Patlaban man ir gandrīz tikpat gadu, cik  bija profesoram Ādolfam Skultem, kad 1969.gadā iestājos viņa kompozīcijas klasē Latvijas Mūzikas akadēmijā un tūdaļ pat biju viesis viņa krāšņi nosvinētajā sešdesmit gadu jubilejā. Negribu salīdzināties – viņam bija desmitkārt lielāks temperaments un viņš bija nepārprotams simfoniķis. Un tomēr dīva sajūta...

Profesors visnotaļ. Savā mūžā skolojis vairāk par pussimtu kompozīcijas mācekļu, ilgus gadus bijis kompozīcijas katedras vadītājs LMA, no Jāzepa Vītola saņēmis kabatas pulksteni kā stafetes simbolu un arī reāli bijis Vītola tradīciju un principu turpinātājs. Bet cilvēciski, ārēji? – Arvien kustībā. Elganti slaids, pat kalsns, īstens Džeremija Aironsa tips. Tērpies ciešā studentiska modeļa uzvalkā, par kura regulāru uzsvaidzināšanu nejutās aicināts pārlieku gādāt. Žiglā, gandrīz lidojošā gaitā viņš pa Mūzikas akadēmijas kāpnēm dodas augšā un tad pa gaiteni uz kompozīcijas klasi, telpu nr.16. Pēc pabeigtas darba dienas tikpat žigli atstāj akadēmiju – mans studiju biedrs Aivars Kalējs sakās vērojis, kā profesors pagūst ielēkt gandrīz jau ejošā 1. līnijas tramvajā. Ikreiz tūlīt pēc Jaunā gada profesors „saķer” plaušu karsoni – tad nedēļas divas vai trīs mums nodarbības atceltas...

Savā septiņdesmitgadē lepnajā Benjamiņu nama viesību zālē profesors sprauni nodejo lambetvoku (kekvoku). Ne jubilejas, bet citā reizē vaicāts par „ieilgušās” jaunības noslēpumu, viņš iesaka ļoti vienkāršu līdzekli: no rītiem izdzert glāzi ūdens.

          Smaidot profesors reiz saka: noņemšana no karaklausības uzskaites vīrietim ir dzīves robeža, taču paliek jau vēl kas. – Un viņš pieliek roku sirds apvidum. Profesora dzimšanas diena iekrīt vēlā rudenī, kad zemi jau klāj rēnu un miklu lapu sega. Bet zem lapu klājiena – zemdegas. Jā, tieši rudens zemdegu sajūta ir tā, kas visnoteicošāk palikusi no mana profesora personības. Iekšēja uguns nebeidz kvēlot nekad, garīga aktivitāte turpinās arvien. Un vispirmām kārtām profesors rada, komponē.

Taču nedomāju, ka profesors būtu turējies pie stingra ikdienas darba režīma vai realizējis kādu ilgtermiņa māksliniecisko koncepciju. Šedevri viņam tapuši tad, kad visu viņa būtību pārņēmusi iedvesma – katru reizi jauna, īpaša. Profesors tad „uzšķiļ” jaunu baletu,  „uzšķiļ”operu. Pēc ārkārtīgi rosinoši pavadīta vakara kopā ar kamerkora „Ave Sol” dziedātājiem tūlītēji, alla prima, top sešpadsmitbalsīga poēma „Jūrai”un vēlāk arī „Quasi una sonata per coro da camera”. Nāk piedāvājums iesaistīties īsteni skarbā vīru dēkā. Prozaiķis Egons Līvs uzrakstījis scenāriju „Meldru mežs” par traģisku notikumu latviešu zvejnieku dzīvē mūsdienās. Ēriks Lācis šo sāgu ekranizē. Galvenajā lomā – Uldis Pūcītis (latviešu Garijs Kūpers vai Harisons Fords), kurš ir ar mieru naturāli peldēt starp naturāliem ledus gabaliem naturālā jūrā. Filmas operators – Gvido Skulte. Šai kompānijai azartiski pievienodamies, Ādolfs Skulte adaptē elektroakustisko instrumentāriju un pat sacer saviļņojošu kafejnīcas songu, ko fonogrammā iedzied valdzinošā estrādes zvaigzne Margarita Vilcāne...

Starplaiki līdz jaunas iedvesmas dzimšanai var ieilgt, taču tie tiek aizpildīti ar kādu ne mazāk kreatīvu vaļasprieku. Komponistu savienības prezidents Ģederts Ramans reiz satraucies stāsta: profesors Skulte nemaz nerakstot termiņos iekļauto simfoniju, to vien darot kā guļot zem sava auto. Te jāpaskaidro, ka profesoram piderēja rets braucamrīks – „Volga” ar automātisko vadības mehānismu, savlaika padomju autoinženierijas sasniegums, tiražēts vien nedaudzos eksemplāros. Automātika nu reiz sabojājusies. Un profesors nolēmis to renovēt paša spēkiem. Izjaukt līdz pēdējai skrūvītei, izprast darbības principu un tad atkal salikt kopā reģenerētā kārtībā. Tas viņam arī izdevies. Un arī simfonija tikusi pabeigta solītajos datumos...

Diez vai lielisko orķestrēšanas māku un orķestra „vielas izjūtu” Skulte būtu īpaši apguvis no grāmatām, no teorijas ( jā gan, esot pastudējis sava jaunu dienu elka Stravinska agrīnās partitūras). Drīzāk jau intuitīvi. Palīdzēja viņa unikālā krāsu dzirde un inženieriskā uzķere, „kā to dabū gatavu”. (Te vietā atzīmēt, ka paralēli Mūzikas akadēmijai Skulte bija uzsācis studijas Latvijas Universitātes Inžnieru fakultātē. ) Piemērs tam – jau pirmā, ļoti spožā, Radio konkursā godalgotā partitūra, simfoniskais tēlojums „Viļņi” (1934). Šai mūzikai ir ļoti straujš, latviskai mentalitātei netipisks temps. Programmātiski jau tā arī iecerēta kā Daugavas nerimus plūdums gar gleznainiem, teiksmu un vēsturisku motīvu apvītiem krastiem līdz pat jūrai. Līdzīgi Vltavai B.Smetanas simfoniskajā poēmā. Bet vai tikai man tā šķiet, ka šī mūzika ar tās vitālo orķestrāciju uzbur arī Vidusjūras krāsas? Un tā nav tikai nodeva 30. gadu latviešu jaunās paaudzes komponistu aizrautnei ar impresionismu. Kas vairāk – gēni, asinsbalss...

Viena no Skultes mūzikas pamatiezīmēm ir tās stabilā, proporcijās nevainojami izsvērtā forma. Celtne, kas stipra turas vējos un kataklizmās. Un te jādomā par komponista tēvu – Pēteri Skulti, izslavētu mājbūvnieku Kijevā un vēlāk Rīgā. Bet uz šiem stabilajiem pamatiem kā elegants augstākās raudzes dizains klājas melodiskās pludlīnijas. (Ieklausieties simfoniju lēnajās daļās un baletu adadžo!) Vai tas nav skaņraža mātes – venēcietes Viktorijas Ricolati pienesums Ādolfa un četru pārējo dēlu daudzpusīgajiem mākslinieciskajiem talantiem? Un vai šo izteiksmes plastiskumu tālāk nav mantojis Ādolfa Skultes dēls  Gvido Skulte – viens no ekselentākajiem latviešu kinooperatoriem, spožs stilists?

Būdams cilvēks kustībā, profesors savā mūžā tomēr ne pārāk daudz ceļojis. Pēc Otrā pasaules kara trimdā devušos tēvu, māti un brāļus tā arī vairs vaigvaigā nesatika. Tēva bēru reizē padomju iestādes neieteica Skultem doties uz ASV. Ko tajos laikos nozīmēja administratīvais „neiesakām”, nav grūti iedomāties...Taču Ādolfs Skulte aizgūtnēm celoja savā mūzikā. Baleta „Negaiss pavasarī” darbība risinās Kubā. 3.simfonija, „Kosmiskā”, aicina pat doties Visuma neizmērojamajos plašumos. 4.simfonija, „Jaunatnes”, sauc apgūt arvien jaunus platuma grādus. Ceļojums pasaules telpā jau ar moderno tālsaziņas līdzekļu starpniecību – tāda, iespējams, ir 9.simfonija. Bet pati respektējamākā, motivētākā odiseja, šķiet, rodama 5.simfonijā...

Vai, vairāk kā pusgadsimta garumā izskolojot pāri par pussimtu studentu, neizsusēja profesora paša radošie resursi? Domāju, profesors lieliski prata uzlādēt savas kreatīvās baterijas. Te līdzēja vaļasprieks – selekcionāra un dārzkopja intereses, foto un kino amatierisms, auto etc. Tad arī profesionāla ziņkāre – piemēram, pa notiņai izknibinot, skaņkārtiskās un ritmiskās formulas izjaušot, noskaidrojot, kas īsti par „putnu” mūzikā ir Vitolds Ļutoslavskis. Profesors labprāt iesaistījās dažnedažādos reģenerējošos pasākumos. Bija atsaucīgi līdzdalīgs savu studentu personīgās dzīves priekos un problēmās, ar vienu otru no tiem uzturēja ilgāku korespondenci. Profesors mācēj sirsnīgi priecāties arī par mazu prieku. Uzdrošinos teikt: viena no atjauninošām dziņām (varbūt savveida spēle) profesoram bija arī askēze. „Jūs varat mēnesi izdzīvot ar 100 rubļiem, bet jums jāvar iztikt arī ar 10,” reiz cita starpā, varbūt metaforiski, bilda profesors. Šķiet, mūža nogalē profesors arvien vairāk attīrīja sevi no miesiskā balasta, spodrinot mundru un gaišu prātu un dvēseli. Ģederts Ramans, Skultes kaimiņš Pārdaugavas komponistu namā, stāstīja, ka, dodamies uz netālo lauksaimniecības preču tirgu, arvien apvaicājies, vai arī profesoram ko neatnest. Un tikai vienu vienīgu reizi profesors palūdzis nopirkt 200 gramus svaigas teļa gaļas. Jau pilnībā saistīts pie mājas, profesors, ņemot palīgā īpašus okulārus palīginstrumentus, vēl sacerēja dažu kora dziesmu (gluži kā Jāzeps Vītols mūža finišā) un visbeidzot uzrakstīja savu dzīvesstāstu, ko nodrukāja almanahs „Latvju Mūzika”. Latvijas Radio glabā arī Ādolfa Skultes atmiņu stāstījumus.

...Kad ienācu Mūzikas akadēmijas 16.auditorijā, mans profesors parasti sēdēja aizstiklotajā blakustelpā – paša izveidotajā Jāzepa Vītola piemiņas kabinetā – un lasīja. Ko lasīja, - nekad viņam nepavaicāju. Reiz kādas sarunas kontekstā gan garāmejot pieminēja Pirandello. Nujā taču, gluži pašsaprotami, lasīja mātes dzimtajā valodā. Bet tieši ko no Pirandello? To nepavaicāju. Nepavaicāju profesoram daudz ko. Neizrunājām daudz ko. Nekādi nerealizējās absolvēšanas aktā izteiktais profesora novēlējums turpmāk uzturēt attiecības „visaugstākajā līmenī”. Manas nevērības vai varbūt kautrīguma dēļ. Tādēl tagad atļaujos gluži avantūrisku interpretāciju: kāds no Luidži Pirandello darbu kaislīgajiem sižetiem apvienojumā ar paša tik bagātās dzīves rezumējumu ietverts Ādolfa Skultes 5.simfonijā (1974). Te arī viņa māksliniecisko, kompozicionālo un orķestrālo, principu kopsavilkums un kristalizējums. Visa viņa pārliecība un palete. Viņa paraugopuss.

Labais un ļaunais, radošais un ārdošais, dzīvīgais un nīcīgais, gaisma un tumsa. Visi šie antagonismi mūzikā tverti maksimāli pretešķīgās krāsās, bez kolaboratīviem, divdomīgiem pustoņiem. Humānie tēli iemiesoti dziļi izjustā minorā vai gavilējošā tīrā un spožā, ritma stihijas piestrāvotā mažorā. Ļauno, destruktīvo spēku uzzīmējumā komponists atļaujas būt „eksperimentāls” – pielieto bitonālismu, politonālismu. Ikvienu savu simfonisko drāmu Ādolfs Skulte balsta uz stingriem četrdaļīgā simfonijas cikla pamatiem (pēdējās simfonijās koncepcija koncentrēta trīsdaļībā). Šiem postulātiem, gūtiem Jāzepa Vītola skolā, Ādolfs Skulte paliek uzticīgs visa radošā mūža laikā. Ja Latvijas izcilākajiem koriem Skulte reizumis liek akceptēt gandrīz jau orķestrālu faktūru, ja Skultes orķestrī ienāk koris, klavieres, saksofons, elektriskā ģitāra, paplašināta perkusijas grupa, tad tās ir tehnoloģiski papildinošas novācijas, prieks par jauniegūtām (atgūtām) krāsām. Līdzīgi kā latviešu gleznotājiem, kad tie bez ierastajām Ļeņingradā ražotajām piepeši varēja iegādāties arī franču „Lefranc” eļļas krāsas. Pasaulskatā un koncepcijās Skulte arvien palika viņš pats, līdzšinējais, pastāvīgais. Kā tāds - vēlīno romantiķu pēdējais mohikānis? Pagalam aizkavējies zudušu laikmetu reprezentants? Relikts? Vērtība, kas prasās iebalzamējama?

Šķiet, tas bija 1982.gadā, kad vienā koncertā izskanēja divas novitātes: Jāņa Ivanova Divdesmitā un Ādolfa Skultes Septītā, „Saudzēsim dabu!”. Klausījāmies abi ar kolēģi Pēteri Vasku. Pēc koncerta jutāmies stabili apziņā, ka esam parādījuši godu mūsu dzīvajiem klasiķiem, taču aktuālāki joprojām esam un paliekam paši ar saviem konceptiem. Gāja laiks, un šodien, pa radio izdzirdot Skultes Septīto, klausos to gluži citādi. Putnu balsis tur tik izmisīgi skaistas. Kora lamentozais fugato – solidārs, uz iejūtu vedinošs. Orķestra tutti kulminācijas – bez plakātisma un deklaratīvisma, cilvēciski brīdinošas un modinošas. Savukārt Pēteris Vasks savu pēdējo simfoniju un kvartetu izteiksmē man šķiet tuvinājies pieminētajiem dzīvajim klasiķiem. Viņš bilst arī, ka arvien mazāk viņu nodarbinot kompozicionālo līdzekļu izvēle, svarīgi esot vienvienīgi tas, vai publika saklausīs tai adresēto vēsti. Nujā, esam taču kā nekā kļuvuši sešdesmitgadnieki. Kā profesors Ādolfs Skulte tolaik, vēlā oktobra zemdegās...