Tālivaldis Ķeniņš

"Šķiet, ka ap septiņdesmit gadu vecumu un vēlāk Tālivalda Ķeniņa dzīvē drūmām un dramatiskām izjūtām nebūtu nekāda pamata. Latvijas atjaunotās neatkarības priekšvakarā viņš atkal viesojas dzimtenē, kur viņa mūziku spēlē arī tad, kad Padomju Savienības sabrukums ir sekmīgi garām. Pēc aktīvā pedagoģiskā darba beigām Toronto Universitāte Ķeniņu ievēl par emeritēto profesoru, bet Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – par goda profesoru. Latvijā Tālivaldis Ķeniņš saņem arī Triju Zvaigžņu ordeni, bet 75. gadskārtā – Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu. Savukārt Kanādā Tālivalda Ķeniņa vārdā nosauc galvaspilsētas ielu (tas lieku reizi atgādina, ka Rīgā vēl aizvien nav pat Jāzepa Vītola, Vilhelma Purvīša vai Kārļa Skalbes ielas, par pieminekļiem nemaz nerunājot). Tomēr skarbas un pesimistiskas atziņas Ķeniņa vēstulēs šajos gados izskan daudzkārt – pirmkārt, par Latviju, otrkārt, par sevi pašu."

Armands Znotiņš, "Mūzikas Saule" Nr. 4 (100)/2019
LASĪT RAKSTU