Elga Īgenberga

Komponiste un pianiste Elga Igenberga, vienīgā daiļā dzimuma pārstāve latviešu estrādes mākslas pionieru plejādē, savas gaitas šajā žanrā sākusi 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Par viņas pirmo spožo izrāvienu kļuva balerīnai Veltai Vilciņai 1955. gadā sacerētais deju numurs "Valsis", tomēr drīz vien izrādījās, ka Elgas lielā stihija ir dziesma. Īgenbergas pirmās dziesmas "Rīgas bulvāri", "Varbūt" un "Vecais tilts" tūdaļ guva ievērību, sevišķi pēc tam, kad tās 1957. gadā tika iekļautas Rīgas estrādes orķestra repertuārā un ieskaņotas radio. Klausītāji tūdaļ pieņēma Īgenbergai raksturīgo, izteikti melodisko rakstības stilu, kuru vēl vairāk izcēla lieliskie izpildītāji – Valentīna Butāne, Edgars Zveja, Arnolds Liniņš, kurš duetā ar māsām Lolitu un Regīnu Vambutēm par mūžzaļu grāvēju padarīja Elgas dziesmu par veco ratiņu – "Cauri pilsētai" (1961). Daudz komponēts dziedonim Jānim Zāberam un operteātra solistei Laimai Andersonei-Silārei. Sadarbībā ar aktrisi Veru Singajevsku tapušas populāras dziesmas bērniem.

Īgenberga sacerējusi dziesmu ciklus, estrādes opereti "Annele", bērniem adresētu rēviju "Šurum-burums", dziesmuspēles "Ziņģu lustes", "Septiņas vecmeitas", "Čaukstenes", kā arī vadījusi vairākus vokālos ansambļus ("Rīga", "Triole" u.c.).

Mūziķe ilgus gadus (1947-1988) bijusi pavadījumu un improvizāciju atskaņotāja Rīgas radio rīta rosmes raidījumos, turklāt pirmos desmit no šiem gadiem viņa cēlās pussešos ik rītu, lai pagūtu uz tiešraidi studijā. Tieši šajos rosīgajos rītos mūziķe līdz pilnībai izkopa improvizācijas prasmi, ko lieliski demonstrēja savos autorkoncertos. Viņas skatuves partneri, tā laika vispopulārākie, visspožākie dziedoņi, Īgenbergu nosaukuši par cilvēku-orķestri, jo koncertmeistares darbā viņa bija izcila, prata aizpildīt jebkuru pauzi, izlīdzēja solista radītajās kļūmēs, un pat nošu trūkums nebija šķērslis lieliskam priekšnesumam, jo tieši tad spīdoši izpaudās mūziķes virtuozās improvizētājas spējas.

Elgas bieži izsauktais: "Johhaidī! Lai dzīvo Latvija!" kodolīgi raksturo gan viņas personības, gan mūzikas vitālo, optimistisko noskaņojumu. Īgenbergas darbos izpaliek dramatiski, traģiski tēli, psiholoģiska analīze vai filozofiskas atklāsmes, tie ir gaiši un sirsnīgi, savā izteiksmē demokrātiski, reizēm aizkustinoši un naivi. Tomēr šķietami vienkāršās, ausij tīkamās mūzikas klausītājs nevarēja pat iedomāties, cik daudz laika, domu un darba ielikts tās radīšanā, jo savus darbus autore slīpēja līdz smalkākajai precizitātei un pret sevi bija ļoti paškritiska un prasīga.