Ādolfs Ābele

Ādolfs Ābele uzskatāms par savdabīga kontemplatīva romantisma pārstāvi latviešu mūzikā, turklāt viņa simfoniskajās miniatūrās romantisms ir impresionisma skarts un tā atsvaidzināts. Jaunradē izpaudies kā izsmalcinātu meditatīvu un lirisku noskaņu meistars, kura raksturīgākais žanrs ir izvēlīgas gaumes iezīmēta, trausla simfoniskā miniatūra. Taču kordiriģenta darbība viņu pievērsusi arī kordziesmai un tautasdziesmas apdarei korim. Ābeles mūzikas meditatīvā ievirze to darījusi visai pieskanīgu garīgās kordziesmas prasībām.

Dzimis Blomē (Valkas raj.), vispārējo izglītību guvis reālskolā Cēsīs, Ābele 1907. gadā nonāk Rīgā, kur privāti mācās pie Emīla Dārziņa. 1909. gadā iestājas Sanktpēterburgas konservatorijā, kur 1914. gadā saņem ērģeļu mākslinieka (L.Homiliusa un Ž.Handšina skolnieks), kā arī komponista diplomu (1915), pabeigdams Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasi. Dažus gadus ir kara kapelmeistars un mūziķis Latviešu strēlnieku pulkos, 1918. gadā – pavadītājpianists Latvju operā, 1919. gadā – Latvijas armijas t.s. Baloža brigādē. No 1920/ gada – ērģelnieks, diriģents un Tautas konservatorijas vadītājs Liepājā (līdz 1924. gada vasarai). Divdesmit gadus (no 1924; no 1938 profesors) pasniedz teorētiskos priekšmetus un vada kara kapelmeistaru apmācību Latvijas Konservatorijā. Latvijas Universitātes koris Dziesmuvara Ābeles vadībā (1927–1944) kļūst par vienu no prominentākajiem sava laika latviešu koriem un, koncertēdams Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, gūst arī starptautisku ievērību.

1944. gadā devies bēgļu gaitās, Ābele nonāk Vācijā, no jauna organizē un vada korus, ir virsdiriģents turienes latviešu dziesmu dienās Eslingenē (1947), dziesmu dienā Fišbahā (1948), bet 1950. gadā pārceļas uz dzīvi ASV, kur sākumā ir ērģelnieks Alleganā, no 1951. gada Kalamazū, vairākus gadus vadīdams latviešu kori. Ābele ir virsdiriģents Otrajos vispārējos latviešu dziesmu svētkos ASV (1958).

Ābeles kora mūzikas izteiksmes savdabību nosaka tālejoša un mērķtiecīgi realizēta tonālā attīstībā, krāšņas akordu vertikāles, it kā tīši salēnināta metroritmika un formas tapšana. Statiska kavēšanās vienā noskaņā nereti iegūst mākslinieciska paņēmiena nozīmi. Vēl vairāk tas izpaužas solodziesmās un simfoniskajās miniatūrās.

Oļģerts Grāvītis