Jaunumi / Publikācijas

In memoriam Pēteris Plakidis

14. maijs, 2020

Ingrīda Zemzare
 

              In memoriam Pēteris Plakidis (4.03.1947 – 8.08.2017)

Pēteris Plakidis aizgāja tieši savā 70. jubilejas gadā. Viņš bija izcils komponists un tikpat izcils klasikas un savu kolēģu mūzikas interprets. Mūzikas dzejnieks un vienlaikus mūzikas intelektuālis, kuram mūzika un muzicēšana bija dzīvesveids un vienīgā dzīvošanas telpa. Viņš itin kā ietiecās pašās mūzikas un muzicēšanas dzīlēs, un viņa komponista un interpreta devums ir vienlīdz nozīmīgi: viņš pats spēlēja solo savā jaunības šedevrā “Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem”, kas piedzīvoja daudzus atskaņojumus Latvijā un ārzemēs; viņš izveidoja ansambli “The Transatlantic Trio”, kurā kopā ar amerikāņu  klarnetistu Eriku Mandatu un čellistu Ivaru Bezprozvānovu viesojās arī ASV un Apvienotajā Karalistē; mūža garumā pastāvēja Pētera Plakida duets ar dzīvesbiedri mecosoprānu Maiju Krīgenu, kam veltīti skaistākie latviešu dzejas lasījumi – tieši Pētera Plakida mūzikā ar viņa klavierspēli tie ir atraduši noturīgu un smalku tiltu uz klausītāju.

“Man ļoti patīk aktīvi muzicēt, un klavieres ir vienīgais instruments, ko protu daudzmaz spēlēt” – tas bija pazīstams Plakida joks. Kamermuzicēšanas daba – izjūtas smalkums, mīlestība pret detaļām, iejūtība pret partneriem un attieksme pret mūziku kā dzīvu organismu – ir vadījusi Pētera Plakida komponista domu arī simfoniskajos darbos un kora opusos, kuru vidū kora simfonijai “Nolemtība” ar Ojāra Vācieša vārdiem ir laikmeta mesas nozīme.

Pēteris Plakidis ienāca Latvijas mūzikas apritē 20. gadsimta 60.–70. gados, un formāli viņa biogrāfija daudz neatšķiras no komponistu- laikabiedru dzīves stāstiem. Vispirms bija Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola – daudzu pasaulslavenu virtuozu šūpulis. Vienā laikā ar Pēteri Plakidi tur mācījās Mihails Barišņikovs un  Gidons Krēmers, vēlāk Baiba Skride un Andris Nelsons. Paradoksālā kārtā Pēteri Plakidi  – vēlāk tik atzīto interpretu – klavieru klasē neuzņēma, un viņš pabeidza skolas teorijas un kompozīcijas klasi, kam sekoja studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (tolaik Latvijas Valsts konservatorijā). Viņa ienākšana mūzikas dzīvē bija ļoti strauja. Jau studiju gados viņš četrus gadus nostrādāja par tapieri savulaik populārajā, avangardiskajā ansamblī “Rīgas pantomīma” (1966–1969). Tas bija interesants un radošs darbs, kas zinātkārajā un mākslinieciskajā jaunietī rosināja padziļinātu interesi par mūzikas un kustības sasaisti un tēlainu izteiksmību. Tieši šīs īpašības vēlāk tika izkoptas viņa radošajā darbībā. Līdzās savam konservatorijas diplomdarbam un asistentūras gadiem (1970–1975) Pēteris Plakidis vadīja Drāmas teātra (tagad Nacionālā teātra) mūzikas daļu un pats sacerēja mūziku ne vien Drāmas teātra izrādēm, bet arī citiem profesionālajiem teātriem Latvijā. Tas vairoja viņa skatuves komponista prasmes, un Pēteris Plakidis kopš agras jaunības kļuva par vienu no nopietnākajiem teātra un kino komponistiem. Viņa skatuves, kino un radio lugām rakstīto partitūru skaits sniedzas krietni pāri pussimtam. Lielākoties tās bija izstrādātas kamermūzikas vai orķestra partitūras, kuras bieži vien teātrī mēdza atskaņot “dzīvajā”, vai arī studijā ierakstīt kā simfonisku skaņu celiņu filmām vai radio iestudējumiem. Iespējams, tieši iesaistē teātra un kino dzīvē izveidojās tas izsmalcinātais stilizācijas un dialogu spēles stils, kas meistarīgi atklājās arī viņa akadēmiskajos žanros komponētajā mūzikā – īpaši koncertos un kameransambļos. Koncerts divām obojām un stīgām (1982) piedzīvojis desmitiem atskaņojumu, asprātīgais “Veltījums Haidnam” flautai, čellam un klavierēm (1982) ir kļuvis par mūziķu zelta repertuāru, bet ”Vēl viena Vēbera opera” klarnetei un orķestrim (1993, The Copenhagen Philharmonic orchestra (Danish: Sjællands Symfoniorkester), also known as The Tivoli Symphony Orchestra pasūtinājums Sabīnei Meijerei) turpina uzjautrināt mūzikas pazinējus gan koncertzālēs, gan klausoties Latvijas Radio 3 „Klasika”.

1976. gadā jaunais komponists iesaistījās Mūzikas akadēmijas pasniedzēju rindās, kur 1991. gadā tika ievēlēts par profesoru. „Pedagoga darbā man visvairāk gribētos palikt ēnā. Katrreiz, kad dodu kādus “vadošus norādījumus” un aizrādījumus saviem audzēkņiem, mani moka šaubas: kādas man tiesības te runāt no sava viedokļa? Tik radošās disciplīnās kā kompozīcija vai instrumentācija gatavu recepšu nav un nevar būt”. Nav brīnums, ka pēdējā desmitgadē viņš atteicās no kompozīcijas audzēkņiem un turpināja darbu tikai kameransambļu klasē – dzīvas muzicēšanas apritē, kur līdzās partitūru radīšanai bija pavadījis visu savu radošo mūžu.

Viņš atstājis bagātīgu klāstu ar simfoniskiem darbiem lielam orķestrim, instrumentālus koncertus, vokālinstrumentālus un kora darbus.  Pētera Plakida tiešā, izkoptā, reizēm paskarbā mūzikas izteiksmība vienmēr ir klasicistiski līdzsvarots veselums – patiess un konkrēts muzikālais vēstījums. Šīs autora rokraksta iezīmes ar spilgtu dialoga un raksturīgu harmoniju spēli tiek pieteiktas jau 22 gadu vecumā. Vēl būdams konservatorijas students, komponists uzraksta “Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem”, kas gūst plašu atzinību. Skaņdarbs tika pabeigts 1969. gadā un tai pašā gadā jau spēlēts PSRS Trešajā Jauno komponistu skatē, iegūstot tajā diplomu. Barokālo tēmu skarbais raksturs, čakonas variāciju princips un sekošana concerto grosso tradīcijām pārsteidzoši oriģināli un laikmetīgi atklāj savas paaudzes dzīves uztveri, asu protestu, meklējošu spriegumu, radot sulīgu un daudzveidīgu tēlu galeriju. Senlaicīgu fresku noapaļotība, dramatisks cēlums iet roku rokā ar savam laikam raksturīgu trauksmainu motoriku. Klavieru partijas vēstījums ir ļoti personificēts. Ilgstoši vienbalsīgā (!) klavieru solo monodija skaņdarba sākumā nav sadalīta taktīs. Autora piezīme vēsta: In places without bar lines, accidentals apply within groups of notes beamed together. Tā ir kā dzīva dramatiska runa, kura ietver sevī jau visu tālāko attīstību – harmoniskās secības un melodiskos graudus, no kuriem vēlāk izdīgst dramatisks solista un orķestra dialogs. Par “Mūziku klavierēm, stīgām un timpāniem” kopumā  var teikt vēl vairāk: šis skaņdarbs ietver sevī iedīgļus visam turpmākajam komponista individuālajam stilam, kas izceļas ar īpašu konsekvenci visā daiļrades garumā – no izsmalcinātākās kamermūzikas līdz lielajām simfoniskajām formām. Te jāmin “Dziedājums”(1986), “Atskatīšanās” (1991) un „Variācijas orķestrim” (1996), kas itin kā vainago visas Pētera Plakida sarunas ar viņa draugiem mūziķiem un par kuru Pēteris Plakidis iegūst augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu. Tieši „Variācijās orķestrim” apkopojas raksturīgākās Pētera Plakida simfonisma iezīmes. Pirmkārt, tā ir solista un orķestra līdztiesība, koncertēšanas principa nozīme pašā orķestra iekšienē, kad atsevišķi instrumenti un instrumentu grupas iesaistās dialogā. Otrkārt – visās dimensijās ieturētais lakonisms, pilnīga faktūras skaidrība un attīstības līniju pārskatāmība. Treškārt – vienots tematiskais grauds kā tēze, no kuras izaug viss pārējais mūzikas materiāls, ar kuru tiek tematiski piesātināta visa skaņdarba faktūra gan horizontāli, gan vertikāli. Bieži vien šī tēze ir izteikta ar diatonisku motīvu.

„Kad divpadsmit skaņu vietā izmantoju tikai septiņas, es jutos kā izgājis svaigā gaisā. Tas bija ļoti patīkami – atteikties no hromatiskas, no hromatiski disonējošiem sablīvējumiem. Tīra diatoniska, pat ja tā skan visā vienlaikus, kaut vai klastera veidā, tomēr skan ārkārtīgu dzidri. Tajā ir it kā ļoti daudz gaisa”. Šāda diatoniska motīva sākotnējais izklāsts koncentrē sevī visus tālākās attīstības iedīgļus. Formas veidojumā, dramaturģijā nesaskatīsim iepriekš pieņemtas shēmas. Mūzika attīstās, izejot no muzikālās pamatmateriāla rakstura, „no tiem pirmatnējiem impulsiem, kas pamudina komponistu ķerties pie spalvas”, kā sacīja pats autors. Šāds formas veidošanas process atgādina stāda izaugšanu no grauda, kurš sevī slēpj tālākās dramaturģijas un formveides potences.

Pētera Plakida mūzika ir kā divsaruna ar tuvu domubiedru, dramaturģiskais pretspēku kontrasts nav divu galējību sadursme, bet gan ideāla un ne tik harmoniskās realitātes līdzāspastāvēšanas grūtības, kas drīzāk rada rezignāciju, nevis drāmu. 1991. gadā tapa „Mazs koncerts divām vijolēm“. Neaizmirstams bija Aīdas Griezes un Andra Paula duets pirmatskaņojumā Vāgnera zālē – abi komponista draugi un domubiedri atklāja līdz tam nedzirdētu trauslumu un ilgas tajā īpašajā latviski romantiskajā gaisotnē, kas raksturīga tikai Pētera Plakida rokrakstam. Savu apliecinājumu mīlestībai uz romantisko stīgu mūzikā komponists pieteica jau astoņdesmitajos gados ar “Romantisko mūziku” vijolei, čellam un klavierēm (1980). Arī to tai pašā gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas zālē pirmatskaņoja vijolnieks Andris Pauls kopā ar čellistu Ivaru Paulu un pašu autoru pie klavierēm. „Neoromantisms un atsvešināšanās” – tā Pētera Plakida mūzikas stūrakmeņus raksturo pētniece Baiba Jaunslaviete.

Pētera Plakida mūziku portretēt grūti. Tā nepakļaujas. Nepozē. Tā dzīvo savu dzīvi, nav portrets. Arī pašportrets ne. Drīzāk tad klusā daba, kur atspoguļotie tēli izrauti no savas organiskās sakarības un izkārtoti jaunai dzīvei pēc autora gribas: puķes nevis pļavā, bet vāzē, putns – no mākoņa zemē, uz galda rieksts – nevis čaulā, bet knaibļu galos. Tas viss pasniegts reljefi, skaidri un sulīgi, bet ar distanci, kā no malas inspirējot savam darbam lirismu, skaudrumu, konflikta asumu vai gandrīz optiski skatāmu skaistumu.

Viņa analītiskā pieeja izpaužas izvēlē, sakārtojumā, attēlojumā. Un autora uzmanība galvenokārt koncentrējas nevis lai atklātu atsevišķam, vienam cilvēkam piemītošo – portretam izteicamo, bet nepārejošo, vispārīgo.

Mūžīgo vērtību meklējumi dara Pētera Plakida daiļradi klasicistisku. Viņa rokrakstu raksturo klasicistiska formas perfekcija, polifonisks dialoga princips un spilgta tēlainība, kas sakņojas pašā mūzikas kā instrumentu saspēles mākslas iedabā. Dialoga princips izpaužas arī cikla veidošanā – komponistam ir tieksme itin kā aplūkot vienas medaļas divas puses, no tā izriet, ka visbiežāk lietotais cikls ir tieši diptihs.

Pētera Plakida devums ir īpašs, ne ar ko citu nesalīdzināms ne vien viņa brīnumainā talanta dēļ, bet arī viņa pilnskanīgās, daudzpusīgas dzīves  mūzikā dēļ. Viņa spilgtā personība iemiesoja veselu laikmetu, kurā mākslas brālības saites starp komponistu un interpretu, starp kameransambļa dalībniekiem, starp dzeju un mūziku, starp dzejniekiem un mūziķiem bija spēcīgākas par jebkuru konjunktūru. Viņš piederēja mūzikas “savējo” laikmetam, kur tikai talants un izpratne bija svarīgi. Mūzikai un muzicēšanai Pēteris bija nodevies gandrīz pilnībā: “Mans ideāls – kalpošana mūzikai. Lai kādās formās tas izpaustos, es ar lielu prieku jūtos kā šīs kundzes kalps”.

Daudzi redzami mūziķi Latvijā daudz spēlē Pētera Plakida mūziku – viņa draugu loks nemitīgi atjauninās. Dita Krenberga, Ēriks Kiršfelds, Herta Hansena, Egīls Šēfers un viņa kvintets. 2017. gada septembrī Pēteris Plakidis jau trešo reizi (pēc festivāliem Siguldā un Lokenhausā) kā dalībnieks un kā composer in residence tikai gaidīts orķestra Kremerata Baltica festivālā Dzintaros. „Mazo koncertu divām vijolēm” spēlēja Eva Bindere un Sandis Šteinbergs, bet Pētera Plakida vietā pie klavierēm sēdās jaunā pianisma zvaigzne Georgijs Osokins. kurš  pilnīgi jaunā veidā iedzīvināja “Mūziku klavierēm, stīgām un timpāniem”. No ASV atbraukušais pianists Andrius Žlabys kopā ar Georgiju Osokinu  spēlēja invenciju “Kvintas” divām klavierēm (1976), kuru savulaik bija pasūtinājis aktīvais un visā PSRS pazīstamais klavieru duets Nora Novika un Rafi Haradžanjans. 22 gadus vecais Georgijs Osokins ar Pētera Plakida mūziku tur satikās pirmo reizi. Un iemīlēja. Plakida mūzika turpina savu dzīvi koncertzālēs un skaņu ierakstos, un tai ir piekrišana jauno vidū – ilgmūžības garantija.