Jēkabs Mediņš

Komponists, diriģents, mūzikas izglītības metodiķis, kurš gan ar pedagoģisko darbību, gan ar jaunradi atstājis paliekošas pēdas 20. gadsimta latviešu mūzikas dzīvē, it sevišķi koru dziedāšanas kultūrā. Komponistu Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa brālis. Dzimis Rīgā, pirmās muzicēšanas iemaņas guvis ģimenē, 1900. gadā beidzis reālskolu, 1902. gadā ieguvis skolotāja tiesības, 1903–1905 apmeklējis 1. Rīgas Mūzikas institūtu un līdztekus spēlējis dažādos orķestros. Pēc tam Mediņš ir mūzikas priekšmetu pasniedzējs, kora un orķestra vadītājs Valmieras Skolotāju seminārā (līdz 1917. gadam), daudz koncertēdams un vasarās papildinādamies meistarkursos Berlīnes Mūzikas augstskolā. Tur viņš mācās dziedāšanu pie Romas operas solista Sigas Garso, vijoles spēli pie Gobi Eberharta un kompozīciju pie Hugo Raša.

1920. gadā atgriezies no kara bēgļa gaitām Krievijā, Mediņš vienu gadu ir pasniedzējs Latvijas Konservatorijā, pēc tam dzīvo Jelgavā (1921–1944), kur pasniedz Jelgavas Skolotāju institūtā un ir Jelgavas Tautas konservatorijas direktors un pedagogs, no 1930. gadā arī Jelgavas Filharmonijas faktiskais vadītājs. 1944. gadā viņš pārceļas uz Rīgu un līdz mūža beigām darbojas Latvijas Valsts konservatorijā (no 1947. gada ir profesors), dibina tur kora diriģēšanas nodaļu, ir rektors (1948–1951), arī Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdis (1948–1950). Bijis virsdiriģents 10. (1948), 11. (1950), 12. (1955) latviešu dziesmu svētkos.

Intensīvi nodarbināts pedagoģijā un koncertdarbībā, Mediņš tomēr radījis lielu skaitu kompozīciju, no kurām liela daļa pielāgota mūzikas izglītībai, daudzas – amatieru un mājas muzicēšanai. Līdzās daudzajām dziesmām ne bez rūpēm par mācību repertuāru tapuši skaitā vienpadsmit koncerti dažādiem soloinstrumentiem ar simfonisko orķestri, klavieru sonatīnes, mūzika dažādiem instrumentiem ar klavierēm. Pie profesionālās koncertmūzikas pieder Mediņa stīgu kvarteti un simfoniskās miniatūras. No pāri par 130 latviešu tautasdziesmu apdarēm koriem divas trešdaļas rakstītas bērnu koriem. Mediņa apdares raksturo nobriedusi, emocionāli līdzsvarota muzikālā doma un teicama kora specifikas izpratne.