Latviešu stīgu kvarteti

1973-2005

01.09.2015

LMIC 015

“Mums, latviešiem, kā jaunai tautai trūkst, vispār ņemot, mēra sajūtas, kuru skaita par kultūras cilvēka pazīmi. Mēs lecam uzreiz no ganu cinīša uz lielpilsētas prospekta. Un ne katram tāds lēciens ir laimīgs, ne katrs spēj atskatīties – pasmaidīt un tad tāļāk soļot lēnām...”

Tā dzejnieks Antons Austriņš 20. gadsimta sākumā raksturoja pirmo latviešu mākslinieku ne vienmēr saldo pieredzi Eiropas profesionālās kultūras standartu un vietējo mākslas patērētāju gaumes kontekstā. Nez, kā bija šajā lēcienā trāpīt tik smalkajā, gadsimtiem slīpētajā stīgu kvarteta rāmī? Pat ne lielpilsētas prospekta, bet gan pils galma vai radošā gara ziloņkaula torņa līdziniekā? Katrā ziņā Jāzepa Vītola (un latviešu vispār) pirmajam stīgu kvartetam (1899) nākamais nesekoja vēl labu laiciņu. Arī 20. gadsimtā stīgu kvartets ir salīdzinoši rets ciemiņš latviešu mūzikā, biežāk un labprātāk mūsu komponisti raksta solistiem vai “brīvākas konfigurācijas” ansambļiem. Protams, vēlme rakstīt kvartetam rodas vispirms tad, kad ir mūziķi, kam rakstīt, kad šī kamermūzikas saspēles paraugvie- nība ir “institucionalizēta”. Latvijā šajā ziņā laika gaitā ir gājis dažādi. Tāpēc kopaina rādās apmēram šāda – itin daudziem latviešu komponistiem ir pa vienam vai diviem kvartetiem, savukārt pa trim – vairs tikai Jānim Ivanovam, Jānim Ķepītim, Jānim Līcītim. Pēterim Vaskam – pieci, visi izdoti slavenās ierakstu kompānijās, Paulam Dambim, izrādās, pat seši...