Pēteris Plakidis

"...un galvenais man ir nonākt līdz stāvoklim, kad zūd realitāte. Līdz tādai ilūzijai, ka tas, ko radu, patiešām ir ko vērts. Bez šīs apziņas acīmredzot nav iespējams. Būtu briesmīga liekulība sacerēt skaņdarbus, kas tev pašam nepatīk. Lūk, nonākt līdz tādai ilūzijai – tā ir neprāta forma..."

Pēteris Plakidis

Komponists Pēteris Plakidis dzimis 1947. gada 4. martā Rīgā. Mācījies EDMS, vēlāk iestājies LVK kompozīcijas nodaļā. To P. Plakidis absolvēja 1970. gadā (Valentīna Utkina klase), savukārt 1975. gadā tika pabeigta LVK asistentūra. Strādājis par Nacionālā teātra (toreiz Akadēmiskā Drāmas teātra) mūzikas daļas vadītāju (1969–1974). Kopš 1974. gada strādājis LMA, bijis kompozīcijas nodaļas profesors. Jau daiļrades sākumā 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā P. Plakidis sevi pieteica ļoti pārliecinoši – 1969. gadā par skaņdarbu Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem tika iegūts diploms tolaik prestižajā Vissavienības jauno komponistu skatē. 1982. gadā komponists ieguva Nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu, bet 1990. gadā Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, savukārt 1987. gadā viņam tika piešķirta Jāņa Ivanova prēmija. 1996. gadā komponists kļuva par Lielās mūzikas balvas laureātu (par skaņdarbu Variācijas orķestrim).

Lai gan muzikālajā izteiksmē komponists ir ļoti daudzšķautņains, visos daiļrades periodos skaidri jūtama klasicistiska līdzsvarotība. Mūzikas tēlainību caurstrāvo tiekšanās pēc psiholoģiskas konkrētības un polifona domas izklāsta, kas nereti oriģināli sintezējas ar liriskām, emocionāli spriegām atklāsmēm. Kopumā P. Plakida daiļrade aptver plašu dažādas ievirzes skaņdarbu klāstu gandrīz visos mūzikas žanros. Simfoniskajā mūzikā P. Plakidis ir interesanti apvienojis neoklasicisma un romantiskas pasaules izjūtas stilistiku. Perfekta formas izjūta un neparasti muzikālās domas risinājumi, kas balstīti nebeidzamos koncertējošos dialogos faktūras vertikālē un horizontālē, bieži saistīti ar nedaudz askētisku, pārsvarā diatonisku un ļoti spilgtu melodiku, kurā regulāri ieskanas arī latviešu tautas mūzikai raksturīgas intonācijas (piemēram, Sasaukšanās solistu grupai un simfoniskajam orķestrim, Dziedājums simfoniskajam orķestrim). Kora mūzikā un vokālajā kamermūzikā vairāk pārstāvēta psiholoģiski dramatiskās izteiksmes sfēra, nereti arī liriska intimitāte. Gan simfoniskajā, gan instrumentālajā kamermūzikā spilgti atspoguļojas arī P. Plakida muzikālā portretista talants, prasme nereti pieteikt ļoti asprātīgus un humora pilnus muzikāli tēlainos risinājumus (piemēram, Mazs kanons un Multiplikācijas filma flautai, obojai un klavierēm, Veltījums Haidnam flautai, čellam un klavierēm, Dziedoša prelūdija un dancojoša fūga simfoniskajam orķestrim, Vēl viena Vēbera opera klarnetei un simfoniskajam orķestrim).

Daudzus gadus P. Plakidis ir muzicējis duetā ar dzīvesbiedri, ievērojamo latviešu kamerdziedātāju Maiju Krīgenu (mecosoprāns). Kopā ar viņu ritējis darbs LMA kamerdziedāšanas klasē, kur komponists strādāja kā koncertmeistars. 1991. gadā P. Plakidis kopā ar čellistu Ivaru Bezprozvanovu un klarnetistu Eriku Mandatu (ASV) izveidoja The Transatlantic trio. Trio ir uzstājies koncertos Latvijā, Lielbritānijā un ASV. Kā ansambļa mūziķis P. Plakidis sadarbojies ar daudziem dažādu paaudžu latviešu atskaņotājmāksliniekiem. 

Jānis Kudiņš, Mārīte Dombrovska © LMIC