"Šajā pavasarī pasaule uz nenoteiktu laiku apstājās, taču pandēmijas un vīrusi neaptur cilvēku dzīves. Pirms pāris mēnešiem Guntars PUPA (1945) nosvinēja skaistu jubileju, bet pēc pavisam neilga laika viņš kļūs par dvīņu meiteņu vectēvu. Ar aizrautību stāsta par dažādiem projektiem, kuros palīdz savai meitai, čellistei Guntai Ābelei, bet nekur tālu nav nolicis arī domu par memuāru rakstīšanu. Informēts par visu aktuālo, patlaban skatās kino klasiku, tīmeklī pieejamos Endrū Loida-Vebera mūziklus (par labāko atzīst “Operas spoku”), pārdzīvo par kultūras periodikas grūtajiem pastāvēšanas laikiem un ilgojas pēc viedokļu daudzveidības kritikas laukā. Enerģisks un aizrautīgs, it kā neatbilst pārlieku nopietnajam un šķietami vecišķajam muzikologa apzīmējumam. Bet ar savu dzīvi un aktīvo darbošanos apliecina, ka muzikologs var būt arī prieku tverošs un mākslas procesus elpojošs profesionālis, kurš ne tikai analizē, bet dažbrīd vienkārši bauda."
Anete Ašmane, "Mūzikas Saule" Nr. 2/2020
LASĪT