm vairs atlicis vien skurstenis, tikai vecupes krastā esošajā namiņā (pa gabalu liekas – pirtiņā) kūp dūmi. Zvanot uz Trikātas pagasta padomi, var uzzināt, ka mājas (it kā) esot pārdotas.

 

No Maigas Ordelovskas atmiņām par Jāni Ķepīti

Cik nu man palicis prātā, Jānis ļoti interesējās par biškopību, mīlēja bites. Viņu mājā vienmēr uz galda bija pašu sviests medus. Bija liels gleznu mīļotājs ar plašu un vērtīgu kolekciju. Pie viņa mājās nāca Ubāns, Pinnis, Cēsnieks, Jānis pats mēdza viesoties pie Kalnrozes. Kad uzcēla Baltezera māju, ierīkoja tā saukto veču pagrabu – tur bija liels galds un veči mūždien sanāca. Viņu vidū bija tāds Birzuļu Jānis – galvenais mednieks, ikdienā Mākslinieku savienības grāmatvedis. Nu un kas tur lejā notika, jūs jau varat iedomāties, taču dziedāja arī tie veči daudz un skaisti. Vienreiz – tas gan nebija Baltezerā – atceros, ka braucām pie Teodora Kalniņa, portfeļi pilni ar pudelēm. Mūs sagaida Teodors Kalniņš un viņa burvīgā sieva Hermīne. Un Jānis met Teodoram portfeli, lai tas ķer, un portfelis iekrīt akā. Gunāram lika riņķī virvi, un viņš laidās iekšā – neies taču atstāt mantu. Paldies Dievam, visi tobrīd vēl bija skaidrā.

Jānis palaikam arī pamedīja, un tad es atceros, ka pēc vienām medībām mums deva nogaršot kuiļa pautus. Kad nezināja, kas tas ir, nebija ne vainas. Jānis mācēja taisīt medus vīnu – cik tas bija garšīgs! Viņš taisīja to no baltajām jāņogām. Gunāram bija recepte un mēs vienreiz mēģinājām, taču mums nesanāca. Draugus Jānis nešķiroja – vai tur sētnieks, vai namdaris, pie galda nāca visi. Ķepītēs dzīvoja baltkrievu ģimene, tie arī bija savējie. Laukos Jānis visus darbus darīja pats, nesaudzēja pirkstus. Kad Jānis jau bija pavisam slims, mēs vedām viņu uz Grobiņu, kur māju bija nopircis dēls Egils. Viņu iznesa ārā krēslā, un viņš tad komandēja visus uz dārza darbiem. Rīgā viņiem bija liels dzīvoklis Brīvības ielā, iepretī čekas namam. Mēs pie viņiem vienmēr svinējām Ziemassvētkus – Jānis spēlēja, Elvīra dziedāja. Taču citkārt Jānis ar spēlēšanu neuzplijās. Iedzert jau viņam patika, taču vienmēr bija ārkārtīgi labsirdīgs. Neviena ļauna vārda ne par vienu neteica, kaut pats bija gana cietis. Man jau ar’ konservatorijā negāja diez ko spoži, un, kad es kaut ko tur teicu par kādu, viņš teica – nu, ko tu, neņem galvā!

 

Jāņa Ķepīša atmiņu stāsts (1977. gadā pierakstījis Oļģerts Grāvītis)

Slaveno Igoru Stravinski vismaz divreiz esmu iepazinis viņa koncertos Rīgā. Otrreiz it pamatīgi pirms Latvijas Nacionālajā operā izskanējušā autorkoncerta. Toreiz biju Latvijas radio simfoniskā orķestra pianists. Igoru Stravinski ar vislielāko godu svinīgā rautā prestižā Romas pagraba restorānā bija uzaicinājis pats profesors Jāzeps Vītols. Kā jau vienmēr, tika saukti svinīgi tosti, ēsts un dzerts uz to smalkāko... Nez kā tas bija gadījies, taču pie plašā galda mani nosēdināja ģeniālajam mūziķim – tālās Parīzes viesim – tieši pretī. Nācās gan smalki sarunāties, gan, ik tostam atsaucoties, pieklājīgi konjaka kristālglāzītes saskandināt... Pagāja pusnakts stunda. Omulība bija sasniegusi augstāko vilni. Slavenā ārzemnieka suminātāji, cits aiz cita aizlavījās mājās (kā teiktu, Zarģermariņš, pazuda kokos). Bet kur man sprukt, sēžot tieši pretī smalkajam ciemiņam? Viņš atkal un atkal turpināja saskandināšanos ar mani, beigu beigās uzmundrinādams sadzert tubrālības. Tolaik jauns un veselīgs būdams, nenobijos no lepnā ārzemju mūziķa uzsauktā krievu šņabja un sarkanajiem laša ikriem. Nodievājos turēt latviešu godu līdz beigām. Un turēju arī. Ēdām, dzērām, brāļojāmies. Patiesā sirsnībā vāvuļojām par mums abiem dārgo mūzikas mākslu. Izturēju savu iedomātā namatēva misiju, cik vien spēju, te krieviski, te franciski smalki izrunājos un beigu beigās pagurušo ciemiņu aizvadīju līdz restorāna izejai. Klusībā šausminājos – kas nu būs? Rīt no rīta taču orķestrim pirmais mēģinājums ar viesdiriģentu komponistu... No rīta, kaut galva nedaudz dulla, sēžu savā darbavietā pie orķestra koncertflīģeļa. Tavu brīnumu – stalti un braši, it kā naktī nekas nebūtu Romas pagrabā noticis, uz skatuves uznāk arī vakardienas viesis. Mūziķi pieceļas. Aplaudē. Stravinskis, šos apsveikumus daudz neievērojis, ierauga mani. Un pārsteigts franciski iesaucas: “Janka, ko tad tu te dari?!” Krieviskā sirsnībā viņš apskauj un skūpsta mani, skaļi brīnīdamies – nemaz neesot zinājis, ka es esot ne vien komponists, bet arī radio pianists... Pēc tā rīta spraigā mēģinājuma kolēģi ielenc mani, ziņkārīgi cits caur citu taujādami, kā gan es – zaļš knariņš – esot pratis nodibināt saites ar pasaules mēroga slavenību? “Pērn Parīzē,” nekaunīgi meloju, un dažs labs mūziķis man vēl šobaltdien tic.

Foto no Anduļa Ķepīša personiskā arhīva

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO