Jaunumi / Publikācijas

Maija Krīgena -Lielās Mūzikas balvas 2018 laureāte par mūža ieguldījumu.

28. augusts, 2019

I

Maija: “Uzaugu pienotavā. Man bija viena resna bize, satīta uz pakauša. Es biju ļoti izklaidīga, mūžīgi kaut ko aizmirsu un sajaucu. Aizmirsu mājās uzdevumu burtnīcu, tad nu vajadzēja iet pakaļ. Mammiņa ļoti mīlēja mūziku, viņai bija daudz skaistāka balss nekā man. Vijolspēle diezgan vāji veicās. Tikai trīs gadus nomācījos bērnu skolā, pēc tam iestājos vidusskolā pie skolotāja Ādolfa Lindenbauma. Tad iestājos konservatorijā. Pie profesora Jakova Targonska. Mācījos kopā ar Valdi Zariņu. Aizcīnījos dažus gadus. Kad biju vijolniece, domāju, ka labāk ietu pie zobārsta nekā kāptu uz skatuves. Mani turp vilka ar varu, jo man bija skaists tonis un muzikalitāte, bet tehnikas nekādas.” Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas 1957./1958. mācību gada nobeiguma aktā lasām: “Krīgena Maija, skolotāja Lindenbauma klases audzēkne, kārto valsts eksāmenu specialitātē ar šādu programmu: divas daļas no Johana Sebastiāna Baha Partitas Mimažorā, Jāzepa Vītola “Melodija”, Sergeja Rahmaņinova “Ungāru deja” un pirmā daļa no Baļa Dvarjoņa Vijolkoncerta.”

 

II

Maijas dziedātprasmi pamana Liepājas diriģents Jānis Dreimanis. Viņš, Vītola skolnieks, aicina dziedāt trijos Liepājas koros un uztic Mātes lomu Marģera Zariņa oratorijā “Valmieras varoņi”. Septiņpadsmit gadu vecumā. Līdzīgs stāsts savulaik stāstāms profesoram Oļģertam Grāvītim: “Kad 1949. gadā Liepāja gatavojās Alfrēda Kalniņa 70 gadu jubilejai, Dreimanis, jau ievērojams pedagogs un diriģents, konservatorijā sameklēja mani, trešā kursa studentiņu, un aicināja teikt koncertā ievadvārdus. Es nekad vēl nebiju publikas priekšā runājis, bet laikam profesors Jēkabs Vītoliņš bija ieteicis, un Dreimanis uzticējās. Uzticējās jaunatnei.” Tā Maija atklāj, ka viņai ir balss. Mecosoprāns. Studijas Latvijas Valsts konservatorijā atsākas, bet vijoles vietā jaunā studente raugās vokālās klases virzienā. Vokālos smalkumus Maija iepazīst pie Ksenijas Trempanovskas un pēdējā kursā pie Regīnas Frinbergas, kas pati reiz mācījusies pie Aleksandra Viļumaņa. Maija: “Mecosoprāniem viņi [komponisti] raksta zēnu partijas. Esmu dziedājusi vismaz trīs: Zībeli, Fjodoru un pāžu “Salomē”. Kad vēl mācījos konservatorijā, jutos kā avangardiste, meklēju modernus komponistus un teicu – ar Čaikovski mūzika nebeidzas. Gāju pie fonotēkas vadītāja Raimonda Mielava (Ainara Mielava tēva – red. piez.), viņš bija savācis tādus ierakstus, ko nemaz nedrīkstēja klausīties. Mālers, Šūberts, Vēbers – viss radīja lielu sajūsmu. Biju ārkārtīgi iemīļojusi Brāmsu. Varu atzīties, ka Šūmanis man ir diezgan tāls, es nemācēju viņā iejusties. Bet Brāmss bija mans.”

LASĪT