Ādolfs Skulte

Ādolfs Skulte dzimis 1909. gada 28. oktobrī Kijevā (Ukrainā), kur komponista tēvs būvuzņēmējs Pēteris Skulte bija ieradies darba meklējumos. Mātes venēcietes Viktorijas Ricolati (Rizzolatti) ģimeni uz Kijevu bija atveduši līdzīgi mērķi – viņas tēvs Pjetro Ricolati, pēc profesijas skulptors, darbojās galvenokārt lietišķās tēlniecības jomā. Abu muzikālo vecāku vadībā Ādolfs un brāļi Bruno, Voldemārs, Ferdinands un Oļģerts tika iesaistīti mājas muzicēšanā, teatrālās, literārās un tēlotājmākslas nodarbēs. Un pats svarīgākais: Kijevā nākošā komponista iekšējā redze uzņēma sevī dienvidzemes krāsas (spilgtraibos tirgus, debesu zilgmi, neparasti spožās zvaigznes), kas vēlāk, gūdamas izpausmi simfoniskās gleznās, jau uz ziemeļu skarbā fona kļuva par pārsteidzošo Skultes mūzikas fenomenu.

1921. gadā Skultes pārbrauc Latvijā. Ādolfs uzsāk mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, kas atrodas pašā Rīgas centrā. Latviešu literatūru Skultem māca neviens cits kā izcilais dzejnieks Vilis Plūdonis. Galvenos muzikālos iespaidus brāļu četrotne (piektais vēl ir zīdaiņu autiņos) tagad vai ik vakarus gūst operteātrī. Visas galvenās repertuāra operas Ādolfs drīz vien zina no galvas.

Ar nolūku gūt dzīvē drošu profesionālo pamatu un turpināt tēva amatu 1928. gadā Ādolfs iestājas Latvijas Universitātes Inženieru fakultātē. Lai izglītotos šajā jomā, jauneklim pietiek gan intereses, gan mantotu dotību. Bet kas liek viņam pēc pāris gadiem vērt Konservatorijas durvis un visbeidzot izšķirties par labu studijām Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē? Mājas muzicēšana, tieksme improvizēt, dalība ģimnāzijas korī un orķestrī, populārās mūzikas spēlēšana brāļu kvartetā pilsētas zaļumzonas kafejnīcā, operas apmeklējumi un jaunu dienu elks Pučīni, galu galā – Jāzepa Vītola fascinējošā personība? Tas viss kopā un droši vien vēl arī no mātes mantotā skaņu un krāsu dailes un plastikas izjūta, kas drīz vien arī brāli Bruno aizved Konservatorijas virzienā.

30. gadu pirmajā pusē Ādolfu Skulti un citus topošos latviešu komponistus sasniedz kairinošākie 20. gadsimta mūzikas paraugi – Riharda Štrausa, Debisī, Ravēla, Skrjabina, Stravinska, Prokofjeva, Onegera, Respīgi simfoniskie darbi. Nokļūt pārmērīgi ciešās impresionisma vai ekspresionisma skavās jaunajiem prātiem neļauj Jāzepa Vītola arvien autoritatīvi stingrās prasības pēc kompozīcijas loģikas un motivētības.

1934. gada vasarā Skulte sacer savu pirmo simfonisko opusu – poēmu “Viļņi”. Partitūra top pilnīgi patstāvīgi, profesoram Vītolam to neatrādot. Mazākā mērā relatīva orķestrēšanas pieredze, vairāk gan iekšēja dzirde un inženieriska intuīcija ir tās, kas nodrošina skaņdarba veiksmi. Kopā ar trijām citu autoru partitūrām “Viļņus” godalgo Radio rīkotajā simfonisko partitūru konkursā. Līdz pat mūsdienām darbs tiek visai bieži atskaņots, tas kļuvis par Ādolfa Skultes simfonisma zīmolu, pazīšanas zīmi. Tas ir caurcaurēm impresionisma ietekmēts darbs. Visā tā skanējuma laikā gandrīz nepārtraukti iesaistīti visi orķestra instrumenti, taču kopskaņa ne brīdi nezaudē savu dzidrumu un caurspīdīgumu. Vesela koloristisko instrumentu grupa – arfa, klavieres, čelesta – te aicināta uzspodrināt ūdens, gaisa un gaismas sajūtu. Mūzikai piemīt dzīvs, trauksmains, dienvidniecisks caurviju temporitms.

Skulte pieder paaudzei, kas, rakstnieka vārdiem, “savai valstij audzināta”. Tā ir paaudze, kurai drīzā nākotnē tiks uzlikti smagi likteņa pārbaudījumi... “Viļņu” pirmatskaņojuma un panākumu iedvesmots, Ādolfs Skulte komponē simfonisko poēmu “Brīvības piemineklis”(1936) – partitūra gan kara laikā zudusi. 1936. gadā ar Stīgu kvartetu Skulte absolvē Vītola kompozīcijas klasi. Tajā pašā gadā Vītols aicina Skulti par savu asistentu kompozīcijas katedrā. Tā sākas Skultes pedagoģiskā darbība. Kopīgais darbs satuvina Skulti un Vītolu arī personiski.

Kā var spriest, sekojošajos gados daudz enerģijas Skultem nācās veltīt darbam Konservatorijā. Gan tika iecerēti simfonija un instrumentāls koncerts, taču tie palika skicējumos. Radoši spārnojoši laikam gan nebija arī drīzie satricinošie notikumi Latvijā: padomju okupācija 1940. gadā un pēc gada sekojošā pirmā Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz Sibīriju. Savukārt 1941. gada septembrī Skulte saņem vēstuli no Vītola, kurā 78 gadus vecais rektors izsaka rūgtas šaubas, vai pietiks nervu resursu aizstāvēt savus Konservatorijas mācībspēkus nu jau pret fašistiskās varas represijām. 1943. gada vasarā kā dāvanu 80. dzimšanas dienā Skulte pasniedz savam mīļotajam profesoram viņa Pirmās simfonijas pirmās daļas pēc klavierizvilkuma atjaunotu instrumentējumu (partitūra bija pazudusi). Tas arī vienīgais radošais veikums šajā laikā...

1944. gada nogalē kara iznākums jau izšķirts. Atkārtotas deportācijas un visa veida represijas rādās neaptveramos apmēros (1949. gada masveida izvešanās šīs nojautas papilnam piepildās). Baiļodamies par savu likteni, liela latviešu tautas, tai skaitā inteliģences, daļa dodas bēgļu gaitās uz Rietumiem. Aizbrauc Latvijas muzikālais zieds, tostarp Ādolfa Skultes paaudzes komponisti – Helmers Pavasars, Jānis Kalniņš, Volfgangs Dārziņš un citi. Ilgi un mokoši svārstījies, tomēr aizbrauc arī profesors Vītols. Aizbrauc Skultes piederīgie – tēvs, māte un četri brāļi. Vai Ādolfs vēlējās viņiem sekot? Tas ir joprojām līdz galam neatbildēts jautājums. Tiesa gan, tolaik jaunais komponists ir jau nodibinājis pats savu ģimeni un pasaulē nācis viņa dēls Gvido.

“Uz naidīgajiem Rietumiem aizbēguši tuvinieki”- pēckara PSRS tas bija pietiekami slikts biogrāfiskais rādītājs, lai cilvēks tiktu represēts, izolēts vai profesionāli ierobežots. Kas paglāba Skulti šajās liktens dzirnās? Iespējams, tas bija Vītola asistenta statuss, pietiekami solīda profesionālā un pedagoģiskā pieredze – pēc kara Latvijā bija palicis maz kvalificētu mūziķu, kas spēja nodrošināt nepieciešamo izglītības līmeni Konservatorijā.

Nāk 1948. gads ar bēdīgi slaveno Ždanova dekrētu, kurā par formālismu mūzikā asi kritizēti redzamākie padomju komponisti Prokofjevs, Šostakovičs, Hačaturjans, Latvijā – Jānis Ivanovs. Viņiem tiek sniegts “īsais kurss”, kā turpmāk būs rakstīt mūziku: optimistiski, melodiski, tautiski. Ādolfs Skulte šajā situācijā vēlas būt visnotaļ “pareizs”. Savai Pirmajai simfonijai (1954) viņš pievieno nosaukumu “Par mieru”. Starp simfonijas tēliem un dramatiskajām norisēm Skulte iekausē masu dziesmas un marša intonācijas. Var nepatikt simfonijas idejiskais uzstādījums vai tēlu pārāk centīgais plakātiskums, bet par vāju to nenosauksi.

Savu vokāli instrumentālo Otro simfoniju Ave sol (1959) Skulte raksta ar pilnu Raiņa panteistiski simboliskās tāda paša nosaukuma poēmas tekstu. Tas ir slavinājums saulei kā mūžīgajai atjaunotājai, brīves nesējai un bārabērnu žēlotājai (varbūt zināma radniecība ar Šillera “Odu priekam”). Rainis ir “pareizais” dzejnieks, jo veltījis kvēlus vārdus proletariātam un revolūcijai. Ave sol kļūst par visizvērstāko Skultes simfoniju (apmēram 70 minūtes gara). Tā ir krāšņa.

Pēc Raiņa simboliskās, ziedošanās idejai veltītās drāmas “Spēlēju, dancoju” motīviem Ādolfs Skulte sacer baletu “Brīvības sakta” (1950), kas gūst ievērību arī citās Padomijas metropolēs un tiek novērtēts ar PSRS Valsts prēmiju (otro augstāko naudisko apbalvojumu pēc Ļeņina prēmijas). Visā turpmākajā daiļradē blakus simfonijai kā status quo Skultem būs balets un opera – savveida liriskais, sievišķais spārns. Tādējādi viņš savā mūzikā it kā iemieso divas stihijas – konceptuāli konstruktīvo un poētiski artistisko.

“Horeogrāfiskā poēma” (1957) ir radniecīga Ravēla “Valsim”, jo arī te dota vaļa valša ekstātiskai dabai. Pamattēma iekrāsota eiropeiski dejiska, ar itālisku sinkopi. Otrai tēmai turpretī latviski etnogrāfisks kolorīts.

Skultes Trešā simfonija “Kosmiskā” (1963) slavina padomju kosmonautu uzvaras kosmosa apguves laukā. Taču šī tēma arī paver iespējas bagātināt orķestra krāsu paleti, īpaši simfonijas trešajā daļā, kas tēlo Visuma neizmērojamās tāles un to krāšņumu. Un tas vairs netiek uztverts kā formālisms.

Ceturtā simfonija “Jaunatnes” (1965) savukārt ļauj attīstīt izdomu ritma jomā un papildināt orķestra sitamo instrumentu grupu. Simfonijas noslēgumā perkusistiem uzticēta pat vesela kadence.

Rakstot baletu “Negaiss pavasarī” (1967), Skultem radošu dziņu vieš latīņamerikāņu deju ritmu adaptācija simfoniskā audumā. Kā vēsta sižets, uz revolucionāru procesu fona risinās kubiešu jaunekļa Orlando un latviešu meitenes Annas mīlestības stāsts...

1960.–70. gados Skulte sacer trīs kantātes un oratoriju, kuru mērķis ir sumināt padomju valstij nozīmīgas gadskārtas un tādējādi lieku reizi apliecināt savu lojalitāti pret pastāvošo iekārtu. Vispār jāteic, ka pēckara periodā Skultes radošā un profesionālā karjera attīstījusies apbrīnojami veiksmīgi. Viņš – profesors, kompozīcijas katedras vadītājs, Komponistu savienības priekšsēdis, Rīgas pašvaldības deputāts, divkārtējs PSRS Valsts prēmijas laureāts, Latvijas PSR un PSRS Tautas mākslinieks. Allaž tikusi demonstrēta nevainojama “uzvedība”, arī tad, kad 1967. gadā valsts iestādes neiesaka braukt uz tēva bērēm ASV. Tā savus tuviniekus Skulte arī nekad vairs vaigu vaigā neredz.

Sirds aicināta un lolota top opera “Princese Gundega” (1971), kuras pamatā Annas Brigaderes brīnišķā pasaku luga ar tādu pat nosaukumu. Šo ieceri Skulte briedinājis daudzu gadu garumā. Pa divi lāgi (divās redakcijās) tā vispirms bijusi mūzika lugas iestudējumam teātrī. Galveno varoņu Gundegas un Māra tēmas gadu gaitā izrādījušās intonatīvi gana noturīgas, tās prasījušās tikt izvērstas un attīstītas plašā suverēnā skatuves darbā ar pamatdomu: mīlestība ir tā, kas atkausē un lauž visstindzinošāko burvju varu...

70. gadi iezīmē nosacīti trešā Skultes daiļrades perioda sākumu, atgūtās iekšējās brīvības iezvaņu. Šis laikposms sakrīt ar viņa radošās domas pilnbriedu, ar patiešām lielisku radošo kondīciju. Skulte atraisīti aumaļaini glezno, pielietodams arī jaunas simfoniskās krāsas, pārsteidzošus tembrālus mikšļus. Skulte joprojām proponē sižetiskumu, filmiskumu. Piektā (1974) un Sestā simfonija (1976) veido savdabīgu diloģiju, starp abām pastāv tematiski intonatīvas saiknes. Jūtams, ka šajos darbos galvenais varonis iziet cauri vairākiem šķīstīšanas lokiem. Ja Piektās atrisinājums ir traģisks, tad Sestās – uzvarošs. Abās simfonijās risinās ārkārtīgi kaislīgs sižets, pat kaislīgāks, nekā Skultes operās vai baletos, kurus, kā jau skatuves darbus, gribot negribot nācās pakļaut zināmai tradīcijai.

Sekojošās divas simfonijas – Septītā, “Saudzējiet dabu!” (1981) un Astotā (1984) – ir kā divi lielformāta ainavu gleznojumi, ar kuriem Skulte aicina līdzpilsoņus būt atbildīgiem par nebūt ne neizsmeļamajiem dabas resursiem. Septītajā simfonijā orķestra audumā polifoniski ievīts koris. Astotā simfonija – slavinājums jūrai.

1987. gadā Skulte pabeidz savu pēdējo, Devīto simfoniju. Nav sevišķi jāsasprindzina uztveres spējas, lai saklausītu tajā atvadu noskaņas. Pārsteidzoši balts kā mūžīgās jaunības sveiciens uzmirdz rotaļīgs valša motīvs – gandrīz kā kadrs no filmas. Nāk blūza epizode elegantā simfodžeza izpildījumā. Gluži kā laba kino mūzika. Arī šādu alūziju rifu komponists nav vairījies ietvert savā gulbja dziesmā. Un tad, jā, ilga un smeldzīga aiziešana, izdzišana...

1991. gadā Ādolfs Skulte piedzīvo Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Tiek atjaunotas daudzas pašsaprotami svarīgas valsts un sabiedriskās institūcijas. Tiek pausta patiesība līdz tam noklusētos vai falsificētos vēstures jautājumos. Mājās atgriežas pusgadsimta laikā trimdā radītās latviešu kultūras vērtības. Svinīgā simfoniskā koncertā Skulte klausās sava ASV mitušā un jau mirušā vecākā brāļa Bruno (1905–1976) komponēto “Balādi par kareivi, kurš neatgriezās”. No Valsts Prezidenta rokām Skulte saņem Trīszvaigžņu ordeni – varbūt vienīgo patiesi gandarījošo apbalvojumu savā mūžā.

Skulte aizgāja mūžībā 2000. gada 20. martā.

Imants Zemzaris © LMIC