Romualds Grīnblats

Dzimis 1930. gada 11. aprīlī Kaļiņinā (tagad – Tvera), Krievijā, ārsta Samuila Grīnblata un viņa sievas Sāras (dz. Buncis) ģimenē. Ar mūziku sācis nodarboties aptuveni 15 gadu vecumā. Gada laikā strauji pilnveidojis savu klavierspēli, pievērsies arī kompozīcijai. 1946.–1950. gadā mācās Ļeņingradas (tagad – Pēterburga) Konservatorijas mūzikas skolas kompozīcijas klasē pie S. Volfenzona, vēlāk pie O. Jevlahova. Mācību laikā komponējis nelielus klavierdarbus un romances.

1950. gadā pārcēlās uz dzīvi Latvijā un iestājās Latvijas Valsts konservatorijā, kur studēja kompozīciju Ādolfa Ābeles klasē. Viņu iedvesmojusi Dmitrija Šostakoviča un Sergeja Prokeofjeva mūzika, kas ietekmējusi arī Grīnblata paša kā komponista rokrakstu. Komponējis instrumentālas miniatūras, klavieru kvintetu, kurā risināta miera tēma, dziesmu ciklu "Pasaules dzejnieki cīņā par mieru", absolvējis Konservatoriju ar 1. simfoniju mi minorā.

Pēc studiju beigšanas 1955. gadā sācis darbu Latvijas Radio kā skaņu režisors. Strādājis arī Latvijas Valsts izdevniecības Mūzikas redakcijā (1957–1961).

Plašu atzinību guvis Grīblata balets "Rigonda", kas pirmizrādi piedzīvoja 1959. gada 12. septembrī. Tā horeogrāfe bija Helēna Tangijeva-Birzniece, diriģents – Jānis Hunhens, scenogrāfs – Edgars Vārdaunis, tērpu autore – Biruta Goģe. Iedvesmu komponists meklējis Ļeņingradas Etnogrāfijas muzejā, šķirstot materiālus par Polinēzijas salu kultūru. Pēc baleta pirmizrādes muzikoloģe Ligita Viduleja un komponists Marģeris Zariņš uzsvēra abu baleta radītāju spēju atteikties no liekām detaļām, runāt mūsdienīgā valodā un sasniegt vēl nebijušu oriģinalitāti Latvijas baleta kontekstā. Uz skatuves patiešām bijusi eksotiska dienvidzemju sala un Edgara Vārdauņa scenogrāfija (dejotājiem bijis jādejo uz slīpas grīdas, arī grīdas segums bijis neierasts) izdomas novitātē līdzinājusies Tangijevas-Birznieces spējai atteikties no klasiskā baleta kanoniem. Romualds Grīnblats tobrīd bija padomju Latvijas progresīvo spēku pozitīvais tēls un tika sumināts kā daudzsološs skatuves darbu komponists. Baleta veidotāji saņēma LPSR Valsts prēmiju. 1960. gadā baletu "Rigonda" iestudēja Tallinā un Viļņā.

1962. gadā Grīnblats iegūst III prēmiju Vissavienības jauno komponistu skatē Maskavā.

Īpaši daudz Grīnblats komponējis teātra un kino mūziku. Slavenākie un tautā iemīļotākie piemēri ir mūzika Jaunatnes teātra izrādēm "Tils Pūcesspieģelis", "Zaļais putniņš", "Pāvilielas zēni" un "Pīters Pens", bet komponists strādājis arī Rīgas Drāmas teātrī un Krievu drāmas teātrī. Viņa mūzika skanējusi deviņās kinofilmās.

Grīnblats radījis kopumā sešas simfonijas, Koncertu klavierēm ar orķestri, "Jaunatnes uvertīru", "Pionieru svītu", horeogrāfisku poēmu "Balāde" un poēmu "Daugava". Īpaši izceļams ir Koncertu flautai un kamerorķestrim, kuru pirmatskaņoja flautists Vilnis Strautiņš kopā ar diriģentu Leonīdu Vīgneru. Tas ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta otrās puses Latvijas komponistu koncertžanra opusiem, turklāt viens no retajiem, kas komponēts dodekafonijas tehnikā. Izmantojot šķietami kailu matemātisku tehniku, Grīnblats neparasti talantīgi atklājis poētiskas, pat transcendentālas pasaules, kas slēpjas aiz Flautas koncerta caurspīdīgā skaņuraksta. Mūzikas kritiķis Armands Znotiņš par skaņdarbu rakstījis: "Apbrīnojamas ir Grīnblata dotības flautas koncertā, balstoties uz nevainojami pārvaldītas dodekafonās tehnikas matemātiskajiem principiem, radīt emocionāli intensīvu un piesātinātu mūziku, kas pārsteidz gan skaņdarba uzbūves racionālo parametru, gan tajā ietverto izjūtu ziņā, un apbrīnojams ir komponista talants uzburt māksliniecisku ainavu, kurā vienlaikus pastāv gan impulsīvi kontrasti un poētisku intonāciju vijumi, gan arī ritmiski, tembrāli un harmoniski daudzpusīgas saspēles – kā starp flautu un orķestri, tā arī pašā stīgu grupā – un iepriekš neparedzamas virāžas cikla muzikālās formas attīstībā. Un ne mazāk aizraujoši bija šajā koncertā saklausīt ne tikai Grīnblata skaņumākslas neapšaubāmo tuvību Rietumu pasaules mūzikas avangardam, bet arī sasaukšanos ar atsevišķām Harija Pārča un Konlona Nankarova daiļrades iezīmēm, jo par šiem viņu dzīves laikā pavisam mazpazīstamajiem komponistiem Grīnblats pavisam droši neko nezināja." ("Diena", 15.03.2012.)

Komponējis arī instrumentālās kamermūzikas, vokālās kamermūzikas un vokāli instrumentālās mūzikas žanros. Viņa stilu veido dažādi elementi, melodijas ir savdabīgas, lokanas, ritms – stingrs un noteikts, harmonija – pieskaņota konkrēta tēla raksturam.

1971. gadā pārcēlies uz Pēterburgu, kur strādājis par redaktoru mūzikas izdevniecībā. Tur arī devies mūžībā 1995. gada 14. augustā.

Anete Ašmane © LMIC, 2019