Emilis Melngailis

Komponists un publicists, kura izcilo vietu latviešu mūzikas kultūrā noteikusi viņa radošās un pētnieciskās darbības koncentrēšanās ap tautas mūziku, folkloru. Interese par tautasdziesmas vietu krievu komponistu daiļradē lika viņam 1897. gadā studijas Drēzdenē nomainīt pret Sanktpēterburgas konservatoriju (beidza kā eksternis 1901). Melngaiļa etnomuzikologa mūža savākums ir ap 5000 dažādu tautu mūzikas folkloras vienību, no kurām akadēmiskā izdevumā klajā laistas ap 4500 latviešu tautas melodiju.

Tautas mūzikas diatonika, modālisms, antifonā un polifonā faktūra, variatīvie attīstības principi ieguva stilistiska normatīva vai vismaz parauga lomu ne vien viņa tautas mūzikas aranžējumos un plašās folkloriskās kompozīcijās (koriem ap 250, ansambļiem ap 200), bet bieži arī oriģinālkompozīcijās. Korim to skaits līdz 1918. gadam nepārsniedz dažus desmitus, bet tās pieder pie latviešu mūzikas zelta fonda. Melngailis komponējis arī baletu, simfoniskus darbus, stīgu kvartetu, solodziesmas, klaviermūziku.

Melngailis ieņem īpašu vietu latviešu kultūrā ar savu raženo cīņu par senās tautas mākslas principu pārtveri profesionālajā mūzikā. No etnomūzikas saknēm aug viņa kora stila konsekventā diatonika, burdona principi. polifonā un antifonā faktūra, variatīvais formas veidojums, kā arī vispārējā emocionālā objektivitāte un barokālais krāšņums. Melngailis debitē jau pirms kompozīcijas klases absolvēšanas Sanktpēterburgas konservatorijā (1901) – kā komponists, publicists, folklorists un koru diriģents, taču līdz 1920. gadam strādā ārpus Latvijas. Atgriezies dzimtenē, viņš turpina folklorista darbību, ir visu sava laika latviešu vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents un organizators, ar paša dibinātu kori daudzos koncertos aprobē savu kora rakstības stilu, ko pārstāv gan tautas melodiju apdares (pavisam ap 250), gan oriģināldziesmas (ap 100). Tās pakāpeniski tiek publicētas desmit burtnīcu sērijā "Birzēs i norās" (1–10, 1902–1957).

Dedzīgi iestādamies par Modesta Musorgska operas "Boriss Godunovs" oriģinālredakcijas atjaunošanu, Melngailis panāk tās iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā 1924. gada maijā, – tas ir pasaulē pirmais N. Rimska-Korsakova redakcijai alternatīvais "Borisa Godunova" uzvedums. Gados pēc Otrā pasaules kara Melngailis apkopo savu folklorista mūža vākumu – ap 4500 folkloras vienību, un tas tiek publicēts izdevumos Latviešu dancis (R., 1949) un Latviešu mūzikas folkloras materiāli (1–3, R., 1951–1953).

Savā kora mūzikā viņš vairāk nekā jebkurš priekšgājējs respektē latviešu senākās tautas mūzikas specifiku – diatonismu, naturālās skaņkārtas, polifonisku un antifonisku faktūru, modālismu, burdona vairākbalsību. Senākās folkloras satura un formas vērtības vairs nav tikai greznojošs elements, bet pamazām top par jaunrades principiālu pamatu, un reizē ar to Melngailis paver jaunu laikmetu komponistu attiecībās ar folkloru. To viņam garantē folkloras un etnogrāfijas teicamā pazīšana – savā mūžā Melngailis pierakstījis ap 4500 folkloras vienību no gandrīz 1000 teicējiem. To lielākā daļa publicēta viņa sakārtotajos krājumos Latviešu mūzikas folkloras materiāli (I–III, R., 1951–1953).