Jāzeps Vītols

Kompozīcijā biju un esmu improvizācijas pārliecināts ienaidnieks, kāds arī lai nesauktos uzdevums – partitūra lielam orķestrim vai vienkārši četrām vīriešu balsīm. 

Tīri viegls mans darbs nekad nav bijis – ne pa, ne pēc mācekļa laikiem. Vienmēr no jauna izlasīju savus konceptus, revidēju tos, līdz jutos ar domu izveidojumu apmierināts; vienmēr uzticēju tikai nākamajai dienai kritiku par šodienas uzrakstīto – pretim dažu mūsdienu komponistu apgalvojumam, ka tikai pirmidejas svaigumā meklējama mākslinieciskā taisnība.  - Jāzeps Vītols

Jāzeps Vītols pieder pie latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējiem. Mūsdienu skatījumā J. Vītola personība un daiļrade ieguvusi cēluma, konservatīvisma un neaizskaramības statusu, taču būtiski apjaust, ka savam laikmetam viņš bija progresīva, kolorīta un spoža personība, kas savu jaunību pavadīja Krievijas kultūras centra – Pēterburgas izmeklētākajā sabiedrībā starp Mitrofanu Beļajevu, Vladimiru Stasovu, Aleksandru Glazunovu, Anatoliju Ļadovu, Iļju Repinu, Nikolaju Rimski-Korsakovu.

Jāzeps Hermanis Vītols dzimis Valmieras Ģīmja dzirnavās 1863. gada 26. jūlijā. 1880. gadā sācis mācības Pēterburgas konservatorijas alta klasē, taču negadījums ar lociņu (otrajā mācību gada pirmajā kvartetu klases stundā profesors Auers atklājis, ka Vītols nepareizi tur alta lociņu un studijām gals!) un panākumi teorijas stundās nodrošināja viņa ceļu uz speciālteorijas klasi un vēlāk uz kompozīcijas klasi pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Pēc studiju beigšanas ar zelta medaļu seko 25 darba gadi Pēterburgas konservatorijā, pasniedzot mūzikas teorijas priekšmetus un saņemot profesora grādu. Četras reizes saņēmis Gļinkas prēmiju, kas liecina, ka bijis atzīts komponists Krievijā.

1918. gadā atgriezies Latvijā, spēcīgi aprobējis Pēterburgas muzikālās dzīves un organizāciju tradīcijas, komponists piedalās nozīmīgu projektu realizēšanā – Latvijas Konservatorijas un Operas dibināšanā, vēlāk arī Skaņražu kopas darbībā. Līdz emigrācijai ar nelielu pārtraukumu bijis konservatorijas rektors un kompozīcijas klases vadītājs. Taču J. Vītols Latvijas sabiedrībā pazīstams jau ātrāk, kopš kora dziesmas Bērzs tīrelī debijas 1888. gada III Dziesmu svētkos un Gaismas pils panākumiem V Dziesmu svētkos 1910. gadā, kur komponists pirmo reizi uzstājies kā virsdiriģents. J. Vītols Dziesmu svētku kustībā darbojies visu savu dzīves laiku, kļūstot par 1930. gadā dibinātās Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētāju, bet J. Vītola kora dziesmas vēl joprojām ir neatņemama dziesmu svētku sastāvdaļa.

1944. gadā J. Vītols emigrē uz Vāciju un pēc četriem gadiem mirst Lībekā. 1993. gadā pārapbedīts Rīgas Meža kapos.

J. Vītols licis pamatus gandrīz visiem žanriem latviešu mūzikā – simfonijai, klaviermūzikai, ērģeļmūzikai, stīgu kvartetam, solo un bērnu dziesmai un kora balādei. J. Vītols ir arī viens no pirmajiem teātra mūzikas profesionālajiem komponistiem.