Georgs Pelēcis
(18.06.1947 )
"Mūziku raksta divu iemeslu dēļ: lai intelektuāli uzrunātu klausītāju, vai arī mūzikas pašas dēļ. Man tuvāks ir otrais. Visa mana radošā inspirācija nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga jeb iemiesošanās ciltszemes. Tiekšanās pēc šī ideāla ir svarīgākā manu darbu tēma."
Georgs Pelēcis
Komponists, viens no autoritatīvākiem mūzikas zinātniekiem Latvijā, īpaši kontrapunkta teorijas un vēstures laukā. Georgs Pelēcis dzimis 1947. gada 18. jūnijā Rīgā. Beidzis Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Arama Hačaturjana kompozīcijas klasi (1970), vēlāk turpat mūzikas teorijas aspirantūru pie Vladimira Protopopova (1977). Kopš 1970.gada ir LVK, turpmāk LMA mūzikas teorijas katedras pasniedzējs, 1990. gadā ievēlēts par profesoru.
Viņa galvenās disciplīnas ir kontrapunkts un fūga. Georga Pelēča darbs muzikoloģijas laukā ir ievērojams. 1981. gadā aizstāvēta mākslas zinātņu kandidāta (tagad mākslas doktora) disertācija J. Okegema mūzikas formveide un Nīderlandes polifoniskās skolas tradīcijas. Ar polifonijas speciālo sfēru gan Rietumeiropas (viduslaiki, renesanse, baroks), gan latviešu mūzikas vēstures jomā saistīti viņa vairāk nekā 30 zinātniskie darbi – raksti, uzstāšanās starptautiskās konferencēs Rīgā, Maskavā, Romā. Viņa otrs lielākais zinātniskais pētījums Palestrīnas polifonijas principi un vokālās daudzbalsības laikmeta tradīcijas (Dr. habil. art., 1990) guvis augstu novērtējumu pasaulē un atzīmēts ar medaļu Romas Starptautiskajā Palestrīnas centrā Itālijā 1993. gadā.
Georgs Pelēcis ir pirmais Rīgas Senās mūzikas centra prezidents. Komponista radoši zinātniskie komandējumi ir bijuši Oksfordas (1995, Corpus Christi College) un Kembridžas (1997, Gonville and Caius College) universitātēs. Anglijā saņemti arī kompozīciju pasūtījumi, viņa simfoniskā mūzika Roalda Dāla pasakai Garā pupa (Jack and the beanstalk) atskaņota Londonas Karaliskajā Alberta zālē. Darbi skanējuši festivālā Alternatīva Maskavā, Lokenhauzas festivālā Austrijā. Viens no darbiem – koncerts Tomēr (Nevertheless) – pēdējos gados guvis arī horeogrāfu uzmanību; koncerta mūzika pilnībā realizēta baleta trupas Dance Alloy uzvedumā Pitsburgā, ASV 2000. gadā horeogrāfa Marka Teilora (Taylor) vadībā. Georga Pelēča mūzikas tonalitāte šķiet atstarojam kādu brīnišķīgi dzidru pozitīvismu. Tieši šī īpašība, kurai ģenētiskos priekštečus var atrast no vienas puses renesanses un baroka mūzikā, no otras puses – minimālisma estētikā, ir komponista daiļradē garīgi spēcinošākā un ienes latviešu mūzikā vēl nebijušu, svaigu elpošanu, pulsējošu darbīgumu.
No visiem stila apzīmējumiem, kurus pats komponists un muzikālā kritika devusi viņa skaņdarbiem, visprecīzākais šķiet jaunā konsonantā mūzika, kur labskaņa ir harmonijas ideāls. Komponistam ir tāla duālismā nokļuvušas dvēseles drāma. Viņa mūzikai nav nekā kopīga arī ar stilizāciju, kaut iepriekšējo laikmetu kultūru tilti ir labi izstaigāti. Georga Pelēča muzikālais ceļš ir skaidrojies jau pašā sākumā, septiņdesmitajos gados, kad tamlīdzīgi radošie rīki (gan jaunrades mērķis, gan muzikālā leksika) Latvijas komponistu vidē, tā laika jauno paaudzi ieskaitot, bija neordināri un prasīja godīgu daiļrades kritēriju aizstāvēšanu.
Lolita Fūrmane © LMIC