Lauma Reinholde

"Pieredzējusi vokālās mūzikas komponiste. Viņa teicami prot izmantot dziedoņu balss iespējas, likdama lietā visu savu pianistes māku, viņa ir dziesmai radījusi tehniski bagātīgi izstrādātus, satura zemtekstus pasvītrojošus klavierpavadījumus. Daudzās jo daudzās vokālajās kompozīcijās jūtamas profesora Jāzepa Vītola skolas labākās tradīcijas. Gribas piebilst, ka Laumas Reinholdes patstāvīgās daiļrades sākuma periodā, raksturīgs spēcīgs temperaments, liela emocionālā aizrautība, laba muzikālā gaume"

- Oļģerts Grāvītis

Dzimusi muzikālā ģimenē – tēvs Jānis Reinholds (1882– 1938) nāk no Kokneses „Galdupēm” – vijolnieks, diriģents un komponists; māte Alvīne (dz. Rozenberga) spēlējusi klavieres. Savā trešajā dzimšanas dienā Lauma pirmoreiz tika nosēdināta pie klavierēm, lai apgūtu klavierspēli un turpmāk dzīvotu mūzikai. Piecu gadu vecumā viņa jau kā mazs brīnumbērns ar absolūto muzikālo dzirdi uzstājas koncertos; sešu gadu vecumā – uzsāk skolas gaitas Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā; deviņos gados sāk papildināties mūzikas zināšanās Pēterpils konservatorijā. 1921. gadā ģimene atgriežas Latvijā un meitene tiek uzņemta Latvijas konservatorijas klavierspēles klasē pie profesora A. Dauguļa un vienlaicīgi Jāzepa Vītola vadītajā kompozīcijas klasē. Sākotnēji gan J. Vītols nav gribējis pat runāt par iespējamām studijām, sakot, ka kompozīcijas klasē bērniem nav īstā vieta, tomēr arī viņu spējusi pārsteigt un pārliecināt piecpadsmitgadīgās Laumas klavierspēle. Pēc pieciem gadiem konservatorija ir pabeigta un jaunā māksliniece – divdesmitgadniece turpina savas mūziķes gaitas, papildinoties klavierspēles prasmēs gan Berlīnē, gan Zakopanē. Tam gan pilnībā netraucēti nodoties kavēja pamatīgas materiālās grūtības, ar kurām Reinholde varonīgi mēģināja tikt galā – atgriežoties Latvijā bez santīma kabatā, viņa bija gatava darīt jebkuru maizes darbu, arī ar mūziku nesaistītu. Tas gan nebija nepieciešams, jo veiksmīgi aizsākās intensīva muzikālā un radošā darbība visdažādākajās izpausmēs.

Līdzās Lūcijai Garūtai un Paulai Līcītei pirmās Latvijas brīvvalsts laikā viņai bija nozīmīga vieta kultūras dzīvē: kā komponistei viņai pieder ap 300 solo dziesmas, arī tautasdziesmu apdares, dziesmas bērniem; kantātes un simfoniskā mūzika; instrumentālā kamermūzika – klavierēm, vijolei, čellam, flautai, fagotam, mežragam; baleti „Sarmīte” (1941), „Ziemeļmeita” (1964); opera „Krauklītis” (1945); mūzika Raiņa lugai „Zelta zirgs” (1940). Kā pianistei – nospēlēti daudzi klavierkoncerti gan dzimtenē, gan Polijā, Somijā, Zviedrijā. Kā māksliniece viņa intensīvi meklēja jaunus muzikālās izteiksmes līdzekļus, it īpaši harmonijā un apdarē “[…] uz izteiktu melodiku un spilgti emocionālu improvizatorisku raksturu kompozīciju veidojumā, kas it sevišķi izpaužas viņas solo dziesmu klavierpavadījumos, kā, piemēram „Mēnesslaiva” (Raiņa teksts), „Nāc” (B. Skujenieces teksts), „Gaviles” (Pētera Ķikuta teksts), „Mēnestiņš meloja” (Aspazijas teksts) (A. Šturms. Komponiste Lauma Reinholde mūžībā//Laiks, Nr. 64(09.08.1986)).