Andrejs Jurjāns

Jurjāna vieta mūsu mūzikas vēsturē sen noteikta. Viņš bija tas gaidītais bruņinieks, kas galīgi modināja mūsu pussnaudā sapņojošo daiļavu – mūsu dziesmiņu. Viņš atvēra mūsu acis, padarīja mūs redzīgus mūsu nacionālās mūzikas uzdevumiem pretim, pats par tiem nomodā būdams līdz beidzamajam dvašas vilcienam. Viņš mums atstāja mantojumu, kas jau nesa simts – , un vēl nesīs tūkstoškārtīgus augļus. Viņu vadīja tikai viena doma – viena dieve: dziesmās līgojošā tēvija – Latvija.

 Jāzeps Vītols

 

Tādi vīri kā Jurjānu Andrejs un Dārziņš atstāj vēlākām paaudzēm mērauklu, kā skatīties uz mākslu, ko prasīt no sevis paša un citiem.

Alfrēds Kalniņš

Pirmais latviešu profesionālais komponists, latviešu mūzikas klasiķis Jurjānu Andrejs dzimis 1856. gada 30. septembrī Ērgļu novada Meņģeļu mājās deviņu bērnu ģimenē. Deviņu gadu vecumā viņš uzsācis mācības Ērgļu draudzes skolā, kur līdztekus vispārizglītojošajiem priekšmetiem apguvis klavieru un vijoļspēles pamatus, kā arī dziedāšanu pie skolas direktora Ādama Tērauda. Pēc gada zēns iestājies Vecpiebalgas draudzes skolā (1866–1973), kur viņa mūzikas skolotājs bija Šancberģu Pēteris. Par spēcīgu impulsu Jurjānu Andreja turpmākajām mūziķa gaitām kļuva Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki (1873), kuros viņš piedalījās ar Vecpiebalgas Labdarības biedrības kori. Mācoties Rīgas krievu Katrīnas skolā (1873–1874), ieguvis vidusskolas izglītību, bet zināšanas klavierspēlē un harmonijā papildinājis pie skolas direktora A. Bernta. 1875. gadā uzņemts Pēterburgas konservatorijā, ar pianistu Ludvigu Bētiņu kļūstot par pirmajiem latviešu jaunekļiem šajā augstskolā. Pēterburgas konservatoriju absolvējis trīskārt: 1880. gadā beidzis Luija Homiliusa ērģeļspēles klasi, iegūstot brīvmākslinieka diplomu, 1881. gadā – Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasi, atkārtoti saņemot brīvmākslinieka diplomu, un 1882. gadā ar lielo sudraba medaļu absolvējis Frīdriha Homiliusa mežraga spēles klasi. Studiju pēdējos gados vadījis Pēterburgas latviešu Labdarības biedrības kori un aktīvi iesaistījies arī citās Pēterburgas kultūras dzīves aktivitātēs.

Pēc konservatorijas absolvēšanas Jurjānu Andrejs devies uz Harkovu. No 1882. līdz 1916. gadam viņš strādājis Ķeizariskās Krievu mūzikas biedrības Harkovas mūzikas skolā, kur vadījis teorijas un mežraga spēles klases un mācījis kordiriģēšanu, rakstījis kritikas laikrakstā Južnij Kraj, vadījis Harkovas latviešu kori, spēlējis mežragu Harkovas simfoniskajā orķestrī un dažreiz uzstājies ar ērģeļmūzikas programmām.

20. gadsimta pirmajos gados Jurjānu Andreju piemeklējusi smaga ausu slimība, kas progresējusi arvien vairāk, un 1916. gadā viņš pārtraucis darbu mūzikas skolā dzirdes zuduma dēļ, 1920. gadā, slimības un vienīgā dēla pāragrās nāves salauzts, atgriezies Latvijā un 1922. gada 28. septembrī atvadījies no dzīves.

Vide – nacionāli patriotiskā nostāja ģimenē, draudzība ar ievērojamākajiem tā laika kultūras darbiniekiem, jaunlatviešiem (Ausekli, brāļiem Kaudzītēm, Stērstu Andreju, Vensku Edvartu un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem Pēterburgā) – , mērķtiecība un apbrīnojamās darba spējas veidojušas Jurjānu Andreju par spēcīgu personību. Pārsteidzoša šķiet viņa interešu un darbības daudzpusība. Jurjānu Andrejs bijis novators daudzās jomās. Komponists pārstāv romantisma virzienu, kas 19. gadsimta Eiropā bija saistīts ar nacionālās mūzikas tapšanu, patriotisku tematiku, pievēršanos tautas mūzikai. Viņa mūzikas stilu nosaka saikne ar krievu mūzikas tradīcijām un vācu romantismu, kā arī latviešu tautas mūzikas dziļā ietekme.

Jurjānu Andreja pirmās kompozīcijas tapušas jau studiju laikā Pēterburgā – tās bija patriotiskas un liriskas, jauneklīgas jūsmas caurvītas dziesmas ar laikabiedru dzeju balsij un klavierēm, kā arī dažādiem koru sastāviem, kas iekļautas 1877. gadā iznākušajā krājumā "Daina". Visaktīvākais laiks kompozīcijas jomā bijis 19. gadsimta 80. un 90. gadi. Jurjānu Andreja spalvai pieder pirmie latviešu simfoniskās mūzikas darbi, tostarp pirmais instrumentālais koncerts un kantāte. Komponista orķestra mūzikā rodams simfonisks vēriens. Salīdzinot ar savu priekšteču mūziku, Jurjānu Andrejs pacēlis a cappella kora dziesmas žanru augstākā kvalitātē, bagātinājis to ar jaunu tematiku un spilgtākiem tēliem. Varbūt ne tik nozīmīgs ir viņa devums solodziesmas žanrā un instrumentālajā mūzikā, kaut arī te rodamas jaunas vēsmas. Zīmīgi, ka visu komponista daiļradi caurvij latviešu tautasdziesmas: ar tām sastopamies ne tikai apdarēs, bet arī lielākajā daļā viņa oriģināldarbu. Iemājojot Jurjānu Andreja mūzikā, tautas melodija kļūst kā dārgakmens, kas pēc juveliera slīpējuma nezaudē savu pirmatnējo skaistumu, bet tā dabiskās īpašības izceļas vēl vairāk. Sastopami gan tautasdziesmu citāti, gan arī tautasdziesmām radniecīgas melodijas. Sevišķi nozīmīga daiļrades sfēra ir latviešu tautasdziesmu apdares korim, kurās, salīdzinot ar savu priekšteču paveikto, viņš spēris ievērojamu soli uz priekšu. Apdarēs komponists uzstādījis sev nebūt ne mazākas prasības kā oriģinālmūzikā, pret tautasdziesmām izturējies ar lielu bijību, mēģinājis saglabāt to iedabu (tostarp diatonismu, asimetrisku dalījumu, jauktos taktsmērus), centies izcelt katras tautasdziesmas savdabību un saskaņā ar tās tēlu rast atbilstošus mūzikas izteiksmes līdzekļus. Melodiju harmonizācijā centies izvairīties no skaņām, kas nav iekļautas melodijā un sevišķu vērību pievērsis balsu patstāvībai. Komponista ieviestie melodijas harmonizācijas galvenie principi radījuši impulsu veselam virzienam latviešu mūzikā. Viņš ir pirmais komponists, kurš pievērsies latgaliešu tautasdziesmu apdarēm, tajās spilgti realizētas viņa agrāk paustās nostādnes attiecībā uz melodiju harmonizēšanu, kā arī plaši lietoti polifonie paņēmieni.

Jurjānu Andrejs licis pamatus latviešu muzikoloģijai – viņš ir pirmais, kurš sistematizējis, klasificējis un kompleksi pētījis mūsu tautas mūziku, sniedzot par to arī pētniecisku komentāru, tostarp mēģinot veidot arī tautasdziesmu vēsturisko klasifikāciju. Tautasdziesma Jurjānu Andreju saistījusi jau kopš bērnības, kad viņš dzirdēja mātes dziedātās dziesmas, līdz pat mūža nogalei, kad, būdams kurls, trūcīgos apstākļos viņš gatavoja izdošanai "Latvju tautas mūzikas materiālu" piekto daļu un, balstoties tikai uz iekšējo dzirdi, uzrakstīja latgaliešu tautasdziesmu apdares korim. Gan pats, gan ar uzticamu palīgu līdzdalību Jurjānu Andrejs ir savācis ap 6000 tautas daiļrades paraugu (melodijas, teksti, ziņģes, rotaļas un dejas, ticējumi), tostarp 3000 latviešu tautas melodiju no visiem Latvijas novadiem – šai ziņā viņa ieguldījums ir tikpat nozīmīgs kā Krišjānim Baronam. Jurjānu Andreja mūža veikums ir "Latvju tautas mūzikas materiāli sešās" grāmatās (sestā nāca klajā pēc komponista nāves).

Esot tālu projām no dzimtenes, Jurjānu Andrejs uzturējis ciešas saites ar Latviju un bija aktīvs latviešu nacionālās mūzikas popularizētājs. Komponistam ir ievērojami nopelni latviešu mūzikas dzīves attīstībā. Viņš bijis Trešo (1888), Ceturto (1895) un Piekto (1910) vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents un piedalījies to organizēšanā. Kopš 1889. gada būdams Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas sekretārs, Jurjānu Andrejs apkopojis un rediģējis desmit RLB Mūzikas komisijas izdotus kordziesmu krājumus, kuros iekļauti labākie viņa laikabiedru kormūzikas paraugi, kā arī organizējis ikgadējos "Rudens koncertus". Te jāpiemin arī viņa interese par latviešu mūzikas vēsturisko attīstību, kā apliecinājums tam ir RLB Mūzikas komisijas saietā nolasītais referāts "Latviešu tautas mūzikas literatūra no viņas sākuma līdz 1891. gadam", kā arī raksti, kuros viņš analizē savu tautiešu laikabiedru mūziku. Komponists asi nostājas pret diletantismu komponistu daiļradē, pret mietpilsonisku gaumi, aizstāv pareizas un skaidras mūzikas terminoloģijas ieviešanu.

Jurjānu Andreja darbībai bijusi arī izglītojoša nozīme. Par neatsveramu palīgu mūzikas pedagoģijā kļuvis komponista sastādītais "Dziesmu krājums latviešu tautas skolām" (1890), kurā rodamas gan viņa paša dziesmas un latviešu tautasdziesmu apdares, gan arī citu komponistu darbi. Rosinot zemnieku ļaudīs izpratni par profesionālo mūziku, 1880. gados Jurjānu Andrejs izvērsis plašu koncertdarbību Latvijas novados (kas tajā laikā bija ļoti neparasta parādība) – sākotnēji spēlējis ērģeles lauku baznīcās, vēlāk nereti ērģeļu sliktā stāvokļa dēļ arvien biežāk uzstājies kā solists mežradznieks, kā arī, pieaicinot talkā brāļus Pēteri, Juri un Pāvulu, nodibinājis brāļu Jurjānu mežragu kvartetu, kas iemantojis popularitāti daudzos Latvijas novados, īpaši Vidzemē.

Ņemot vērā viņa veikumu latviešu mūzikā, Latvijas Valsts konservatorija ievēlējusi Jurjānu Andreju par savu pirmo goda biedru. Mūsdienās Jurjānu Andreju pirmām kārtām pieminam kā latviešu nacionālās mūzikas pamatlicēju, viņš pavēra ceļu latviešu profesionālās mūzikas attīstībai, sagatavojot augsni pēcteču Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa, u. c. daiļradei, viņa darbu latviešu tautasdziesmu vākšanas, pētniecības un apdarināšanas jomā turpināja Emilis Melngailis un Jēkabs Graubiņš. Jurjānu Andreja devumam ir svarīga kultūrvēsturiska nozīme, taču daudz no viņa veiktā ir arī būtiska mūsdienu latviešu kultūras daļa: tā dzīvo dziesmusvētkos, skolās, koncertdzīvē un pat ikdienā (īpaši iecienīta ir viņa tautasdziesmas apdare Pūt, vējiņi, bez kuras neiztiek gandrīz neviena kultūras pasākuma izskaņā).

Mārīte Dombrovska © LMIC