Marģeris Zariņš

"Daudzu stilu izmantošana – tas arī ir mans stils."

Marģeris Zariņš

"Zariņš ir komponists režisors, lai kādam žanram viņš arī pievērstos."

Tatjana Kuriševa

Marģeris Zariņš ir viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām – divu mūzu kalps, jo par savējo viņu uzskata gan mūziķi gan arī literāti. Kā mūzikā, tā prozā M. Zariņš aizvien spēj aizraut ar neizsīkstošu optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, bet pāri visam – dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Spēle – tas laikam ir trāpīgākais vārds, lai raksturotu M. Zariņa personību un jaunradi. Šķiet, šim impozantajam kungam ar tik raksturīgo matu celiņu un neiztrūkstošo tauriņu spēle bija dzīves filozofija. Viņa mūzikā, un līdzīgi arī prozā, tā ir spēle, sava veida eksperimentēšana ar stiliem, žanriem, laikmetiem, nacionālo kolorītu, to savdabīgu pretstatījumu vai polistilistisku apvienojumu, jauniem, neparastiem žanriskiem meklējumiem. Varbūt šī spēles, apzinātas distancēšanās pozīcija viņam palīdzēja arī padomju varas apstākļos, ja vajag, maksājot nodevas valdošajam režīmam, vienmēr atrast arī sev un klausītājam interesantu muzikālu risinājumu. Savu pilnīgāko izpausmi M. Zariņa talants rod muzikāli skatuviskajos darbos, jo sava veida teatrālisms – iztēles spilgtums, tēlu reljefums, fantāzijas artistiskums, vitalitāte un dinamiskums ir viņa daiļrades raksturīgas iezīmes it visur.

M. Zariņa spalvai pieder piecas operas, no kurām četras iestudētas Latvijas Nacionālajā operā, kā arī muzikālās komēdijas – dziesmuspēles. M. Zariņam opera vienmēr ir pirmām kārtām teātris un komponists – ne tikai mūzikas autors, bet lielā mērā arī dramaturgs un režisors. Viņa operās mūzika, teātris un dramaturģija ir vienlīdz nozīmīgi – sižets, skatuviskā darbība un mūzika tajos rada organisku vienību, kurā nav šim žanram dažkārt piemītošās statikas. Savās operās viņš vienmēr piedalās arī libreta veidošanā, brīvi pārstrādājot literāro pirmavotu. Jēkaba Janševska episkais romāns Dzimtene, piemēram, Marģera Zariņa rokās pārtop par komēdiju – 1957. gadā tapusī opera Zaļās dzirnavas kļūst par pirmo iestudēto latviešu komiskās operas paraugu. Pilnīgi jauns žanra eksperiments ir viņa pēdējais darbs muzikālā teātra jomā – baletopera Svētā Maurīcija brīnumdarbi (1964), kur operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļi ieņem līdzvērtīgu vietu, radot jaunu sintēzi.

M. Zariņa teātra estētikai tuvs izrādīšanas teātris, kura saknes meklējamas tālā senatnē – antīkajā drāmā, masku komēdijā Viņš apzināti uzsver tieši spēles, teātra, sava veida distancētības momentu, ne tik daudz tiecoties pēc reālisma, psiholoģiskiem konfliktiem. Dažu M. Zariņa agrīno darbu stilā saklausīsim franču impresionisma atskaņas – piemēram cikla Grieķu vāzes harmoniskajā valodā, faktūrā un kolorītā, nenoliedzama ir Igora Stravinska un Karla Orfa ietekme – gan spēlē ar dažādiem žanriem un stiliem un to oriģinālā sintēzē, gan folkloras materiāla izmantošanas paņēmienos.

Marģeris Zariņš dzimis 1910. gada 24. maijā Jaunpiebalgā. Viņa tēvs – skolotājs, kordiriģents, ērģelnieks un ērģeļu būvētājs Oto Zariņš mācījies Valmieras skolotāju seminārā, kur tolaik vēl bija dzīvas Jāņa Cimzes muzikālās tradīcijas. Arī komponista māte saistīta ar mūziku – jaunībā mācījusies dziedāšanu pie Pāvula Jurjāna, vairākus gadus dziedājusi operas korī, bieži uzstājusies lauku koncertos. Ģimenē skanējis daudz mūzikas, kas jau ļoti agri rosinājusi bērnu interesi. Lielāko daļu bērnības M. Zariņš pavadījis Cēsu tuvumā – Āraišos, uz kurieni ģimene drīz pārcēlusies. Viens no šo gadu paliekošiem iespaidiem bijusi biežā saskare ar Alfrēdu Kalniņu – tēva draugu, kurš vairākas vasaras pavadījis Āraišos, un iespēja klausīties viņa ērģeļu improvizācijas vietējā baznīcā. Komponista pirmos soļus mūzikā ievadījis tēvs un vasarās arī Āraišos dzīvojošās konservatorijas studentes. Jau divpadsmit gadu vecumā M. Zariņš kopā ar divus gadus jaunāko brāli Oļģertu uzstājies kā ērģelnieks.

Domājot par dēla muzikālo izglītību, vecāki viņu atveduši uz Rīgu, kur 1923. gadā zēns uzsācis mācības Latvijas Konservatorijas klavieru klasē. Tomēr materiālo grūtību dēļ tās nākas pārtraukt. Lai iegūtu profesiju un iespēju pašam pelnīt, M. Zariņš iestājies Jelgavas skolotāju institūtā un paralēli – Jelgavas Tautas konservatorijā, bet nopietnas mūzikas studijas Latvijas Konservatorijā (nu jau trijās specialitātēs) atjaunojis 1928. gadā pēc institūta beigšanas. Viņš mācījies Arvīda Dauguļa klavieru, Paula Jozuusa ērģeļu un Jāzepa Vītola kompozīcijas klasēs, bet vakaros strādājis par skolotāju Rīgas 1. vakarskolā. Taču pēc trīs gadu tik intensīvas slodzes nopietnu veselības problēmu dēļ M. Zariņš bijis spiests studijas atkal pārtraukt un turpmāk zināšanas apguvis patstāvīgi.

Tāpat kā liela daļa latviešu komponistu, arī M. Zariņš savu daiļradi uzsācis ar kora mūziku – 1930. gadā Dziesmu svētku komisija godalgojusi viņa dziesmu Līksme ar paša tekstu. Kora dziesmām drīz sekojis pirmais mēģinājums kantātes žanrā – Tālavas taurētājs ar Rūdolfa Blaumaņa tekstu (1932) korim un orķestrim. 1936. gadā komponēts divdaļīgais klavierkoncerts, kura notis diemžēl gājušas bojā ugunsgrēkā, bet saglabājusies atzinīga Jāņa Zālīša recenzija pēc pirmatskaņojuma 1937. gadā. Jau ceļa sākumā iezīmējas M. Zariņa daiļrades raksturīgākie vaibsti – gleznaina iztēle, rotaļīgums, humors, tēlu konkrētība, raksturojumu spilgtums. Tas drīz izraisa interesi par skatuvi, un 1938. gadā top pirmais mēģinājums muzikālās komēdijas žanrā – dziesmuspēle Kungs un spēlmanītis.

Nozīmīga mākslinieka attīstībā ir desmit gadu (1940–1950) ilgā sadarbība ar Dailes teātri, pildot muzikālās daļas vadītāja pienākumus. Sacerot mūziku dramatiskā teātra izrādēm, veidojas un slīpējas M. Zariņa komponista individualitātei raksturīgākais – asprātība, raksturojuma trāpīgums, precīza stila un izteiksmes līdzekļu izvēle. Nozīmīgāko šī perioda kompozīciju vidū jāmin 1944. gadā sacerētais astoņu klavieru prelūdiju cikls Grieķu vāzes, ko labāk pazīstam otrajā – 1960. gada redakcijā klavierēm ar orķestri. T

Taču visvairāk daiļrades sākuma periodā komponista interesi saista folklora un tās izmantošanas iespējas – rodas virkne tautas dziesmu apdaru korim, solobalsij, klavierēm, kā arī ar folkloras tekstiem komponētas oriģināldziesmas tautiskā stilā. Piecdesmito gadu sākums iezīmīgs ar meklējumiem izvērsto vokāli simfonisko žanru novadā – 1950. gadā M. Zariņš sacer pirmo latviešu oratoriju Valmieras varoņi, kam pēc gada seko Cīņa ar velna purvu. Tēmas izvēlē komponists te maksā meslus valdošajai ideoloģijai, arī muzikālā ziņā šie darbi nepieder pie viņa daiļrades virsotnēm, taču nozīmīgs ir fakts, ka M. Zariņa spalvai pieder pirmais latviešu oratorijas paraugs. Ilgu laiku komponista interešu centrā ir gandrīz tikai vokālā mūzika. Kā lielisks vokālās kamermūzikas paraugs minams dziesmu cikls ar J. Raiņa dzeju Sudrabota gaisma (1952).

Darbs pie dažādiem ar tekstu saistītas mūzikas žanriem ir kā sava veida sagatavošanās un beidzot, 1955. gada 20. jūnijā Latvijas Nacionālajā operā tiek iestudēta viņa pirmā opera Uz jauno krastu pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Te komponists it kā iemēģina roku, vēl turoties pie klasiskajām operas tradīcijām ar vadmotīvu sistēmu, ārijām, ansambļiem, koriem. Tieši sev raksturīgos teātra estētikas principus viņš atrod vēlāk. Pēc diviem gadiem uz Rīgas operas skatuves parādās jauns M. Zariņa darbs – komiskā opera Zaļās dzirnavas, kurā komponists jau daudz konsekventāk realizē savus dramaturģijas principus. Opera izceļas ar dinamisku sižeta attīstību, kur viss pakārtojas teātra specifikai. Tēlu raksturojumos jo spoži izpaužas M. Zariņa humorista talants. Pēc Zaļajām dzirnavām komponists vairāk pievēršas citiem, ar skatuvi nesaistītiem žanriem, bet teatrālisms kā muzikālās domāšanas raksturīga iezīme jaušams arī tajos.

Laiku no 1960. līdz 1970. gadam M. Zariņa jaunradē nosacīti var dēvēt par neoklasicisma periodu. Tas bagāts interesantiem muzikāliem meklējumiem baroka un renesanses laikmeta stilizācijā. Komponists spēlējas ar baroka mūzikai raksturīgiem žanriem un muzikālās izteiksmes līdzekļiem. Bet ne tikai – M. Zariņš iet tālāk, konfrontējot sen pagājušus laikus ar šodienu un nonāk pie polistilistikas. Kā sava laikmeta zīmi līdzās senās mūzikas stilizācijai viņš bieži izmanto estrādes vai džeza harmoniju un ritmu. Rodas tādi spoži M. Zariņa meistarības paraugi kā Partita baroka stilā (1963) un Concerto grosso klavierēm, čembalo un kamerorķestrim (1968). Triptihā Carmina antica (1963) pausta cieņa klasiskajai grieķu-latīņu kultūrai. Savukārt vokālo miniatūru cikls Četras japāņu miniatūras (1963) ir izsmalcināts M. Zariņa kamermūzikas paraugs, kur parādās cits laikmets un citi nacionālie vaibsti.

Sešdesmitajos gados M. Zariņš no jauna atgriežas pie muzikālā teātra – pēc Žaņa Grīvas stāsta Zilās mošejas ēnā 1964. gadā komponēta opera Beggar’s story – senās nabagu operas mūsdienu variants. Tā veidota no īsām, raksturīgām ainiņām un dialogiem, dramaturģijā atgādinot kino kadru straujo maiņu. Tēlu raksturojumā plaši izmantotas operetiskas un džeziskas intonācijas un ritmi. 1965. gads iezīmējas ar jauniem žanru sintēzes meklējumiem. Top monumentāls sacerējums – oratorija Mahagoni, kur vokāli simfoniskais žanrs tuvojas operai. Āfrikāņu kolorītu raksturo ļoti izvērsta sitaminstrumentu grupa un ritma dinamika. Šajā gadā dzimst arī komponista oriģinālākais opuss – Svētā Maurīcija brīnumdarbi. Tas ir jauna, sintētiska žanra skaņdarbs – baletopera ar paša komponista veidotu komēdijas sižetu no 16. gadsimta Rīgas dzīves. Muzikālo stilizāciju loks te aptver gan senlaicīgus dziedājumus un sadzīves žanrus, gan pavisam mūsdienīgas ierosmes – ieskanas kankana ritms, operetiskas intonācijas, estrādes un džeza motīvi. Svētā Maurīcija brīnumdarbi savu pirmuzvedumu sagaidīja tikai pēc desmit gadiem – 1974. gadā, jo šī darba iestudējums neapšaubāmi prasa ļoti lielu izpildītāju aktierisko meistarību.

Sešdesmito gadu otrā puse kļūst par krasa pagrieziena punktu – komponists, kura interese līdz šim bija saistīta galvenokārt ar vokālo mūziku un muzikālo teātri, pievēršas instrumentālās mūzikas žanriem. Atgriežoties pie pirmajiem, bērnībā gūtajiem muzikālajiem iespaidiem, Zariņš pievēršas ērģelēm – īsā laikā rodas četri ērģeļkoncerti. Komponists it kā ieved ērģeles neierastā instrumentu sabiedrībā. Baroka stilizācijā kā mūsdienīgs akcents tām līdzās skan elektroģitāra, džeza sitaminstrumentu grupa. Ērģelnieku iemīļota ir svīta Kurzemes baroks – skaists piemērs tam, cik virtuozi M. Zariņš prot apieties ar dažādiem stiliem un laikmetu elementiem.

Sešdesmito gadu beigās komponistam, šķiet, kļūst par šauru tikai ar muzikālo izteiksmi vien, un viņš aktīvi pievēršas literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā. Nodzīvojis garu un bagātu mūžu, ilgus gadus darbojies kā komponistu savienības priekšsēdētājs, atstājis daudzveidīgu mantojumu gan muzikālajā, gan literārajā jaunradē,

Marģeris Zariņš aiziet no dzīves 1993. gada 27. februārī 82 gadu vecumā. M. Zariņa daiļrade arī šodien valdzina ar vitalitāti, spilgtu tēlainību, pat teatrālu dekoratīvismu un nekad neizsīkstošu saulainu optimismu. Viņa – mākslinieka paletē bija viss, izņemot melno krāsu.

GALVENIE DARBI Operas 1955 Uz jauno krastu • Librets – Fricis Rokpelnis pēc Viļa Lāča romāna motīviem 150’ ▪ Moskva: Sovetskij kompozitor, 1959 [klavierizvilkums] ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1960 [klavierizvilkums] 1957 Zaļās dzirnavas • Librets – Marģeris Zariņš un Fricis Rokpelnis pēc Jēkaba Janševska romāna Dzimtene motīviem 120’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1961 [klavierizvilkums] 1964 Beggar’s story (Nabagu opera) • Librets – Marģeris Zariņš pēc Žaņa Grīvas noveles Zilās mošejas ēnā motīviem 90’ ▪ Leningrad: Muzyka, 1977 [klavierizvilkums] 1964 Svētā Maurīcija brīnumdarbi, opera-balets • Librets – Marģeris Zariņš 120’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1979 [klavierizvilkums] 1969–1970 Opera uz laukuma • Librets – Marģeris Zariņš un Jūlijs Vanags pēc Vladimira Majakovska dzejas un Džona Rīda dokumentālo stāstu motīviem 60’ Muzikālās komēdijas 1938–1939 Kungs un spēlmanītis • Librets – Arturs Vilks 1940–1950 Dzejnieks un roze, dziesmuspēle • Teksts – Valdis Grēviņš ▪ Dzejnieks un roze: Dziesmas un dejas no dziesmuspēles. – Rīga: Kokle, 1943 1982 Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi • Librets – Marģeris Zariņš, ziņģu teksti 150’ 1985 Sapnis vasaras naktī • Librets – Marģeris Zariņš 150’ Instrumentālie koncerti 1936 Koncerts klavierēm ar orķestri 1960 Grieķu vāzes, svīta klavierēm un simfoniskajam orķestrim (2. redakcija) 20’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1962 [partitūra] 1968 Concerto grosso klavierēm, čembalo un simfoniskajam orķestrim 30’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1982 [partitūra] 1969 Concerto innocente, pirmais koncerts ērģelēm un kamerorķestrim 18’ ▪ Leningrad: Muzyka, 1971 [partitūra] 1972 Concerto triptichon, otrais koncerts ērģelēm un kamerorķestrim 27’ 1975 Concerto patetico, trešais koncerts ērģelēm, sitaminstrumentiem un arfai 13’ 1977 Ceturtais koncerts ērģelēm un čellistu ansamblim ▪ Leningrad: Muzyka, 1981 [partitūra] Skaņdarbi ērģelēm 1968–1970 Variācijas par tēmu BACH 8’33” ▪ Leningrad: Muzyka, 1974 1969–1971 Fantāzija par Jāņa Poruka tēmu 7’56” ▪ Leningrad: Muzyka, 1974 1979 Variācijas par Alfrēda Kalniņa tēmu 14’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1983 1980 Kurzemes baroks, svīta 19’ ▪ Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1983 1983 Divertisments ērģelēm un timpāniem 16' Skaņdarbi klavierēm 1933–1936 Prelūdijas 1944 Grieķu vāzes, svīta klavierēm (1. redakcija) 1948 Bēru deja Mazais dancis 1949 Dziesmu svētki 1954 Divas dejas 1955 Šūpļa dziesma Tokāta Kora mūzika Vairāk nekā kā 100 dziesmu jauktajam, sieviešu, vīru korim, 10 kora dziesmu ciklu, to skaitā: 1948 Apkūlības kolhozā, deju un dziesmu cikls korim, solistiem un latviešu tautas instrumentu orķestrim ● Teksts – latviešu tautasdziesmas 1948 12 Latviešu tautas dejas un rotaļas jauktajam korim ● Teksts – latviešu tautasdziesmas 12’ ▪ Rīga: LVI, 1949 1952 Kolhozu dainas, svīta jauktajam korim ● Teksts – latviešu tautasdziesmas 9’ ▪ Rīga: LVI, 1952 1960 Vecā Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi ● Teksts – latviešu tautasdziesmas, Valdis Lukss 13’ ▪ Rīga: LVI, 1960 ▪ Krājumā Dziesmas jauktajam korim. – Rīga: Liesma, 1982 1958–1961 Dziesmas ar Ērika Ādamsona dzeju sieviešu un vīru koriem ▪ Rīga: LVI, 1960, 1962 ▪ Krājumā Latviešu kordziesmas antoloģija 1873-2000. 3. sējums Atmini sauli. – Rīga: Ave Sol, 1998 1961 Četras etīdes vīru korim 1962 Dziesmas ar Roberta Bernsa dzeju vīru korim 10’ ▪ Rīga: LVI, 1963 1962 Variācijas par partizāņu dziesmas Mēs tie... tēmu jauktajam korim ● Teksts – Leons Paegle 11’ ▪ Rīga: Liesma, 1967 1966 Man prātā ir Venecuēlas kalnu zvans, variācijas korim un instrumentālam ansamblim ● Teksts – Alfrēds Krūklis 1978 Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi, svīta jauktajam korim ● Teksts – Ziedonis Purvs 30’ ▪ Rīga: Liesma 1982 1979 Poēma par pienu diviem jauktiem koriem, soprānam un ērģelēm ● Teksts – Imants Ziedonis 8’ 1983 Kuršu ziņģes un danči jauktajam korim ● Teksts – latviešu tautasdziesmas 10’ ▪ Rīga: Liesma, 1986 Izdoti kora dziesmu krājumi Dziesmas jauktajam un vīru koriem. – Rīga: LVI, 1962, 44 Dziesmas pašdarbības koriem. – Rīga: LVI, 1963, 44 Vokālā kamermūzika 1951 Padomju sieviete – miera cīnītāja, cikls soprānam un klavierēm ● Teksts – Pāvils Vīlips 12’ ▪ Rīga: LVI, 1952 1952 Sudrabota gaisma, cikls mecosoprānam un klavierēm ● Teksts – Jānis Rainis 14’10” ▪ Rīga: LVI, 1953 1963 Četras japāņu miniatūras mecosoprānam un klavierēm ● Teksts – Macuo Basjo 4’29” ▪ Rīga: Liesma, 1970 1963 Partita baroka stilā mecosoprānam un instrumentālam ansamblim ● Teksts – Adāns de la Āls, Fransuā Vijons, Pjērs Ronsārs 12’22” ▪ Partita baroka stilā mecosoprānam ar kamerorķestri: partitūra. – Moskva-Leningrad: Muzyka, 1966 1963 Carmina antica, svīta mecosoprānam un instrumentālam ansamblim ● Teksts – Alkejs, Sapfo, Eiripīds 13’ 1963 Četras dziesmas ar Jevgeņija Jevtušenko dzeju baritonam un klavieru kvintetam 12’ 1968–1969 Bilitis dziesmas mecosoprānam, ģitārai un ērģelēm ● Teksts – Pjērs Lūiss 9’ Vēl: dziesmas, romances Izdoti solo dziesmu krājumi Dziesmas balsij un klavierēm. – Rīga: Liesma, 1970, 1972 Mūzika dramatiskā teātra izrādēm 1940–1950 Mūzika vairāk nekā 50 uzvedumiem Dailes teātrī, to skaitā: Jānis Rainis, Zelta zirgs Jānis Rainis, Uguns un nakts Rūdolfs Blaumanis, Trīnes grēki Mārtiņš Zīverts, Minhauzena precības Brāļi Kaudzītes, Mērnieku laiki Karlo Goldoni, Mirandolīna Anna Brigadere, Maija un Paija Frīdrihs Šillers, Marija Stjuarte Viljams Šekspīrs, Romeo un Džuljeta Viljams Šekspīrs, Liela brēka, maza vilna Viljams Šekspīrs, Divpadsmitā nakts Ļevs Tolstojs, Anna Kareņina Kinomūzika Mūzika 16 kinofilmām, to skaitā: 1956 Nauris ● Rīgas kinostudija ● R Leonīds Leimanis 1957 Kā gulbji balti padebeši iet ● Rīgas kinostudija ● R Pāvels Armands 1959 Atbalss ● Rīgas kinostudija ● R Varis Krūmiņš 1960 Vētra ● Rīgas kinostudija ● R Rolands Kalniņš 1965 Sūtņu sazvērestība ● Rīgas kinostudija ● R Nikolajs Rozancevs 1966 Purva bridējs ● Rīgas kinostudija ● R Leonīds Leimanis 1967 Cīruļi atlido pirmie ● Rīgas kinostudija ● R Mārtiņš Rudzītis 1968 Mērnieku laiki ● Rīgas kinostudija ● R Voldemārs Pūce 1969 Pie bagātās kundzes ● Rīgas kinostudija ● R Leonīds Leimanis 1970 Vārnu ielas republika ● Rīgas kinostudija ● R Ada Neretniece 1971 Nāves ēnā ● Rīgas kinostudija ● R Gunārs Piesis 1972 Ceplis ● Rīgas kinostudija ● R Rolands Kalniņš 1975 Motociklu vasara ● Rīgas kinostudija ● R Uldis Brauns 1977 Vīrietis labākajos gados ● Rīgas kinostudija ● R Oļģerts Dunkers u. c.

LITERĀRIE DARBI (10 stāstu krājumi, noveles, romāni) Elizejas lauku Mocarts // Literatūra un Māksla, 1969, 21. jūn. Akmens viesis // Literatūra un Māksla, 1969, 9. aug. Talanti bez pielūdzējiem // Karogs, 1969, 11. nr. Stāsts par neredzamo pilsētu Metsopoli // Zvaigzne, 1969, 11. nr. Saulrieta violetās ērģeles // Literatūra un Māksla, 1970, 24. janv. Variācijas par Puškina tēmu // Liesma, 1970, 3. nr. Dies irae, dies illa // Karogs, 1970, 5. nr. Mājas vieta zaļā mežā // Literatūra un Māksla, 1970, 23. maijs Ķēdes reakcija // Zvaigzne, 1970, 12. nr. Sapnis vasaras naktī // Literatūra un Māksla, 1970, 21. nov. Autīnes novada princis Hamlets // Zvaigzne, 1972, 8.–12. nr. Leģenda par lielo Kristapu // Literatūra un Māksla, 1972, 30. dec. Reportāža melnā četrstūrī // Zvaigzne, 1973, 11. nr. Strazdumuižas sonāte // Karogs, 1973, 6. nr. Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata. – Rīga: Liesma, 1973, 356; Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata // Kalendārs Dadzis 1980 (fragments); Faļšivij Faust... – Moskva: Sovetskij Pisateļ, 1981, 384, [krievu val. tulk. V. Volkovska]; Faļšivij Faust... – Moskva: Izvestija, 1984, 396; Fałszyny Faust... (fragments) // Literatura na Swiecie (Warszawa), 1983, No.11, 160–233 [poļu val. tulk. A. Simaņskis]; Faļšivijat Faust... – Sofija: Narodna Kultura, 1983, 327 [no krievu val. bulgāru val. tulk. Minka Zlatanova]; Nepravy Faust... – Bratislava: Sloven. Spisovatel, 1984, 330 [slovāku val. tulk. R. Dvoř(ž)akova-Žiaranova]; Fals Faust... – Bucuresti: Univers, 1988, 316 [rumāņu val. tulk. D. Feje]; Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata. – Rīga: Atēna, 2003, 354 Spriedums Kalifalkherstona lietā // Zvaigzne, 1974, 11.–13. nr. Divi vecīši, būda un govs // Cīņa, 1974, 3. janv. Optimistiska dzīves enciklopēdija: manas saknes, mana bērnība un mana jaunība. – Rīga: Liesma, 1974, 168; Optimističeskaja enciklopedija žizņi. – Leningrad: Sovetskij kompozitor, 1986, 71 [krievu val. tulk. Viktors Andrejevs] Dēli // Zvaigzne, 1975, 17.–19. nr. Mistērijas un hepeningi // Karogs, 1975, 7.–8. nr. Prātnieki un komedianti jeb Voltērs uzvar Šilleru // Literatūra un Māksla, 1977, 25. nov. Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi // Zvaigzne, 1977, 23. nr., 1978, 4. nr.; Didriķa Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi: Stāsts. – Rīga: Liesma, 1978, 109 Kapelmeistara Kociņa kalendārs // Karogs, 1978, 4.–7. nr.; Kapelmeistara Kociņa kalendārs (KKK): Romāns. – Rīga: Liesma, 1982, 242; KKK. Kalendar Kapelnika Kociņša. – Praha: Lidove, 1986, 168 [čehu val. tulk. Vojtech Gaja]; Kaļendar Kapelmeistera Kociņa. – Rīga: Liesma, 1987, 174 [krievu val. tulk. Viktors Andrejevs]; Kaļendar Kapelmeistera Kociņa. – Moskva: Sovetskij pisatelj, 1987, 316 Mērkaziņas // Literatūra un Māksla, 1978, 13. janv. Praviešu klubs // Literatūra un Māksla, 1978, 28. apr. Superintendanta krustdēls // Literatūra un Māksla, 1978, 3. nov. Vāczemē // Literatūra un Māksla, 1978, 17. nov. Kā uzvesties Olimpā // Literatūra un Māksla, 1978, 1. dec. Punškantāte // Karogs, 1979, 7. nr. Universāls mags // Dadzis, 1979, 16. nr. ...un miglā kūpēja rudzu lauks // Karogs, 1980, 5.–6. nr. Nezinīša lidojums uz Saules pilsētu // Padomju Karogs, 1980, 1. maijs Piektā dimensija // Zvaigzne, 1980, 10. nr. Dubultnieks // Literatūra un Māksla, 1980, 16. maijs Pliks akā // Literatūra un Māksla, 1981, 3. jūl. Koklētājs pazemē // Karogs, 1982, 9. nr. Septiņi gulētāji // Zvaigzne, 1983, 9.–11. nr. Uz Beverīnu – turpu un atpakaļ // Liesma, 1984, 1. nr. Ceļojums uz mirušo pilsētu // Zvaigzne, 1986, 15. nr., 27–29, 16. nr., 26–27 Kapteinis un viņa palīgs // Literatūra un Māksla, 1986, 3. okt. Adaptācija // Literatūra un Māksla, 1987, 1. janv. Riks Sondors // Karogs, 1987, 3. nr. Uzticības saldā nasta; Smaržo sēnes. Stāsti // Literatūra un Māksla, 1988. 22. jūl., 4.,13.lpp. Trauksmainie Trīsdesmit Trīs: Romāns. – Rīga: Liesma, 1988, 557 Krā, krā, krā // Literatūra un Māksla, 1989, 1. apr. Politiski nenobriedis sapnis // Padomju Jaunatne, 1989, 13. maijs Vēstures absurdu arhīvs // Karogs, 1989, 7. nr.; Liesma, 1989, 6. nr. Virpulis – 89 // Padomju Jaunatne, 1989, 2. sept. Ceļojums uz Ekstrēmiju // Padomju Jaunatne, 1989, 14. okt. Pēdējais komandējums // Literatūra un Māksla, 1990, 3. marts, 12–13. lpp Profesora Godo kļūdas // Literatūra un Māksla, 1990, 19. maijs Rūķi un pūķi // Draugs, 1990, 9. – 12. nr.; Rūķi un pūķi. – Rīga: Sprīdītis, 1993, 64; Rūķi un pūķi. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 102

Krājumi Saulrieta violetās ērģeles: Muzikāli stāsti. – Rīga: Liesma, 1970, 132; Loojangu orel: Muusikalised lood. – Tallinn: Periodika, 1973, 91 [igauņu valodā tulkojis I. Sakss] Saulrieta violetās ērģeles Variācijas par Puškina tēmu Talanti bez pielūdzējiem Elizejas lauku Mocarts Akmens viesis Sapnis vasaras naktī: Stāstu apkopojums. – Mineapolisa: Tilts, 1971, 253 Dēli. Divi vecīši, būda un govs: Stāsti. – Rīga: Liesma, 1980, 122 Vienas vasaras stāsti. – Rīga: Liesma, 1975, 231 Stāsts par neredzamo pilsētu Metsepoli Dies irae, dies illa Sapnis vasaras naktī Ķēdes reakcija Mājas vieta zaļā mežā Autīnes novada princis Hamlets Vecrīgas stāsti. – Rīga: Liesma, 1978, 250 Leģenda par lielo Kristapu Strazdumuižas sonāte Reportāža melnā četrstūrī Mistērijas un hepeningi Jāņa Vasariņa priekšlasījums par Kurzemes baroku: Stāsti (latviešu autoru jaunāko stāstu ikgadējs krājums). – Rīga: Liesma, 1979 Apgaismības gadsimteņa ēnā jeb stāsti par Merķeli. – Rīga: Liesma, 1980, 152 Spriedums Kalifalkherstona lietā Prātnieki un komedianti jeb Voltērs uzvar Šilleru Mērkaziņas Praviešu klubs Superintendenta krustdēls Vāczemē Kā uzvesties Olimpā Punškantāte Apmātie: Stāsti. – Rīga: Liesma, 1985, 245 ..un miglā kūpēja rudzu lauks Koklētājs pazemē Paviegls cilvēciņš Tilti un aizas: Izlase. – Rīga: Liesma, 1990, 312 Saulrieta violetās ērģeles Dies irae, dies illa Reportāža melnā četrstūrī Divi vecīši, būda un govs Mistērijas un hepeningi Kapteinis un viņa palīgs Adaptācija Riks Sondors Tīģeris debesīs

Inga Godunova © LMIC, 2008