Jānis Ķepītis

Jānis Ķepītis dzimis 1908. gada 2. janvārī Trikātas pagastā. Ķepīša tēvs – skolotājs savas progresīvās nostājas dēļ atbrīvots no darba. Par ģimenes galveno apgādnieku kļūst māte – šuvēja. Kā tēvs, tā māte ir lieli mūzikas draugi, tādējādi topošais mākslinieks pirmās zināšanas klavieru spēlē gūst no vecākiem.

Ķepītis vairāk pazīstams kā komponists, kā dziesmu, operu, simfoniskās un kamermūzikas autors, kā izcils pianists, kā jauno mūziķu pedagogs, mazāk – kā ērģelnieks, kaut gan ērģeles kopš agrajiem jaunības gadiem bijušas viņa lielā mīlestība. Pateicoties tai, kādreiz ir bijusi iespēja pēc ērģeļu spēlēšanas piekļūt Trikātas baznīcas grāmatām un gūt arhivāru ieskatu, apliecinājumu tēva un vectēva stāstījumam.

Valmierā Ķepītis mācījies Pakalniņa pagastskolā, beidzis Valmieras ģimnāziju un vienlaicīgi arī Valmieras mūzikas skolas klavieru nodaļu (1926). Jau no 14 gadu vecuma piedalījies koncertos kā pianists ar solo priekšnesumiem, spēlējis arī dziesmu pavadījumus. Ar toreizējā progresīvā Valmieras mācītāja Helmera Pavasara labvēlību jaunajam censonim netika liegta pieeja skanīgajām baznīcas ērģelēm.

Pie ērģelēm Ķepītis pirmo reizi sāka apjaust improvizācijas iespējas. Tieši šīm nākamā komponista spējām vēlāk savu vērīgo mūziķa un pedagoga skatu pievērsa profesors Jāzeps Vītols.

1931. gadā Ķepītis beidza konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, bet jau 1932. gadā – profesora Paula Šūberta klavieru klasi. 1934. gadā Ķepītis konservatoriju beidza trešo reizi kā Jāņa Mediņa diriģēšanas klases absolvents.

Patstāvīgo māksliniecisko darbību Ķepītis sāk kā pianists un koncertmeistars Rīgas radio (1934–1952). Vītols ap 1933. gadu no saviem spējīgākajiem audzēkņiem izveidoja kādreiz tik slaveno "J. Vītola trio", kur bez Ķepīša vēl muzicēja Voldemārs Rušēvics un Atis Teihmanis. "J. Vītola trio" veica plašu koncertdarbību, popularizēdams latviešu mūziku tautā, bija biežs viesis radiopārraidēs.

Toreizējais Latvijas kultūras fonds jaunajam māksliniekam kā spējīgam un daudzsološam censonim deva iespēju un līdzekļus pusotru gadu papildināties ārzemju mūzikas centros – Parīzē un Visbādenē.

II pasaules kara gadus Ķepītis pavada godīgi darīdams savus mūziķa darbus, cik nu to atļauj apstākļi. Toties pēc kara viņa darbīgumam un talantam sākās lielais ziedēšanas laiks. Jau ar 1945.  gadu datēta opera "Minhauzena precības", Koncerts vijolei ar orķestri. 1953. gadā top Pirmā simfonija. Pārliecinājies par to, ka arī šis žanrs pa spēkam, Ķepītis turpmākajos gados atkal laiku pa laikam reprezentējas arī kā simfoniķis. Bet solodziesmu laukā opuss seko opusam, īpaši spilgti atklājas Ķepīša liriskie dotumi.

Alfrēda Kalniņa aicināts, Ķepītis tūlīt pēc kara sāk strādāt Valsts konservatorijā par kameransambļu klases vadītāju. Četrdesmit gadu viņš bija šī muzicēšanas veida stimulētājs un rosinātājs gan kā pedagogs un katedras vadītājs, gan kā komponists.

Miris 1989. gada 9. augustā.