IMANTS ZEMZARIS

Dzimis

1951. gada 14. aprīlī Rīgā

Mācījies

E. Dārziņa mūzikas skolā klavieru nodaļā, vēlāk mūzikas teorijas nodaļā

1974. gadā absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas (toreiz Latvijas Valsts konservatorija – LVK) profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi

1988. gadā pabeigta asistentūra LVK profesora Pētera Plakida kompozīcijas klasē

Strādājis

Teorētisko priekšmetu pasniedzējs Rīgas 3. bērnu mūzikas skolā (1972–1976)

Kopš 1976. gada līdz šodienai – E. Dārziņa mūzikas skolas mūzikas teorijas nodaļas pedagogs

Kopš 1975. gada ir Latvijas Komponistu savienības biedrs

Kopš 1980. gadu sākuma mūzikas kritiķis un esejists Latvijas presē

Laikraksta Literatūra un Māksla mūzikas nodaļas redaktors (1988–1994)

Mākslas darbinieku namā regulāri organizējis komponistu autorvakarus (1983–1987), koncertciklus

2000. gadā saņēmis Latvijas Autoru apvienības un AKKA/LAA bezgalības balvu par skaņdarbu ērģelēm Lauks (1984)

Lūcijas Garūtas fonda valdes loceklis

Komponējis

Simfonisko mūziku (XII gadsimta stabule, Veltījums pirmajai vizbulei, Dauka, Tēvzemes elēģija, Meteņa uvertīra), vokāli instrumentālo mūziku (Jūra miglā, Eine kleine Passion) instru-mentālo kamermūziku (Antikvārs, Variācijas par Fransisa Lē tēmu, Lībiešu dziesmas vijolei un klavierēm, Trīs māsas, A Little Rock Music, Jāņu diena, Brīnumskaņdarbi klavieru kvartetam, Dažas liriskas skices stīgu kvartetam, Tautas valsis divām klavierēm), vokālo kamermūziku, klaviermūziku (Varšavas triptihs, Play Time, Faktūras, Svīta Sol mažorā, Patiesība, Sonāte trīs dziedājumos, Sonāte nr. 2, Patiesība II), skaņdarbus ērģelēm (Lauks, Mežezers, Zili zaļa Kurzeme, Tīreļpurvs u. c.), kompozīcijas korim, mūziku teātra izrādēm (Valmieras Drāmas teātrim, Dailes teātrim, Rīgas Krievu drāmas teātrim), kino un multiplikācijas filmām.

Plašāku informāciju meklējiet Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā www.lmic.lv.

Imants Zemzaris ir sacerējis divas Patiesības – tās dzimušas ar krietnu laika distanci un šaubās viena par otru. Gluži kā gatavus uzlietus uzvalkus Imants Zemzaris sev rezumējoši piemēro vērtējumus, sakot – esmu akciju meistars un svētdienas amatieris. Taču tie šķiet neierasti komponistam, kurš 70. gadu sākumā pelnīti kļuva par jauno zvaigžņu komandas spēlētāju. Tiesa, uzticīga darbošanās vienīgi mūzikas stihijā izrādījās pašaura, tādēļ, meklējot līdzautorus citās mākslās, jau 70. gados pazīstamas kļuva izpausmes teātra improvizāciju žanrā. Toreiz tās bija izaicinošas akcijas klausītājiem, bet talantīgs akcionārs Imants Zemzaris bijis visu mūžu. To sauc arī par mantotiem gēniem (komponista vecāki ir mākslinieki Līvija Endzelīna un Uldis Zemzaris), zīmīgiem radu rakstiem un muzejvērtām dzimtas mājām (skat. interviju Mūzikas Saulē, 2003, nr. 5). Nepaslīd garām vērojums, ka I. Zemzaris vispirms ir turpinātājs. Mūsdienu latviešu mūzikas kritikas un publicistikas grodi rakstošs autors, kura vērienīgs rakstu krājums, vērtējot muzikālās dzīves panorāmu kopš 80. gadu sākuma, mašīnrakstā guļ plauktā, gaida vēsturisko noilgumu un pēcnācēju interesi. Smalkjūtīgs iz vēstures nākušās latviskuma izjūtas glabātājs un labprātīgi dedzīgais par topošo muzikologu skološanu. Turpina arī savdabīgu latviešu skaņražu – dārzkopju ķēdi (Ādolfs Skulte, Juris Karlsons). Šis ir komponista apaļās jubilejas gads, taču neba tādēļ viņš atļaujas būt atklāts. Atziņas sakrātas, tomēr gadu gaitā intervijas sniegtas maz, jo ilgstoši pats bijis preses darbonis. It kā ārēji nemanāms, ar jaunradi Imants Zemzaris dzīvo savu patiesību ēnā.

Zane Prēdele: Vai kritiķa daba kādreiz stipri neiejaucas jūsu radoši mākslinieciskajā darbībā? Vai tās nav apgrūtinošas brilles, ar ko komponists raugās pats uz sevi?

Imants Zemzaris: Sevis kritizēšana... Nē, tā laikam nav. Sevi pažēloju un pasaudzēju stipri vairāk nekā pārējos. Cita lieta, ka kritiķa darbošanās un domu pierakstīšana uz papīra ar mērķi konkretizēt un padarīt loģisku – tas varbūt neapzināti nojauc komponēšanas mistisko procesu, jo te ir par daudz konkrētas sakārtotības. Tādēļ jāatzīst, ka atšķirība abās nodarbēs ir.

Laika gaitā esmu sevi izdresējis dzelžainas loģikas rakstībā melns uz balta, rindkopās, noteiktā apjomā, lai lasītājs to saprastu. Varbūt tas ir drusku sausi grabošs traucēklis, kad jārada skaņās. Ir jau komponisti, kas pratuši rakstīt kritikas un to nošķirt no pārējā, – J. Vītols,

E. Melngailis. Zināma lieta, ka ar ievingrinātu roku skaņradis vēlu vakarā, kafiju dzerot vai pīpi pīpējot, uzraksta rakstiņu rīta avīzei kā, piemēram, Volfgangs Dārziņš. Taču šiem komponistiem tas, kā saka, kaulā nekoda. Man pašam sākumā tas nenāca viegli, reizēm bijis krietni jāpiestrādā. Kritiku rakstīšanu neesmu uztvēris kā blakusdarbu vai pavirši pildāmu pienākumu. Esmu mēģinājis allaž arī tur kādu radošu dzirksti ielikt, sevišķi nenodalot – īsrecenzija, recenzija vai eseja. Kādēļ ne abi kopā?

ZP: Vai joprojām urda jaunības gaitu jautājums – kam un kādēļ rakstīt? Jautājums ir par jūsu mūzikas auditoriju. Kam rakstāt 2006. gadā?

IZ: Skaidrs, ka jautājums urda un pamazām arī atbilde ataususi, ka ar gadiem arvien šaurāku to publiku ir gribējies. Katrā ziņā ne liekus gadījuma cilvēkus, kas iemaldās aiz pārpratuma. Vienkārši patīkamas ir telpas, kur pulcējas domubiedri, – tādas kameriskas telpas, kur sanākuši cilvēki, kas tevi pazīst labāk. Te rodas vide gan skaņdarbu sacerēšanai noteiktam pamatsastāvam, gan pazīstamiem mūziķiem, kas labprāt spēlē manu mūziku un dara to ar zināmu prieku.

ZP: Interesanta šķiet jūsu savulaik teiktā doma, ka radītu mūziku diezin vai var novērtēt naudas izteiksmē un likt pārdot. Jums pieņemamāk būtu, ka mūziku dāvina. Vai to vēl praktizējat?

IZ: Kurš gan to negribētu, ja dzīve atļautu. Diemžēl tas ir arī iztikšanas jautājums.

ZP: Bija laiks – 70. gadu vidus –, kad svārstījāties par atbilstošākās profesijas izvēli. Kas nostiprināja pārliecību 90. gadu vidū, ka tomēr bez komponēšanas nevarat iztikt?

IZ: Beidzās Literatūras un Mākslas laiks. Avīze bankrotēja un darba tur vairs nebija. Strādājot avīzē, es izgāju uz galējībām. Tiešām pagāja vairāki gadi, kad neko nekomponēju. It kā jau varēja šīs darbības jomas mēģināt apvienot, bet izgāju uz maksimālismu un avīze bija pirmajā vietā.

Pēc tam lielas izvēles jau nebija. Vēlāko gadu avīzēs bija citu paaudžu cilvēki un šīm jaunajām komandām bija savs skatījums. Turklāt es nemācēju apieties ar datoru. Savulaik varēju iemācīties, bet es lepni pateicu: man jāspaida citi taustiņi! Būtu gudrs bijis – tolaik iemācītos, jo kurš preses izdevums mūsdienās ņems pretī ar roku rakstītu tekstu?

ZP: Komponēšanu droši vien nebijāt izslēdzis no izvēles iespējām?

IZ: Laikam tik ļoti komponēšanas savaņģots es neesmu bijis, arīdzan tik muzikāls un atkarīgs tikai no mūzikas vien. Vienmēr dzīvē bijis vilinājums pamēģināt kaut ko citu un iepazīt savas iespējas. Līdz pat tādam absurdam, ka asistentūras laikā pie Pētera Plakida vairāk rakstīju avīžrakstus. Varētu jautāt, kāpēc es gāju pie viņa un nokārtoju akadēmijā visus eksāmenus, pat vācu valodu?

Vislielākais komponēšanas prieks varbūt ir bijis Dārziņskolā. Mans skolotājs Ģederts Ramans prata ikdienas darbā ienest tādu prieka noskaņu. Tās bija skaistākās no visām mūzikas stundām! Protams, arī pirmie kursi akadēmijā pie profesora Ādolfa Skultes bija tīrs radīšanas prieks. Tas dzima aiz priecīgas, saulainas pasaulizjūtas drūmajos padomju okupācijas laikos. Tas bija sava veida izaicinājums – atļauties smaidīt un priecāties par sauli. Neredzēt pretinieku.

Taisnība laikam manam klases biedram Aivaram Kalējam, kurš pirms pieciem gadiem žurnālam Mūzikas Saule teica apmēram tā – Imants sāka komponēt tāpēc, ka pirmajā solā sēdēja kāda meitene, kuru viņam bija liels prieks katru rītu klasē ieraudzīt un satikt. Šīs priecīgās izjūtas ietekmēja pirmās kompozīcijas.

Tālākie mācību un studiju gadi jau nozīmēja sevi saturiski izteikt. Cik daudz vēsts bija ielikta iekšā, tā tika pateikta. Vairāk ne, jo nekas jau tā nebija piedzīvots. Aizvien vairāk pārliecinos, ka komponistam, rakstniekam vai māksliniekam darba viela ir dzīves materiāls. Tā kā man un manai paaudzei bija visumā mierīgs laiks – pēc kara un represijām, bez bada –, šajā mērenajā mākoņu daudzumā ar pieklājīgu daļu saules spožuma īpaši daudz ko izteikt nebija. Iedarbojās, protams, spekulatīvi momenti – ja esi Komponistu savienības biedrs, tev jāraksta un jāpiedalās kārtējos jaunumu koncertos, plēnumos, kongresos. Bija izdevība iepazīt orķestra specifiku, izpausties jaunos žanros – jauki vilinājumi, taču ar laiku saturs izsīka. Sākās dekadence un īstenībā pat zināms formālisms. Kaut gan kompozīcijā etīdi vai vingrinājumu nekad neesmu gribējis sev uzdot. Kādu ideju atkārtot vai variēt turpmākajos opusus arī nav bijis interesanti. Tiešām šķiet, ka savu sakāmo sanāca izteikt diezgan ātri. Un varbūt vienam otram manam laika biedram dzejniekam ir līdzīgi bijis. Par to nebūtu sevišķi jāsatraucas! Ja tev ir tik daudz sakāmā, izsaki to ar jaunības degsmi, kaisli un talantu tik izcili kā nekad mūžā vairs nevarēsi. Tas arī ir tavs pienesums, jo nekad jau netrūks mūzikas, dzejas vai mākslas. Radošu garu latviešiem ir pietiekami daudz. Paģērēt, ka tev ir jādarbojas radoši visu mūžu līdz vecumam – kāpēc gan? Paši tik par to uztraucas, jo neko vairs nevar uzrakstīt.

ZP: Atskatoties uz jūsu daiļradi pēdējos gados, gan gribas teikt, ka mūzikas saturs ar meistarības vilni veras vaļā otro reizi.

IZ: Nezinu. Pašam liekas, ka tam vairs nav tāda svaiguma. Lai gan ir bijuši brīži, kad stimuls nācis. Kāds? Visdrīzāk cilvēku atklāsme, ie-pazīšana. Protams, arī neredzētas zemes un citādas ainavas.

ZP: Kā jūs teiktu, kas slēpjas aiz apzīmējuma aktīvs komponists?

IZ: Tāds, kurš savā darbībā ir aktīvs, nebūdams grafomāns.

ZP: Kurā brīdī saskatāt jaukumu faktā, ka jums ir dota dāvana atstāt nākamībai savas rakstu zīmes?

IZ: Neesmu par to domājis. Bet varbūt... rakstīšanas process un tad muzikālā darba iestudēšana. Jā, mēģinājumu process ir dažkārt jaukāks par koncertu. Pēc tam jau pabeigtais un ieskaņotais darbs aizmirstas, aiziet otrajā plānā. No atskaņojumiem spilgtākais iespaids man ir pagājušā gada februārī Jaunā Rīgas teātra Kultūras namā notikušais izvērstais autorkoncerts, kuru bija sagatavojuši Dārziņskolas pedagogi un audzēkņi. Jauks moments.

ZP: Vai ir saglabājusies īpašā saikne ar jauniešiem?

IZ: Nezinu, kā skolā jaunie mūziķi uztver manu pedagoģisko darbu. Audzēkņu vidū ir gandrīz tikai meitenes, viņas it kā piecieš un rāda it laipnu vaigu. Esmu tur taču nostrādājis jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Tagad uzņēmos jaunu mācību priekšmetu – ievadu muzikoloģijā. Pagaidām tas mani saista.

ZP: Teju ap to pašu laiku jūsu agrīnajā komponista daiļradē būtiskas bija kļuvušas kultūras zīmes, ievijot folkloras citējumus, alūzijas un citu meistaru muzikālo fresku fragmentus. Vai tiešām tā saistīja tikai kā rotaļa?

IZ: Varbūt, ka līdz ar mūziku manī ir raisījušās kādas bildes un veidojušās vizuālas paralēles. Jā, ir bijuši arī literatūras motīvi. Nezinu, kas tas īsti ir. Vai neuzticēšanās pašas mūzikas valodai? Iespējams, ka saskatu sevī nepietiekami daudz muzikālo resursu, lai dzīvotos tikai šajā stihijā un atraisītos vēl vairāk un dziļāk. Tas man nav izdevies, tādēļ vienmēr esmu ķēries pie alūzijām no citām mākslām. Objektīvi vērtējot, sanāk, ka tas ir muzikāli nabadzīgāk.

Tad es vēroju, ka viens otrs diriģents, kurš rāda tikai taktējumu bez kaut kāda konteksta vai iztēles bildēm, atkal rada nabadzību. Bagāts tulkojums jau nozīmē aptvert visu mūzikas kontekstu. Labs mūziķis zina vēsturi, laikmetu, apstākļus. Ir lasījis un varbūt redzējis šo konkrēto gaisotni, tā apaudzējot attiecīgo skaņdarbu ar vajadzīgo kontekstu. Tad vairs nevajag tik daudz nošu zīmju. Dažam ir skrupulozi viss pierakstīts, citam pavisam minimāli. Jānim Ivanovam ir maz to zīmju, un var rīkoties diezgan brīvi. Un tad jau redz, vai tu mūzikā vari kaut ko atrast un ielikt no sevis vai spēlē tikai plikas notis. Lai gan jau pašas notis un pauzes arī ir zīmes!

ZP: Iepriekš biju domājusi tās alūzijas, kad cita autora muzikālo materiālu iekļaujat savējā. Varbūt tie ir simboli, kas daudz vairāk izteic nekā vienkārša stilizācija?

IZ: Man tas tiešām vairāk ir iznācis kā rotaļa. Daudz nepiedomājot. Arī Mazajā pasijā ienāca prātā tāds ekspromts izmantot Baha Jāņa pasijas sākuma fragmentu. Nezinu, cik tas dziļi.

ZP: Taču klausītāji to pieņēma uzreiz kā radītu sakrālās mūzikas opusu.

IZ: Tas nebija domāts vienīgi kā reliģioza mūzika. Tā ir eksistenciāla. Koris dzied autentisku Baha mūzikas citātu pašā sākumā, bet pēc radītā sajukuma vēlāk to pašu tekstu dzied vientulīgs nabaga baritons. Un ir pavisam cita mūzika – salauzīta, samocīta. Dziļākais zemums.

Jāteic, es ļoti labi jutos Garīgās mūzikas festivālā un domāju, ka Doma baznīcas akustikai tur bija ļoti liela loma, jo pati telpa un vide bija garīga. Laicīgs skaņdarbs tajā gaisotnē skan pavisam īpaši kā sava veida dievkalpojums.

ZP: Un kāda bijusi jūsu attieksme pret folkloru?

IZ: Visnotaļ pozitīva. 80. gadu beigās sākās aizraušanās laiks. Tas bija atmodas periods, kam cieši sekoju līdzi gan Latvijā, gan Igaunijā. Folkloru apgūstot, fascinējoša ir apziņa, ka šis materiāls ir mūsu pamats. Ļoti aktuāli toreiz un īstenībā aktuāli joprojām. Toreiz tas bija īpašs folkloras laiks. Man nepatīk tie, kas maina savu seju modei līdzi. Tādēļ nosaukšu folkloras kopu Skandinieki, kas necenšas izpatikt modei, bet saglabā autentisku un etnogrāfisku pieeju.

Tagad vairs folkloras taujātājs neesmu, jo mana darbošanās joma ir cita. Taču, piemēram, 90. gadu otrajā pusē tapis stīgu kvartets Dažas liriskas skices. Tas ir četrdaļīgs cikls, kurā daļas savā starpā diezgan nesaistītas, tomēr tur atrodami dažādi aspekti. Pirmajā skicē ir folkloriski arhaiska tēma kā oriģināltēma, kas izvērsta minimālisma virzienā. Pārējās daļās atklājas citi virzieni, kuros darbojos, un varbūt intīmāk.

ZP: Jūs mazliet pieskārāties tēmai par minimālismu. Mūzikas Saule vēlētos uzzināt jūsu viedokli par skaņdarbu ērģelēm Lauks, proti, vai ir pamats šo opusu pielīdzināt latviešu minimālisma estētikas skaņu paraugiem? Varbūt tās ir mūzikas pētnieku maldīgas vēlmes?

IZ: Es tiešām nezinu, vai tam jābūt definētam. Andris Vītoliņš šo skaņdarbu pat nosauca pie garīgas mūzikas skaņdarbiem, pievilkdams Lauku pie garīgiem laukiem, kā es to nemaz nebiju domājis. Puskilometru Rīgas virzienā no Aizkraukles ir lauks, uz kuru man ļoti patīk skatīties pa vilciena logu visos gadalaikos. Un to biju skaņās ietvēris. Viss.

ZP: Pirms kāda laika esat teicis, ka jums nav tik svarīgi risināt sistēmas un veidot savu rokrakstu evolūcijā no vienas kompozīcijas tehnikas uz nākamo. Tātad visvairāk balstāties tieši uz māksliniecisko izjūtu, paša sajūtām?

IZ: Jā! Es nezinu, vai ir vērts strīdēties par to, cik tīrs un konsekvents tu esi vienā vai otrā virzienā. Un tad plēsties, ka esi nodevis šī virziena baušļus. Godīgi sakot, man vienmēr pietrūcis fanātisma krāmēties pa mūzikas virtuvi. Labie mūziķi ziedojas mūzikai garīgi un fiziski, bet es – līdz zināmai robežai, tik ilgi, kamēr ir saistoši.

Īsti nepārvaldu nevienu kompozīcijas tehniku un gribētu kādu labu izmācīties. Daudzi teikuši, ka ir vērts iziet caur seriālismu, lai gan savā radošajā darba metodē to varbūt nemaz negrasies lietot. Iespējams, agrāk man tas likās pārāk darbietilpīgi un lika bažīties, ka prasīs daudz pūļu.

ZP: Bet minimālisma tehniku kā domāšanas veidu esat jau uztaustījis…

IZ: Varbūt fragmentāri – Faktūrās klavierēm, kur ir repetīciju tehnika, un stīgu kvarteta pirmajā skicē. Bet tas pats Džons Adamss, kurš bijis konsekvents repetitīvists, arvien vairāk atbrīvojas un apaudzē savu mūziku arī ar kaut ko citu.

ZP: Par kādu īpašu iezīmi jūsu daiļradē – programmatiskās mūzikas lielo īpatsvaru. Vai jūs apzināti no tās nekad neesat vairījies?

IZ: Varbūt atkal par maz uzticēšanās mūzikai, ja bijis vajadzīgs paskaidrojums. Tomēr pāris sonāšu jau ir. Abstrakti tēli man šķiet saldējoši un biedē. Gribas pretmetu.

ZP: Kur jums ir tīkamāk komponēt siltu mūziku?

IZ: Visreālāk to ir darīt skolā pa vakariem. Klasē. Skola kļūst klusa, un ir ideāli apstākļi lasīšanai, komponēšanai. Ja aiz sienas kāds spēlē, tas rada tikai mundrumu, jo vēl kāds cenšas... Tā ir komponēšanas procesam vēlamā neitralitāte. Taču varu rakstīt arī mājās.

ZP: Antikvārs, Trīs māsas, Trollis, Pirms sniega, Patiesība II ir interesanti nosaukumi. Vai viegli atrast trāpīgu ietērpu vārdos tam, kas ir mūzikas noskaņās sildīts?

IZ: Nosaukums ir simbols, taču neesmu tos meklējis un uz lapiņām virknēm izrakstījis kā variantus. Pēteris Vasks reiz izteicās: tava mūzika ir kā glāsts. Šis kolēģa vērtējums bija tik sirsnīgs, labvēlīgs un ieinteresēts, ka savu nākamo vijoļdarbiņu tā arī nosaucu – Glāsts. Visā nopietnībā.

ZP: Arī pati daba ir simbols. Jāpiebilst, jūs ļoti kopjat dabas un, drosmīgāk izsakoties, latviskas dabas tēmu, tēlu loku savā mūzikā. Kādēļ?

IZ: Aizsākums tam droši vien bija pievēršanās dabas kopšanai. Dārzkopja priekus gribēju baudīt ne jau studiju gados, bet vēlāk. Pēc desmit, piecpadsmit gadiem radās vilkme braukt un darīt. Jaunībā uzskatīju dārzkopjus par mietpilsoņiem! Ironizēju par izpulētiem piemājas dārziņiem. Bet tas jau tiešām Dievam tīkams darbs. Ar labām domām un reālu darbu mēs attālinām kataklizmas.

ZP: Dabai piemīt arī smaržas. Vai var teikt, ka jūsu mūzikā meklējami smaržu pirmavoti?

IZ: Krāsas, smaržas noteikti ir. Taču nezinu, vai izdevies to mūzikā tā ielikt, ka var uztvert arī klausītājs. Saka jau, ka Rīgā to smaržu vairs nav. Laika gaitā esmu sev vairāk atklājis laukus.

ZP: Tātad mūzikā ne miņas no pilsētnieciskuma?!

IZ: Īsts rīdzinieks neesmu bijis, drīzāk jūrmalnieks. Šķiet, ka Rīgas smaržu sajutu pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Tolaik vēl masveidā nebija ierīkota obligātā ēku ventilācija. Šodien jau nedrīkst būt smaržu, līdz ar to Rīga kļuvusi šķietami tīrāka un higiēniskāka. Toreiz vasaras vakarā tu varēji ieiet pagalmā un sajust smaku, bet tās bija tās pašas Rīgas pilsētas smakas, ko apdzejojis Čaks!

Arī Jūrmalas smaržām bija liela nozīme. Man spilgtā atmiņā palikušas Jūrmalas maiznīcas, skārņa, aptiekas un grāmatnīcas smaržas. Smaržoja kantoru līme, zīmuļi un pasta zīmogu lapas. Sava smarža bija arī Latvijas Valsts konservatorijai.

ZP: Jūsu kamermūziku caurauž izteiksmīga apcere un dabas motīvi, un tad kādos zīmīgos brīžos skaņu plūdums, šķiet, pārslēdzas uz psiholoģiskiem vērojumiem.

IZ: Jā, skats uz sevi un līdzcilvēkiem ir. Te jau droši vien palīdzējusi literatūra. Pēdējos gados lasu vairāk un biezākas grāmatas. Agrāk manu uzmanību piesaistīja literatūras stils un izteiksmes līdzekļi, tagad tomēr vairāk saturs un psiholoģiskais aspekts. Labas grāmatas vedinājušas pievērsties mēģinājumam tulkot cilvēka dzīles.

ZP: Vai jums būtiskāka ir viena indivīda vai tomēr cilvēces, tautas, nācijas rezignācija, likteņa dziļums?

IZ: Laikam dažādi. Var likt pretstatā Otro klaviersonāti un Tēvzemes elēģiju. Tomēr par vairākumu un mazākumu ir gadījies domāt citā aspektā. Lai izvēlētos piesaistīt lielu orķestri, angažēt simt mūziķu un pašam uzņemties darbietilpīgu procesu sacerot, tur nudien jābūt spēcīgai motivācijai. Ir jābūt uz kaut kāda atmodas viļņa, lai par katru cenu pavēstītu savu sakāmo tik daudziem.

ZP: Un kā pašlaik – vai joprojām gribas izteikties aktuāli un atbilstoši realitātei?

IZ: Tagad faktiski ir tā, kā iznāk. Nerespektējot nevienu. Dzīve iedvesmo ļoti minimāli. Iedvesmot var dzīvs cilvēks. Uzskatu, ka viens konkrēts cilvēks ir spējīgs būt par ļoti spēcīgu iedvesmas avotu. Dzīves process gan ne. Man nav nepieciešamības nākt klajā un visiem teikt kādu aktuālu vārdu. Nav sakrājies tāds sakāmais un patoss.

ZP: Kas vispirms saista jūsu aci, atšķirot laikabiedru partitūras? Kuram iespaidam pakļaujaties vairāk – skanošajam vai redzamajam nošu zīmju materiālam?

IZ: Kolēģu partitūras manās rokās nenonāk. Ja arī piedāvātu, neņemtu. Es izšķiros klausīties. Varbūt esmu iedomīgs, domājot, ka spēju saklausīt? Mani vairāk interesē nestā vēsts. Jaunākās paaudzes komponistu opusi bieži klausīšanās brīdī šķiet interesanti un arī forši īstenoti, bet kāpēc nākamās dienas rītā tu esi visu aizmirsis? Turpretim Imanta Kalniņa Sestā simfonija atstāja uz mani dziļu pēcsajūtu vairāku dienu garumā. Pozitīvs nospiedums atmiņā ir tā vērts! Jānis Ivanovs man joprojām ir milzīga saturīga barotne. Viņš prata rakt dziļāk, atstājot tikai būtiskos vārdus.

ZP: Cik būtisks jums ir ritms? Elementu organizēšana laikā, ritums, rits?

IZ: Ar to ir diezgan vāji. Šaurākā nozīmē ritms turas uz ļoti kuslām kājiņām. Tieši šajā ziņā daudzreiz ir tapuši skaņdarba labojumi un jaunas redakcijas. Tādēļ arī, piemēram, sitaminstrumentus gauži maz esmu izmantojis. Forma un struktūras rodas vairāk intuitīvi, nevis balstoties uz shēmām. Kaut gan realitāte jau piespiež ieskicēt lielos mērogos arī tonālo plānu. Nekad arī mācību laikā shēmu likumības, formulas nav izrādījusies mana stiprā puse. Ja esmu guvis kādas sekmes, tas tiešām bijis vairāk intuitīvi.

ZP: Interesanta ir jūsu tiecība cikla ietvaros radīt idejas vispārinājumu. Un tikpat nozīmīgs, manuprāt, ir arī jūsu ciklisko skaņdarbu izskaņas jautājums. Vai jums kā komponistam tas ir tikpat vienkārši, kā mēs, to konstatējot, pasakām – noklusa, apstājās, izdzisa?

IZ: Ir viens dramaturģijas modelis, kurš man aizvien patīk un kuru labprāt daudz atkārtoju. No vienas puses, it kā izdzišana, bet man ir licies, ka tieši uz beigām atstāju to nozīmīgāko. Nošu kļūst aizvien mazāk, attīstās noskaidrošanas, kristalizēšanās process. Līdz beigām varbūt paliek reducējums vienā vienīgā līnijā, bet tur ir tā skaidrība. Taču tas var būt tikai mans šķitums, ka vienā līnijā var ielikt to visu. Gribu tēlaini salīdzināt. Sagrābju rokā jūrmalas smiltis un ļauju lēnām birt ārā caur pirkstiem. Ir sajūta, ka smilšu pulkstenis ir pilns, bet, kad tas gandrīz, gandrīz iztecējis, iestājas caurskatāmība, katrs graudiņš ir redzams atsevišķi. Mērķis ir kļūt mazam. Dzidram.

ZP: Ko jūs nosauktu savā daiļradē kā humora un ironijas dzidrinātus opusus?

IZ: Laikam jau Brīnumskaņdarbus, kuros izmantoju 70. gadu tēmiņas tango ritmos. Velna dzīšana! Kādreiz tieši ar tādiem opusiem var ieiet mūzikas vēsturē. Bet vēl labāk, ja šie skaņdarbi ir īsas, neuzbāzīgas miniatūras kā, piemēram, Jānim Ķepītim. Burvīgi mirkļi!

Vēl daži vokālie cikli – Ķemeri (I. Ziedoņa dzeja), Vēstules no vasaras – ir ar humora devu. Šo pēdīgi minēto – Salonmūziku ķiršu dārza pavēnī – nupat ar Ievu Paršu ierakstījām. Tekstu autore ir Rīgas hipijbērns Inta Grīnberga, kura 70. gados kādu vasaru sūtīja man vēstules no Mazirbes. Ievas balss tās deklamē ļoti dabiski! Visbeidzot esmu šo ciklu nosaucis par 12 prelūdijām balsij un klavierēm.

ZP: Esat rakstījis, ka mūzika sākas ar piepildītu skaņu. Vai vēl joprojām piekrītat tam?

IZ: Toreiz to biju domājis par savu laikabiedru mūziku. Tas bija aicinājums uz dziļa satura meklējumu mūzikā. Raksts nebija veiksmīgs, jo nevar jau burtiski dot receptes. Kopā ar Andreju Selicki un Juri Ābolu darbojāmies Komponistu savienības neilgi iedibinātajā Jauno komponistu un muzikologu sekcijā un organizējām jaundarbu kon-certus. Šīs mūzikas pieredzes iespaidā arī tapa raksts. Toreiz tas bija naivs mēģinājums rakstīt uzsaukumu.

ZP: Vai jums kā komponistam ir sava misijas apziņa?

IZ: Man tā piemita padomju okupācijas laikā, kad māksla piederēja tautai un mūs par brīvu izglītoja konservatorijā. Varbūt biju naivs, bet mākslā tomēr par kaut ko iestājāmies un cīnījāmies. Tolaik notika regulāri kamermūzikas jaunumu koncerti, komponistu plēnumi un kongresi – tajos mums bija garantēti atskaņojumi vadošajās koncertzālēs. Notis izdeva, plates ierakstīja. Katru vasaru citā Latvijas novadā bija Mūzikas dienas.

Jā, Pēteris Vasks nepiekrīt, ka tie bija labi laiki, taču labi atceros – Vissavienības Komponistu savienība aicināja braukt skatīties lielo tēvzemi. Tad mazā grupā armēņi, tatāri un latvieši devāmies uz Rietumsibīriju aiz polārā loka. Kolēģi brauca uz Krasnojarsku un Tālajiem Austrumiem. Neaizmirstami!

ZP: Arī mūslaiku dzīvē cilvēkiem paveras daudz iespēju un jauni horizonti. Viss ir pieejams.

IZ: Vēlos tad pie reizes arī pajautāt: cik vērtīgs ir tas viss? Protams, toreiz gribējās pārmaiņas. Bija tik padzirdēts, ka aiz robežas ir pavisam citādi, bet neviens jau te neatbrauca un godīgi nepateica patieso stāvokli. Kāds tad ir tas viss? Nepamanījām, ka Rietumos daudz kas griežas uz rinķi un buksē, jo mākslas izpausmes kļūst vienpusīgas – uz kurieni gan ved mūsdienu teātra un operu režija? Tas, ko tolaik šeit ar cenzūru atļāva iepazīt literatūrā, kino, mākslā, bija labākais un vērtīgākais. Mēs saņēmām labu 20. gadsimta otrās puses kultūras izlasi.