Jāzeps Mediņš

Daudzpusīgs mūziķis, komponists, diriģents, pedagogs, latviešu mūzikas klasisko vērtību līdzveidotājs. Komponistu Jāņa Mediņa un Jēkaba Mediņa vecākais brālis. Jāzeps Mediņš radoši visspilgtāk izpaudies simfoniskajā mūzikā (3 simfonijas, pāri par 20 citu darbu – poēmas, svītas, koncertžanra darbi vijolei un čellam) un operā. Ievērojami bagātinājis arī latviešu vokālās lirikas, kantātes, kā arī instrumentālās kamermūzikas žanrus (vairāk nekā 10 kameransambļu, liels skaits kompozīciju soloinstrumentiem ar klavierēm).

Dzimis 1877. gada 13. februārī Kauņā, kur viņa tēvs Juris Mediņš ir klarnetists armijas orķestrī. Gan klarnetes, gan vijoles spēli tēvs savulaik iemācījies pašmācības ceļā. Pēc tēva karadienesta beigām Mediņu ģimene pārceļas uz dzīvi Rīgā. Septiņu gadu vecumā Jāzeps Mediņš sāk mācīties vijoļspēli pie kāda restorāna mūziķa, bet piecus gadus vēlāk tiek uzņemts Emīla Zīgerta Rīgas I mūzikas institūtā. Lai atlīdzinātu mācību maksu, viņam astoņas stundas ik dienu jāsēž skolas priekštelpā, jāuzrauga skolas garderobe un jāpārraksta notis. Brīvajā laikā toties atļauts mācīties jebkurā brīvā klasē. Zīgerta institūtā audzēkņiem jāmācās trīs instrumentu – klavieru, vijoles un čella spēle. Jāzeps pašmācības ceļā apgūst teju visus orķestra instrumentus. Tas lieti noder vēlāk – gan spēlējot orķestrī, gan komponējot.

Mūziķa darba gaitas Jāzeps uzsāk jau 14 gadu vecumā, kad viņu uzaicina spēlēt otro čellu Teodora Franka vadītā simfoniskā orķestra vieskoncertos 1891. gadā. Drīz pēc tam viņu savā jaundibinātajā orķestrī angažē no Vācijas atbraukušais Augusts Fišers, un zēns, kurš spēj aizvietot jebkuru mūziķi, kļūst par viņa īpaši ieredzētu mūziķi.

1892. gadā Jāzeps iegūst 2. vietu Baltijas guberņas konkursā par Baha la minora vijoļkoncerta atskaņojumu. Darbs orķestrī ļauj praksē iepazīt gan simfoniskās, gan operas partitūras, izzināt orķestrācijas smalkumus un diriģēšanas prasmes. 1896. un 1897.gadā viņš beidz mācības I Rīgas mūzikas institūtā – ar zelta un sudraba medaļām, un saņem uzaicinājumu strādāt institūtā. Viņš māca čella, kora, klavieru un ērģeļu klasēs. 1900. gadā Jāzeps Mediņš apprec institūta vadītāja Emīla Zīgerta audžumeitu Martu, un gadu vēlāk, pēc Zīgerta nāves, institūts pāriet viņa īpašumā. Uz dzīvi institūta telpās Valņu ielā 2 pārceļas visa Mediņu ģimene. 1906. gadā institūta īpašnieka tiesības tiek pārdotas kādreizējam studiju biedram Gustavam Peinam, bet Jāzeps Mediņš kļūst par Rīgas Latviešu biedrības teātra orķestra diriģentu. Turpmāko piecu gadu laikā viņš daudz komponē, arī mūziku lugām, un saskarsme ar ievērojamākajiem latviešu teātra māksliniekiem un arī teātra mūziku vēlāk lieti noder, rakstot operu "Vaidelote". 1911. gadā, pametis orķestra vadītāja darbu, viņš kļūst par iecienītu koncertmeistaru un muzicē kopā ar Paulu Saksu, Ādolfu Kaktiņu, Olgu Pļavnieci, Adu Benefeldi, Mildu Vīgneri-Grīnbergu, čellistu Oto Fogelmani un vijolnieku Edmondo Lučīni. Daudzās Latvijas pilsētās un ciemos viņš muzicējis arī trio sastāvā ar māsu Mariju un brāli Jēkabu. Klavierspēles pedagoga darbā viņš arī daudz vēlāk kā paraugu minējis "Debisī pieskārienu", kuru viņam nejauši bija gadījies dzirdēt Parīzē 1912. gadā, kad kādā restorānā pie klavierēm piesēdies pats Debisī.

1913./1914.gada sezonā Jāzeps Mediņš raksta kritikas "Dzimtenes Vēstnesī". Lai izvairītos no iesaukšanas karadienestā, viņš 1915. gadā kopā ar jaunāko brāli Jāni dodas uz Maskavu, kur kļūst par Ceļojošās operas trupas diriģentu. Gada laikā tiek apceļotas vairāk nekā 30 pilsētas – no Saratovas līdz pat Taškentai. 1916. gadā Jāzepu Mediņu uzaicina strādāt par kormeistaru un koncertmeistaru Baku operas teātrī, kur viņš arī diriģē izrādes un darbojas operas mākslinieciskajā padomē.

1922. gadā Jāzeps Mediņš atgriežas Rīgā. Viņš sāk strādāt par repetitoru operā, diriģē vairākas izrādes ("Traviata", "Fausts", "Rigoleto"), kļūst par Latviešu skaņražu kopas biedru (1923), steidz pabeigt Baku uzsākto 1. simfoniju un arī operu "Vaidelote". 1924. gada 6. janvārī Nacionālās operas orķestris un solists Nikolajs Graudāns autora vadībā atskaņo viņa Koncertu čellam ar orķestri, 1. simfoniju un simfonisko skici orķestrim. 1927. gadā notiek operas "Vaidelote" pirmizrāde. Darba un nervu slodze veicina nervu saslimšanu, tāpēc, lai nodrošinātu atbilstošu ārstēšanos, Jāzepam Mediņam tiek ziedoti "Lakmē" operizrādes ieņēmumi. Atveseļošanās ilgst sešus gadus.

Trīsdesmitajos gados ražīgi tapusi simfoniskā mūzika (2. simfonija "Ziedonī", simfoniskie tēlojumi "Dzimtenes ainava" un "Latvju zeme", vairākas orķestra svītas), tāpat – solodziesmas un instrumentāli kameransambļi. 1947. gadā Jāzeps Mediņš uzsāk darbu Latvijas Konservatorijas obligāto klavieru klasē, skolojot komponistus un kordiriģentus. Mūža nogalē tapušas daudzas solo un kora dziesmas, arī operas "Zemdegi" 1. un 2. cēliena klavierizvilkums.

Jāzeps Mediņš mirst 1947. gada 12. jūnijā.

Ināra Jakubone © LMIC