Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis

Par to, ka mūsdienās varam dzirdēt Dienvidkurzemei raksturīgo homofono un burdona daudzbalsību vietējo ciemu iedzīvotāju izpildījumā, varam pateikties Nīcas, Bārtas un Otaņķu dziedātājām vairākās paaudzēs. Ansambļi praktizē sev tipisko tradicionālās kultūras izpausmēs – svinot kopīgus dzīves godu svētkus, gadskārtas, apģērbā, kulinārajā mantojumā tomēr īpašu uzmanību pievēršot dziedāšanai. Dienvidkurzemes ciemi, kuru vidū atrodas Otaņķi ir viena no nedaudzajām tradicionālās daudzbalsības saliņām Latvijā.

Otaņķu ansambļa izveidošanās ir dabiska - saistīta ar konkrētu funkciju sveikt. Ja var ticēt ansambļa izveidošanās leģendai, pirmais uzvedums “Senās kāzas Nīcā”, kas vēlāk plaši izrādīts, tostarp, televīzijā, sākotnēji gatavots kā apsveikums darba gaitu noslēguma pasākumā 1964. gadā. Turklāt, sagatavošana nenācās grūti, jo dziedātājas bija pieradušas vadīt kāzu norises. Šis formāts saglabājās arī vēlāk. Tā tapuši uzvedumi „Līgo” par vasaras saulgriežiem, "Lieldienas”, „Ķekatas”, „Pādes dīdīšana”. Kā spilgtas priekšdziedātājas jāmin ilggadējās vecās paaudzes dziedātājas māsas Margrieta Otaņķe un Katrīna Radomišķe.

Šobrīd ansamblī piedalās dažāda vecuma dalībnieki, kurus vieno vēlme izzināt un praktizēt lokālo tradicionālo kultūru, iekulturēt tajā nākamo paaudzi, nostiprinot Dienvidkurzemes skanošās salas kā bagātu un savdabīgu kultūrtelpu,

Viens no nosacījumiem ir katru koncertuzvedumu sākt ar tikai Dienvidkurzemei tipisko garo saucienu. Arī pārējais repertuārs – leiši, ziņģes, apdziedāšanās dziesmas, braucamās dziesmas ir lokālas izcelsmes (Nīca, Otaņķi), dzirdēts no vecākām paaudzēm. 

                                                                                                                        Lauma Bērza, 2022