Manai sadarbībai ar Vinetu Līci sākums meklējams diezgan sen. Kad vēl mācījos akordeonspēli Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolā, viņas uzraudzībā guvu pirmos nozīmīgos soļus kompozīcijā. Tādēļ Oresta Silabrieža ierosinātajai idejai par kopīgu sarunu piekritu uzreiz – Līci pazīstu kā skolotāju, bet jāatzīst, ka pamatskolas gados sarunas par mūziku vai kompozīciju nebija manā prioritāšu augšgalā. Iepazīt skolotāju, viņas personību ārpus ierastās vides šķita pavisam interesanti. Satiekamies saulainā marta dienā, kas ir pēdējo laiku Ukrainas notikumu aizēnota. Dienas pirmajā pusē abi esam bijuši pie Krievijas vēstniecības un tagad gar Brīvības pieminekli dodamies uz Vecrīgu. Par mūsu mērķi kļūst kafejnīca uz ielas stūra, kur abi pasūtām vidēja izmēra baltu kafiju un ķeramies pie lietas. Līce atnesusi kaudzīti ar bildēm, tāpēc lēnā garā ejam tām cauri. Uzmanīgi klausos komentārus un atmiņstāstus. No skolotāju kamerkora, pirmajiem soļiem klavierspēlē, jaunības bildēm un mūsu kopbildēm mūzikas skolas laikos nonākam līdz Vinetas Līces muzikālā ceļa pirmsākumiem.
Ernests Valts Circenis,"Mūzikas Saule" Nr. 1/2022