Jānis Zālīts

“Par jauno komponistu Zālīti var teikt visu labu. Galvenie rakstura vilcieni: stipra fantāzija, laba garša un – kas no jauna iesācēja nemaz nebija sagaidāms – diezgan augsta, attīstīta tehnika, kas liecina, ka Zālītim nav svešas pašas jaunākās parādības pēdējā laika mūzikas literatūrā.” 

Emīls Dārziņš

Komponists – kopā ar Jāzepu Vītolu viens no Latvijas Skaņražu Kopas dibinātājiem (1923. XII), uzņemts jaunorganizētajā LPSR Komponistu Savienībā (1941.V). Kopš 1908. gada darbīgs publicists dažādos latviešu laikrakstos un žurnālos; 1923. – 1940. Miljonāra Antona Benjamiņa avīzes “Jaunākās Ziņas” autoritatīvākais mūzikas kritiķis, kas neapdomīgi 1940/1941. gadā pieņem darba piedāvājumu šīs avīzes pēctecī – komunistiskajā laikrakstā “Padomju Latvija”. Par šo rīcību žurnālistam vācu okupācijas laikā nākas ciest (nelabvēļi izplata baumas par viņu kā sarkano Zālīti). Draugi paglābj no bezdarba: Jānis Zālīts tiek iecelts par Rīgas Valsts Mūzikas skolas (tagadējās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas) direktoru, kur komponistam paveras arī obligātās klavierspēles pedagoga iespējas. Administratīvi saimnieciskajā darbā Zālītim ir krietna pieredze: viņš bijis Latvijas Nacionālās Operas direktors (1919-1922; 1926/1927), kas teātra sākuma gados pārliecinoši lika lietā savu, kopš agras jaunības praktizēto pianista-komcertmeistara pieredzi. Darbojies arī VI-IX Vispārējo dziesmu svētku organizācijā.

Jānis Zālīts dzimis 1884. gada 12. februārī Cēsu apriņķa Nītaures “Pakaušos”. 1893. – 1895. mācās Nītaures pagastskolā, 1896. – 1898. draudzes skolā. Tur muzikālā izglītošana ir pazīstamu vietējo mūziķu rokās (īpaši jāizceļ ērģelnieka un kordiriģenta cimzieša Jāņa Zalcmaņa (1840-1920) rosinājumi). No 1899. gada Jānis Zālīts dzīvo Rīgā, kur apgūst telegrāfista specialitāti, bet domas par mūziķa nākotni nedod miera. Jaunā Rīgas latviešu teātra izrādēs, pianista un ērģelnieka uzdevumus veicot, Zālīts iegūst Emīla Dārziņa labvēlību, viņa vadībā sagatavodamies iestājeksāmeniem Pēterburgas konservatorijā. Tur studē no 1904. gada rudens, 1914. gada pavasarī absolvējot Žaka Handšina ērģeļu un Jāzepa Vītola kompozīcijas klases.

Ar topošās “Latvju operas” privāttrupas dalībniekiem Jāzepa Vītola, Teodora Reitera un mūzikas mecenāta Andreja Frīdenberga vadībā, Zālīts 1918. Gada augustā atgriežas Rīgā un piedalās LNO izveidē.

1930. gadā apprecas ar LU Teoloģijas fakultātes studenti Mildu Zīverti-Zālīti (1903-1981), ar kuru aizvada 13 saskanīgus savas dzīves nogales gadus. Viņu vasarnīca kļūst par vienu no latviešu kultūras un mākslas darbinieku viesošanās centriem. Pēc Otrā pasaules kara, kad atraitne, aktīvi darbodamās mūzikas publicistikā, tiek uzņemta Latvijas Komponistu Savienībā, par ziemas māju pārbūvētā vasarnīca, Mildas un viņas māsas – amatierteātra režisores Veras Zīvertes (1905-1999) – novēlēta, pieder Latvijas Komponistu Savienībai kā Jāņa Zālīša Jaunrades nams. Tur ar mūža apmetnes tiesībām Milda Zālīte iekārto sava mirušā vīra arhīvu, kura dokumentālās bagātības veicina gan Vizbulītes Bērziņas, Jēkaba Vītoliņa, Arnolda Klotiņa, gan citu muzikologu iedziļināšanos Zālīša garīgā mantojuma apguvē.

Jau studiju gados sākas Jāņa Zālīša mūzikas kritiķa un komponista aktivitātes. Publicistikas mantojumā apmēram 2000 raksti, kas vērienīgi dokumentē 1908./1940. gadu latviešu koncertdzīves (sākumā Pēterburgā, vēlāk Rīgā) svarīgākās norises. Rakstu vidū ne mazums arī plašākas monogrāfiskas un vēsturiskas apceres. Zālīša literārais stils turpina Emīlam Dārziņam raksturīgo lietpratību, vērtējuma stingrību, profesionālo prasību principialitāti.

Pats būdams jaunu ceļu cirtējs kompozīcijas novadā, Zālīts savās publikācijās galveno uzmanību veltī ne tikai visām latvju mūzikas novitātēm, bet arī toreizējiem cittautu modernajiem skaņražiem (Sergejam Prokofjevam, Klodam Debisī, Morisam Ravelam, Rihardam Štrausam u.c.). Aleksandrs Skrjabins ir kritiķa un komponista dievinātākā personība. Franču impresionisms – viņa daiļrades estētiskais pamats. Impresionistiskās skolas un skrjabiniskā ģēnija ietekmes (īpaši harmonijas savdabību meklējumos) atspoguļojas viņa daiļradē, kas apjomos ir neliela (44 a capella kori, ap 50 solodziesmas un tautas dziesmu apdares solo balsij ar pavadījumu, nepilns desmits klavieru miniatūras un pazaudētā Pēterburgas Konservatorijas absolvēšanas četrdaļīgā Klaviersonāte). Komponists strādā lēni, mīl ļaut saviem sacerējumiem ilgāku laiku “norūgties”, labprāt tos rediģē un “slīpē” vēl ilgi pēc to sarakstīšanas.

Jānis Zālīts mūžībā devies 1943. gada 12. decembrī.

-Oļģerts Grāvītis-