Artūrs Grīnups

Komponists un kontrabasists Artūrs Grīnups dzimis 1931. gada 2. novembrī Rīgā. Viņš bija neparasta, savrupa, daudzšķautņaina un kolorīta personība. Mūžīgi ideju pārpilns, iekšēju dvēseles pretrunu plosīts. Ar ļoti plašu redzesloku, ar nopietnu interesi par filozofiju, literatūru, sabiedriski politiskajām norisēm un šaha spēli. Cilvēks ar asu mēli, tāpēc neērts un ne vienmēr ieredzēts. Komponists ar neticami aktīvu radīšanas procesu, kurš īpaši nerūpējās par savu darbu atskaņošanu un popularizēšanu, jo galvenais viņam bija darba tapšanas process. Viņa mūzikai nebija lemti spoži un trokšņaini panākumi.

Ceļš uz mūzikas dziļajiem ūdeņiem sākas nejauši – Rīgas 1. vidusskolā jaunekli ar absolūto dzirdi pamanīja dziedāšanas skolotājs Kārlis Traviņš un uzaicināja skolas orķestrī spēlēt kontrabasu. Vienā vasarā apguvis mūzikas teorētisko priekšmetu pamatus, Grīnups 1949. gadā iestājas Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas kontrabasa klasē, turklāt uzreiz 3. kursā. Gadu vēlāk jaunais mūziķis jau mācās Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), docenta Vilhelma Kumberga (1884–1956) kontrabasa klasē. Vēl studiju laikā, 1953. gadā sākas Grīnupa darba gaitas – vispirms dažus gadus spēlējot kontrabasu kinoteātrī “Komjaunietis”, bet kopš 1955. gada – Latvijas PSR TV un Radio simfoniskajā orķestrī (tagad – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris). No 1968. līdz 1977. gadam viņš strādā Operas un baleta teātra (tagad – Latvijas Nacionālā opera) orķestrī. Tad, līdz pat darba gaitu beigām 1983. gadā Grīnups ir kontrabasu grupas koncertmeistars LNSO.

1953. gadā, vēl nepabeidzis studijas kontrabasa klasē, Grīnups sāk apgūt kompozīciju profesora Ādolfa Skultes (1909–2000) klasē. Un nekavējas kādā vēstulē formulēt savu daiļrades kredo: ”Pats galvenais – mācīties sevi izteikt, izteikt ar skaņām to, ko tu ar vārdiem nespēj pateikt, ko esi spējīgs tikai just pret savu vislabāko draugu, vai pret visu to, kas tev ir tuvs un mīļš. Mācīties izteikt savu attieksmi pret visu to, kas eksistē dabā un sabiedrībā”. Konservatorijas kompozīcijas klasi Grīnups absolvē 1958. gadā ar Pirmo simfoniju. Pēc tās atskaņojuma kritiķi gan atzīmē Gustava Mālera un Igora Stravinska stilu ietekmi, taču kopumā ir autoram labvēlīgi, prognozē jaunajam komponistam daudzsološu simfoniķa nākotni. Oļģerts Grāvītis, simfonijas recenzijā norādīdams uz pilnveidošanās nepieciešamību (orķestrālās, polifonās domāšanas ziņā), tomēr vienā vienīgā vārdā, šķiet, spēj definēt arī visas turpmākās Artūra Grīnupa daiļrades būtību. Un šis vārds ir “kvēle”.

Negaidīti ražīgs ir turpinājums – 1959. gadā top pat divas simfonijas. Tūlīt pēc Konservatorijas beigšanas Artūrs Grīnups tiek uzņemts Komponistu savienībā. Tikai ar gada atstarpi top Ceturtā simfonija (1960) un Piektā simfonija “Kaugurieši” (1961), vienīgais programmatiskā simfonisma paraugs Grīnupa daiļradē, kuru iedvesmojuši Kārļa Zariņa tāda paša nosaukuma romāns un tajā attēlotie notikumi – Kauguru zemnieku 1802. gada nemieri. Leģendām un mītiem apvīts ir stāsts par simfonisko svītu “Prieks” (1961), kas savulaik kritizēta nosaukuma un satura neatbilstības dēļ. Sešdesmito gadu sākumā Artūra Grīnupa mūzikā spēkā pieņemas ekspresionistiski nokaitēta izteiksme, tā ielaužas pat tik liriski nodēvētā opusā kā “Leģenda četrās noskaņās” vijolei un simfoniskam orķestrim (1964), tāpat Koncertā mežragam un simfoniskam orķestrim (1969). Tomēr arvien konsekventāk komponists pievēršas neoklasicisma stilistikai un estētikai, kas viņa daiļradē dominē līdz pat astoņdesmitajiem. Šajā laikā tapuši arī tādi meistardarbi kā Sestā simfonija (rakstīta pieticīgam orķestra sastāvam – flauta, oboja, fagots, klavieres vai čembalo, un stīgas) (1962), Sinfonia per archi (1970).

Septiņdesmitajos gados Artūrs Grīnups pamet simfoniju rakstīšanu un pievēršas kamermūzikai. Jo – “es neesmu nevienu savu simfoniju dzirdējis”, teic komponists. Viņa domas par simfoniju interpretāciju nesakrīt ar diriģenta Leona Reitera, Grīnupa mākslas aktīva propagandētāja, viedokli. Viens no pirmajiem Grīnupa šī perioda kamermūzikas darbiem ir 1974. gadā tapušie Pieci skaņdarbi klavierēm bez pedāļa. Pēteris Plakidis, viens no cikla interpretiem, norāda, ka pirmais skaņdarbs izskan kā monologs, kas ļoti atgādina paša komponista runas intonāciju, viņam raksturīgos patētikas uzplūdus. Topašugad top Trio vijolei, čellam un klavierēm, kā arī Otrā sonāte vijolei un klavierēm. Nedaudz vēlāk – “Trīs vīzijas” pūtēju kvintetam (1976), kuru prototipu – LNSO pūtēju kvintetu – Grīnups samanījis sēņotāja gaitās Kuldīgas mežos uzietu sēņu pudurī, un “Dažādības vienā dimensijā” klarnetei un stīgu kvartetam (1979). Pašā mūža nogalē kamermūzikas darbu klāstu papildina arī skaņdarbi diviem čelliem, kā arī Trio flautai, vijolei un klavierēm, kas pirmatskaņojumu piedzīvo jau pēc autora nāves.

Vokālo kamermūziku Artūrs Grīnups rakstījis maz – studiju gadu beigās ir tapis cikls ar Kārļa Skalbes dzeju “Vai laime nāks?”, 1973. gadā tam pievienojas “Četras liriski romantiskas ekspresijas” balsij un klavierēm ar Imanta Ziedoņa un Māra Čaklā dzeju. Savdabīgs, kaut nepabeigts un tikai klavierizvilkumā pieejams ir vienīgais Grīnupa lielformāta kora opuss “Simfoniski oratoriāls monuments Luidži Kerubīni piemiņai” jauktam korim, solistiem, sitaminstrumentiem un orķestrim.

1988. gadā Artūrs Grīnups rada savas daiļrades vaiņagojumu – Devīto simfoniju, kas vērtējama kā skaņraža muzikālās izteiksmes īstena kvintesence. Grīnupa Astoto no Devītās šķir divdesmit viens gads, un šajā laika posmā tapušas trīs “simfonijas bez numura” – Sinfonia da camera (1970), Sinfonia per archi (1972), Quasi una sinfonia (1981).

Grīnupa neordināro personību labi raksturo šādi divu laikabiedru izteikumi. Pēteris Plakidis: "Viņš bija fanātiski apsēsts no saviem plāniem un iecerēm. Bija nemitīgi kādu iekšēju pretrunu plosīts, nemitīgi ar sevi neapmierināts. Mēģināja stingrās klasicisma važās iegrožot savu vulkānisko temperamentu. Sevis šaustīšana un iegrožošana bija viņa pastāvīgais dvēseles stāvoklis, varētu teikt." Imants Zemzaris: "Artūram Grīnupam latviešu mūzikā nav priekšteču, nav līdzinieku, nav bijis sāncensības, konkurences. Viņš viens pats strādājis savā suverēnā pasaulē, it kā izklaidus laikā un telpā."

Miris 1989. gada 4. decembrī Rīgā, apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos.

Dzintars Gilba, Jānis Kudiņš © LMIC