Emīls Dārziņš

...es neesmu ne dabas vērotājs – peizāžists, ne arī muzikāls arhitekts, bet subjektīvs jūtu liriķis, kuram jāuztver cilvēka dvēseles dažādie saviļņojumi un jāattēlo mūzikā.

Emīls Dārziņš dzimis Jaunpiebalgas "Jāņaskolā", skolotāja Andža Dārziņa ģimenē. Pašmācības ceļā sagatavojies iestājeksāmeniem, Emīls Dārziņš 1888. gadā uzsāk studijas Pēterburgas konservatorijā Luija Homiliusa ērģeļklasē, jo mācībām tajā ir visizdevīgākie – bezmaksas studiju – nosacījumi. Ērģeļmūzikas klasē augsts ir arī teorētisko priekšmetu līmenis – speciālās harmonijas klasē paredzētas studijas pat pie Nikolaja Rimska-Korsakova.

Pasaules kultūras lielpilsētā, Dārziņa apjūsmotajā Ziemeļu Palmīrā, jaunais censonis nepaguris apmeklē koncertus, operizrādes, teātrus, satuvinās ar Emili Melngaili, Alfrēdu Kalniņu, tāpat Pēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica zīmēšanas skolā studējošajiem latviešiem. Tomēr finansiālu problēmu dēļ studijas 1901. gada maijā jāpārtrauc. Turpmākos deviņus mūža gadus Dārziņš pavada Rīgā, lielu daļu savas radošās enerģijas ziedojot klavierskolotāja un recenzenta darbam. Teoriju un harmoniju pie viņa mācīties uzsāk Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele, Jānis Reinholds.

Dārziņa kritikas raksturo gan profesionāli trāpīgs vērtējums, gan neiztrūkstoša ideālisma klātbūtne, padarot viņu par vienu no pirmajiem patiesi spožajiem latviešu mūzikas aprakstniekiem, par izcilu mūzikas kritiķi. Radošajam darbam atvēlamā laika nav daudz – visa radošā mūža laikā tapušas vien 17 a capella kordziesmas un 19 solodziesmas, kā arī simfoniskais "Melanholiskais valsis". "Vientuļās priedes", "Liriskās fantāzijas" un "Mazās svītas" partitūras komponists, netaisnīgi apvainots plaģiātismā, 1908. gadā iznīcina. Nepabeigta paliek opera "Rožainās dienas". Emīls Dārziņš traģiski iet bojā dzelzceļa negadījumā pie Zasulauka stacijas Rīgā.

Muzikologs Arnolds Klotiņš komponista daiļradi raksturo šādi: "Emīls Dārziņš, lai gan viņa kompozīciju skaits neliels, ir viens no populārākajiem liriķiem latviešu mūzikā – tāpat kā solodziesmas un simfoniskais "Melanholiskais valsis", gandrīz visas septiņpadsmit Dārziņa kordziesmas joprojām skan Latvijā, kā arī ārpus tās. (...) Savā daiļradē viņš akcentē sava laikmeta cilvēka subjektīvi emocionālo pasauli, psiholoģizēdams sadzīves intonatīvās sfēras nesto saturu un tverdams to ļoti plastiskā melodismā, tematiski piesātinātā formveidē. Dārziņa kora mūzikai piemītošais dziļa pārdzīvojuma spēks apgaro visu tās saturisko un emocionālo diapazonu no subtilas intimitātes līdz asai dramatiskai kvēlei un sociālās cīņas patosam." (Latviešu kordziesmas antoloģija, I sējums)