Iemesls rakstīt par Romualdu Grīnblatu (Grīnupa, Jermaka, Kaminska, Pones vienaudzi) ir viņa lieliskā, ne ar ko nesalīdzināmā mūzika. Protams, mēs varam pie viena atcerēties, ka pērn būtu bijusi lieliska iespēja godināt Grīnblata piemiņu 75. piedzimšanas gadskārtā, taču to mēs nokavējām, tāpat kā, manuprāt, nepietiekami apzināmies viņu kā savējo. Iespējams, vidējās un vecākās paaudzes mūzikas profesionāļiem ir dažādi iemesli svītrot Grīnblatu no atmiņas, turklāt viņš taču aizbrauca, tātad vairs nebija savējais. Savukārt tādam mūzikas interesentam kā šo rindu autoram (kas piedzima laikā, kad Grīnblats devās prom no Latvijas) ir iespēja iepazīt šo spilgti individuālo komponistu tikai caur viņa mūzikas ierakstiem un notīm. Un, jo vairāk izdodas iepazīt, jo vairāk fascinē gan mūzika, gan arī iedomātā personība. Un tad gribas uzzināt vairāk. Šo rakstu vēlos saukt par pirmo soli Grīnblata dzīves un daiļrades gājuma apzināšanā – pašlaik esmu apņēmības pilns drīzumā spert arī nākamos soļus, proti, braukt uz Sanktpēterburgu un elektroniskas sarakstes veidā iztaujāt ASV dzīvojošo komponista atraitni. Jums, kas lasāt šo rakstu, tikmēr jātic uz vārda, ka Romualda Grīnblata mūzika ir īpaša lappuse Latvijas mūzikas vēsturē. Un nu sāksim ar tiem izziņas fragmentiem, ko pagaidām izdevies ievākt.

Romualds Grīnblats piedzimst Tverā, ko gadu pēc viņa nākšanas pasaulē nosauc pirmā PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina vārdā. Grīnblata tēvs ir ārsts, māte – tekstilmāksliniece un tekstilmākslas pasniedzēja Ļeņingradas augstākajā mākslu skolā. Bērnību un pusaudža gadus Grīnblats pavada Ļeņingradā, mūzikai pievēršoties tikai piecpadsmit gadu vecumā. Viņš mācās Ļeņingradas konservatorijas mūzikas vidusskolas kompozīcijas klasē pie patriarha Sergeja Volfenzona (1903–1992) un Šostakoviča audzēkņa Oresta Jevlahova (1912–1973), kurš citstarp skolojis Grīnblata draugu Andreju Petrovu, kā arī Valeriju Gavriļinu un Borisu Tiščenko. Nav precīzu ziņu par iemesliem, kas topošajam skaņradim liek stāties Latvijas konservatorijā, ir tikai aizdomas par tolaik aktuālajiem apvainojumiem formālismā, jo Grīnblata radošais rokraksts pašos pirmsākumos ir Šostakoviča un Prokofjeva ietekmēts.

1950. gadā Romualds Grīnblats kļūst par Latvijas Valsts konservatorijas profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klases audzēkni, un, kā atceras komponists Edmunds Goldšteins, Skultes iespaidā Grīnblats var puslīdz brīvi attīstīt savu individuālo rokrakstu. Tiesa, Grīnblata pirmās dzīvesbiedres – mūzikas vēsturnieces Vizbulītes Bērziņas atmiņā labi saglabājies tas laiks, kad komponists rada Klavierkoncertu (1963) – būdams laikmetīgu muzikālās valodas strāvojumu alcējs, Grīnblats veselu gadu pūlējies aizmirst visu, kas viņam mācīts Gaismas pilī. Par viņa diplomdarbu – Pirmo simfoniju (1955) – Mūzikas Saulei nav ziņu, jo ne partitūru, ne ieskaņojumu neizdevās atrast.

Pēc studijām Romualds Grīnblats kļūst par Latvijas Radio toņmeistaru jeb – mūsdienu valodā – skaņu režisoru. Viņa toreizējais darbabiedrs Jāzeps Kulbergs (kurš, blakus minot, nupat svin pusgadsimta jubileju Radionama skaņu meistara ampluā!) atceras, ka kolēģim nav bijusi sveša zināma radoša nekārtība – ierakstu ruļļi krājušies, līdz ticis aizrādīts, ka nupat jau nu gan tam un tam ieskaņojumam jābūt gatavam un noformētam. Grīnblats neesot bijis uz mutes kritis: kad augstākā amatā esošais Valentīns Nikolajevs mudinājis vairāk uzmanības pievērst Mihaila Gļinkas radošā mantojuma dokumentēšanai, spurainais jauneklis vaicājis, vai tad Gļinka ar Ļeņinu savulaik būšot ticies, ka nu tik sparīgi jāieskaņo viņa mūzika. Iespējams, ka šī mutes neturēšana vēlākos gados metusi dažu labu akmeni Grīnblata daiļrades ceļā – valdošā vara avangardiski tendēto skaņdari diez ko vis nemīlēja.

Pēc diviem Latvijas Radio pavadītiem gadiem Grīnblats kļūst par Latvijas Valsts izdevniecības Mūzikas redakcijas redaktoru un darbojas šajā amatā līdz 1961. gadam. Edmunds Goldšteins ar prieku atceras, ka Grīnblats atšķirībā no daža laba sava pēcgājēja nav bijis skaudīgs pret amata brāļu veikumu un nav centies izbīdīt priekšplānā savu mūziku. Šajā laikā komponista opusu sarakstā jau ir divas simfonijas, stīgu kvartets, dziesmu cikls Pasaules dzejnieki cīņā par mieru, klavieru kvintets, mūzika kinofilmām un dokumentāliem kinoaprakstiem.

1959. gads iezīmējas ar baleta Rigonda pirmizrādi. 17. maijā laikraksta Padomju Jaunatne korespondents Mintauts Ģeibaks raksta, ka Grīnblata galvā un uz opernama skatuves patlaban dzimst Dundura jaunākā māsa – balets, kuram iedvesmu jaunais komponists esot meklējis, Ļeņingradas etnogrāfijas muzejā šķirstot materiālus par Polinēzijas salu kultūru. Valodnieks Klāvs Siliņš savā personvārdu vārdnīcā pie šķirkļa 'Rigonda' atsaucas uz rakstnieka Viļa Lāča izgudroto teiksmainās salas vārdu romānā Pazudusī dzimtene. Izskatās, ka slavenā skaņu aparatūra (radiola, skandas), kā arī vēl šobaltdien nopērkamā šokolāde nosaukumu ņēmusi no Lāča iedvesmas, kas savukārt šķiet balstīta fonētiskā spēlē ar Rīgas vārdu. Šā vai tā – pēc minētā romāna motīviem Grīnblats komponē baletu ar šādu nosaukumu, un Helēna Tangijeva-Birzniece veido horeogrāfiju, un pēc pirmizrādes, kas notiek rudenī, gan Ligita Viduleja, gan Marģeris Zariņš uzsver abu baleta radītāju spēju atteikties no liekām detaļām, runāt mūsdienīgā valodā un sasniegt vēl nebijušu oriģinalitāti Latvijas baleta kontekstā. Aculiecinieki atceras, ka uz skatuves patiešām bijusi eksotiska dienvidzemju sala un Edgara Vārdauņa scenogrāfija izdomas novitātē līdzinājusies Tangijevas-Birznieces spējai atteikties no klasiskā baleta kanoniem. Grīnblats tobrīd ir padomju Latvijas progresīvo spēku pozitīvais tēls un tiek sumināts kā daudzsološs skatuves darbu komponists.

Šis ir periods, ko var pētīt atsevišķi (un tas noteikti reiz tiks darīts). Grīnblata skatuves mūzikā nav ne vēsts no simfonisko opusu partitūrās salasāmajām dodekafonijas un seriālisma iezīmēm – teātrim rakstītās dziesmas ir vienkāršas, bet ar netipiskiem un negaidītiem harmoniskiem risinājumiem, kas tās padara neatkārtojamas un patiesas. Grīnblats sadarbojās galvenokārt ar Valsts Jaunatnes teātri un Krievu drāmas teātri. Pie slavenākajiem un tautā iemīļotākajiem veikumiem visupirms, šķiet, minama mūzika izrādei Tils Pūcesspieģelis un Zaļais putniņš. Himna Flandrijai apkopota pievilcīgu dziesmu krājumā, ko varat meklēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Mūzikas nodaļā. Leģendārais Zaļais putniņš nošurakstā, izskatās, vairs nekur nav atrodams. Kad 2003. gadā Dailes teātrī tika iestudēta šī brīnišķā Goci luga, teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods veica izvērstus meklējumus. Nekas netika atrasts. Taču šī raksta tapšanas laikā kādreizējā Jaunatnes teātra aktieri nāk kopā teātra baletmeistares Elgas Drulles iniciētā saspēlēšanās un sadziedāšanās izrādē, kuras noslēgumā skan Grīnblata dziesma no izrādes Zaļais putniņš – atjaunota pēc atmiņas. Pēc Elgas Drulles teiktā, vislabākā atmiņa esot aktrisēm Astrīdai Gulbei, Astrīdai Vecvagarei, Erikai Gekišai, Tamārai Soboļevai.

1972. gada 15. oktobra laikrakstā Padomju Jaunatne lasāmas Marģera Zariņa atzinīgas rindas par kameroperas Bārddziņa meita izrādēm Jaunatnes teātrī. Opuss tapis pēc Andersena pasakas Ceriņu feja motīviem, un par iestudējuma drosmi runā fakts, ka solisti ir dramatiskie aktieri, tādēļ recenzentam rodas iespēja atsaukt atmiņā latviešu teātra pirmsākumus, kad operdziedātāji un teātra spēlētāji bija vienas un tās pašas talantīgās personas. Var noprast, ka komponists dažviet pāršāvis pār strīpu, nerēķinoties ar dažu vokālo līniju pārlieko grūtības pakāpi, caur ko dažs hromatisks gājiens pat vokālistam profesionālim būtu par grūtu, taču kopumā teātra galvenā mūziķa Andreja Laukmaņa vadībā tapusī izrāde tiek vērtēta ārkārtīgi pozitīvi, savukārt paša komponista veikums raksturots kā atgriešanās pie "paromantiski, paironiskā, tradicionālā, bet ļoti svaigā un oriģinālā personiskā stila". LNB Mūzikas nodaļā atrodamas Bārddziņa meitas notis – kas zina, kāds ieinteresēsies.

Plašāku Romualda Grīnblata daiļrades aplūkojumu varam lasīt Elhonona Jofes aprakstā Komponists Romualds Grīnblats, kas atrodams grāmatu sērijas Latviešu mūzika 1963. gada laidienā. Tobrīd Grīnblats vēl aizvien ir jaunais komponists, kura daiļradē, autoraprāt, var atrast arī zināmas ietekmes, instrumentācijas nepilnības un, jaunības degsmes aizkurinātas, citas nelielas nepilnības. Diemžēl par Trešās un Ceturtās simfonijas, par Klavierkoncerta un Flautas koncerta radītāju pagaidām nav izdevies atrast izvērstākus aprakstus. Grāmatā Simfoniskā mūzika Latvijā Ludvigs Kārkliņš ļauj ziņkārīgajam lasītājam iemest aci dažā pārspriedumā – te ir fragmenti no Arvīda Darkevica un Nilsa Grīnfelda recenzijām par attiecīgi Otro un Trešo simfoniju, kā arī neliela daļa diskusijas, kas savērpās ap Ceturtās simfonijas pirmatskaņojumu – viesi no brālīgajām republikām spriedelē par eksperimentu, turpretim Imants Kalniņš aizstāv Grīnblatu un atgādina klātesošajiem, ka "jaunatnes daļa koncertā reaģēja uz šo skaņdarbu ļoti aktīvi".

Īsi pārskatot Grīnblata simfonijas, var konstatēt, ka Otrā (1957) patiešām ir Šostakoviča – Grīnblata Ļeņingradas perioda guru – iespaidā radusies, kaut gan jau šeit jūtams, ka komponists varbūt izmanto no vecākiem kolēģiem aizgūtus tehniskus paņēmienus, taču domu gājiens ir individuāls, personisks un uzrunājošs. Otrās salīdzinoši demokrātiskā muzikālā valoda (protams, ne jau nacionālromantiskā izpratnē) tālaika mūzikas ierēdņiem bija puslīdz saprotama, bet grūtāk bija ar Trešo (1964) un, jo īpaši, ar Ceturto (1967). Trešā liek iedziļināties nopietnā sarunā, ko apgaro komponista personības stūrainais zīmogs, bet Ceturtā patiešām var apmulsināt – arī tikai nošurakstā redzēta, tā atstāj iespaidu: piecas daļas, katra daļa savai instrumentu grupai, sāk stīgas sīkā divisi ar 1/4, 1/3 un 1/6 toņu izmantojumu, otrās daļas monodiju risina koka pūšamie, trešā daļa ir fūga sitamajiem, ceturtā – antifons metāla pūšamajiem, bet piektā apvieno visa grupas caurspīdīgi ņirbošā kanonā un stretā, kas kulminē ar glissandi un frullati dāsni apdarinātā tutti. Piektā simfonija ir visskaistākā – 25 minūtes garš viendaļīgs, vienā tempā zīmēts mežģīņsmalks puantilistisks audekls, kura centrs ir skaņa re. Par radīšanas gadu pagaidām nav precīzu ziņu, ir skaidrs, ka tā komponēta Ļeņingradā.

Par Pirmās simfonijas manuskriptu ziņu nav; Otrās simfonijas rokraksts glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas fondā, simfonija ieskaņota Latvijas Radio; Trešās simfonijas rokraksts atrodas LNB Mūzikas nodaļā un ieskaņojums – Latvijas Radio; Ceturtās un Piektās simfonijas (protams, Ļeņingradā, ne Rīgā) drukāti izdevumi atrodami LNB Mūzikas nodaļā, diemžēl ieskaņojums Latvijā ir tikai Piektajai. Ticams, ka Ceturtās simfonijas ieraksts ir nodzēsts nelabvēlīga novērtējuma dēļ.

Bet īpašs stāsts ir par Noktirni 17 stīginstrumentiem (1966), kas, spriežot pēc pirmatskaņojuma liecinieku nostāstiem, burtiski satriekusi ar muzikālās valodas laikmetīgumu un domas virzības oriģinalitāti – neilgā opusa sākums ar flažoletiem pizzicato štrihā ieved pasaulē, kas, būvēta šķietami labi saprotamā tradicionāliem polifonijas līdzekļiem īstenotā virzībā, tomēr atstāj nekad vēl nedzirdētas skaņutelpas iespaidu. Noktirni diriģēja Centis Kriķis, kurš atceras Grīnblatu kā dzīvespriecīgu studiju biedru, kas pastiprināti interesējies par visu jauno. Opusa iestudēšanas laikā komponists labprāt skaidrojis diriģentam savas puantilisma idejas – atšķirībā no valdošajām aprindām mūziķu vidū Grīnblata novatorisms izraisījis labdabīgu interesi. Centa Kriķa vadībā Noktirne skanējusi arī Maskavā.

Par minēto Klavierkoncertu mūzikas zinātnieks un pianists Pēteris Pečerskis raksta, ka tas esot "dodekafonisks četrdaļīgs cikls, kurā saglabātas tonālas saites". Klavierkoncerta īsa uzbūves analīze lasāma uz skaņuplates apvāka ieskaņojumam, kurā Pečerskis muzicē Arvīda Jansona vadībā. Taču pirmatskaņotāju gods piekrita diriģentam Edgaram Tonam un pianistam Raimondam Paulam, kurš Latvijas Radio fonotēkā atrodamajā ierakstā uzrāda izcila laikmetīgās mūzikas interpreta īpašības.

Klavierkoncerts vēl bija norakstāms uz jaunatni spārnojoša entuziasma rēķina, bet ar Flautas koncertu (1970) bija grūtāk. Spriežot pēc tā, ka grāmatā Simfoniskā mūzika Latvijā Flautas koncertu un Noktirni var atrast tikai angļu valodā lasāmajā grāmatas kopsavilkumā, abi opusi bija pietiekami neērti, lai to apspriešanas rezultāti netiktu publicēti. Vairāki aptaujāti ļaudis uzskata, ka Flautas koncerts, precīzāk, tā aizliegšana, pielika punktu Grīnblata komponista mūžam Latvijā. Latvijas Radio atrodamais ieskaņojums datēts ar 1979. gadu un rotāts ar Leonīda Vīgnera vārdu diriģenta ampluā. Edmundam Goldšteinam Grīnblats savulaik minējis Vīgneru kā visu laiku labāko sava Flautas koncerta interpretu. No savas puses vēlētos piebilst, ka vēl jo lielāku atzinību, manuprāt, pelnījis flautists Vilnis Strautiņš, kurš, pēc šo rindu autora subjektīvā viedokļa, aktīvo mūziķa gaitu laikā bija viens no Latvijas izcilākajiem solistiem instrumentālistiem ar maigu un ļoti skaistu flautas skaņu, kā arī vijīgu mērķtiecīgu muzikālās domas gaitu, kas Viļņa Strautiņa ierakstus dara īpaši uzrunājošus un atpazīstamus. Grīnblata koncerta atskaņojumā nepieciešams izcili smalks līdzsvarojums starp garākas frāzes virzību un atsevišķu skaņu vai motīvu saturīgu lasījumu – Strautiņš ar to tiek galā nepārspējami.

No simfoniskiem opusiem vēl varam pieminēt Jaunatnes uvertīru (1958), Balādi (1966) un šābrīža Krievijā vēl arvien labprāt spēlētu skaņdarbu Moljēra dzīve (izdots 1977), kas darināta klavesīnam un orķestrim no mūzikas Mihaila Bulgakova lugai Svētuļu jūgs. No kamermūzikas zīmīga esot klaviersonāte (izdota 1973), savukārt mūzikas skolu pedagogu uzmanību vēlos vērst uz pievilcīgu un savdabīgu klavierciklu Iespaidi (izdots 1957), kur komponista iedvesmu rosinājuši šādi motīvi: Raiņa dzejolis, tautas pasaka, austrumu deja, Bēthovena simfonija, Musorgska opera un sens gobelēns. Visi šie opusi atrodami LNB Mūzikas nodaļā.

Savukārt LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas kolekcijā vēl bez minētās Otrās simfonijas varat meklēt mūziku Dostojevska lugai Spēlmanis, dziesmas Dzimtā partija, Stacijā un Dziesmu par laimi Ivara Mazura instrumentācijā, kā arī partitūru kinofilmai Viņš dzīvs. Un, ja jau reiz pieminējām kino, kādu, iespējams, varētu interesēt LNB Mūzikas nodaļā atrodamās notis dokumentālajai filmai Mana Rīga (te būs gan Vecrīga un Friča Gaiļa iela, gan sirds operācija un lietus ar tamburīna ostinato, gan arī demonstrācija un kora dāmu vokalīze ar augšupejošu kvartas motīvu).

Protams, šis nav pilnīgs Latvijā atrodamo Grīnblata nošu uzskaitījums. Vēl ir virkne dziesmu gan solobalsij, gan korim (to skaitā ar Vizmas Belševicas, Arvīda Skalbes, Linarda Laicena un Gunāra Selgas dzeju – atmiņu autori apgalvo, ka Grīnblats teicami runājis latviski). Ir arī grupas Pojuščije gitari (Dziedošās ģitāras) iestudētā rokopera Tils Pūcesspieģelis (izdota 1988), kas Krievijā tika uzvesta 1970. gadu beigās, guva augstu novērtējumu, taču repertuārā ilgi nenoturējās mūzikas sarežģītības dēļ. Šis opuss guva ievērojamu atsaucību, jo, kā lasāms recenzijās, komponista meistarība pratusi roka elementus savienot ar psiholoģisku izsmalcinātību, kādu esam paraduši redzēt uz akadēmiskās skatuves.

Ja, klausoties mūziku un neko nezinot par tās autoru, izdodas viņu iemīlēt un sajust kā garīgu tuvinieku, ar to it kā pietiek, jo cilvēciskais radītāja tēls labprāt ļaujas dažādām izdomām. Jo vairāk tāpēc, ka pašu komponistu vairs nebūs iespējams sastapt, un cilvēku atmiņas ir gan interesantas, taču arī vienlaikus ļauj izvēlēties, kam ticēt, kam neticēt. To gan saka faktiski visi, ka Grīnblats bijis cilvēciski pievilcīgs. Operas Tils Pūcesspieģelis līdzautors Jurijs Dimitrins atceras Grīnblatu kā talantīgu, gudru, sabiedrisku un laimīgu cilvēku, kurš vienmēr bijis atvērtāks sieviešu mīlestībai nekā vīriešu draudzībai, turklāt cietis no pastāvīgās gatavības mest citiem acīs nepatīkamu patiesību. Tila atvadu dziesmu Dimitrins sauc par ģeniālu. Šerloka Holmsa slavenā krievu kinovadmotīva autors Vladimirs Daškevičs atceras Grīnblatu kā vienīgo jelkad sastapto cilvēku, kas bijis savējais sievietes iekšējā pasaulē: "Viņš mācēja sarunāties gan ar meitenēm, gan ar cienījamām dāmām. Katra saruna ar viņu bija mākslas darbs." 1996. gadā Sanktpēterburgas festivālā Muzikālais pavasaris Grīnblata piemiņai tika veltīts koncerts, kurā Moljēra dzīvi ierāmēja Mocarta, Ļutoslavska un Hindemita sēru mūzika. Un vissavdabīgākā tīmeklī atrastā norāde uz Grīnblatu bija aizkustinošs anonīms apsveikums kādam, kā tika rakstīts, ļoti brīvam cilvēkam dzimšanas dienā: "Lai Arvo Perts un Romualds Grīnblats tev atonāli nodzied ilgu mūžu!"

Ludvigs Kārkliņš par Grīnblata aizbraukšanas iemeslu min faktu, ka Kultūras ministrija neiepirka viņa mūziku. Atcerēsimies, ka Latvijas PSR Kultūras ministriju 26 gadus (1962–1986) vadīja šarmantais un valodā izveicīgais Grīnblata kursabiedrs Vladimirs Kaupužs (1925), kurš nebija laikmetīgas izteiksmes vēsmu piekritējs. Turklāt pret Grīnblatu viņam varēja būt īpaša attieksme, jo Kaupuža kāzas savulaik kļuva par iemeslu kādai trāpīgai, taču diemžēl visai tālejošas sekas nesošai Grīnblata asprātībai: tā sagadījies, ka vārdā, tēvvārdā Kaupužs ir Vladimirs Iļjičs, un, kad viņam iznāk apprecēt mūzikas zinātnieci Jeļenu Voskresensku, asmēlīgais skaņradis paziņo, ka nu mums ir Vladimir Iļjič Ļeņin muž jeb Vladimirs Iļjičs Ļenas vīrs (skaņu režisora Jāzepa Kulberga atstāstīts joks). Skaidrs, ka šāda vārdu spēle nav pa prātam varasvīram, kuram jau tā visu mūžu jānēsā paša proletariāta vadoņa vārds un tēvvārds.

Cik noprotams, Grīnblats vispār bija vīrs ar tendenci uz sarkastiskām asprātībām – to atceras Ļeņingradas komponists Georgijs Korčmars, piebilstot, ka kolēģi gan ļoti mīlējuši Grīnblatu, taču pie viena arī drusku baidījušies no viņa trāpīgajiem vērtējumiem. Tomēr pāri visam ir atmiņu labdabīgums – gan turienes Komponistu savienībā, gan izdevniecības Kompozitor redakcijā, kur Grīnblats strādāja līdz pat mūža beigām, dzirdamas jūsmīgas un sirsnīgas atsauksmes. Akurāt beidzamajos dzīves gados, kad komponists jau slimo ar ļaundabīgu audzēju un pats to zina, top Sestā simfonija nelielam orķestrim ar nosaukumi Intervāli. Vizbulīte Bērziņa pauž, ka Grīnblats to uzskatījis par savu labāko darbu. Ja tiešām tā ir, vēl jo vairāk gribas pēc iespējas ātrāk noskaidrot, kas atrodams Sanktpēterburgas nošu un skaņu ierakstu arhīvos.

Visā še uzrakstītajā mijas ticamas atmiņas ar iespējamiem piedēvējumiem un izdomājumiem. Precīzi ir dzimšanas un nāves dati, minētās darbavietas un skaņdarbi (bet nebūt ne pilnīgs to saraksts). Mūzikas Saule priecāsies, ja šī publikācija gūs kādu atsaucību un pieteiksies vēl kādi Romualda Grīnblata talanta cienītāji, kuriem ir, ko atcerēties, piebilst un apstrīdēt. Izdzirdot Grīnblata mūziku, šķiet, jūs sapratīsiet, ka šāds komponists Latvijas mūzikas vēsturē nedrīkst palikt kā margināls tēls. Pats jau arī viņš esot reiz teicis, ka nejūtas neko cūcisku Latvijai izdarījis, lai viņu aizmirstu. Un taisnība ir Imantam Zemzarim, kurš Grīnblata 1989. gada 16. februāra Rīgas autorkoncerta recenzijā (Literatūra un Māksla, 1989. gada 25. februāris) retoriskajā jautājumā par to, vai mums pieder arī viņa Ļeņingradā komponētā Piektā simfonija, ļauj noprast atbildi – jā, Grīnblats ir mūsējais.