Selga Mence

Es esmu lepna, ka esmu latviešu komponiste, jo mums pieder neizmērojama bagātība – latviešu tautasdziesmas, kuru melodiskās intonācijas un saturiskā tēlainība ir neizsmeļams avots skaņdarbiem visdažādākajās kompozīcijas tehnikās.

Selga Mence dzimusi 1953. gada 12. janvārī Liepājā. Viņas tēvs – matemātikas pedagogs Jānis Mencis, jaunībā pie Jēkaba Vītoliņa Rīgas Skolotāju institūtā apguvis kordiriģēšanu, brālis Jānis Mencis jun. – arī matemātiķis. Selga Mence absolvējusi Liepājas 5. vidusskolu ar vācu valodas novirzienu (zelta medaļa, 1971), jau pēc diviem gadiem Emila Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu, tad Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas klasi un asistentūru pie Paula Dambja (1978, 1988). Ir studējusi muzikoloģiju.

Vairākus gadus strādājusi Latvijas Kultūras ministrijas repertuāra redakcijas kolēģijā (1980–1987). 80. gados pārzinājusi bērnu mūzikas sfēru Komponistu Savienībā. Kopš 1985. gada ir JVLMA Kompozīcijas katedras docētāja, patlaban profesore, kopš 2004. gada – Kompozīcijas katedras vadītāja. Saņēmusi JVLMA un Swedbank Gada balvu mācībspēkam 2012 par izcilu pedagoģisko un katedras organizatorisko darbu.

Selgas Mences vārds vispirms iemirdzas saiknē ar kormūziku. Viņas skaņdarbi skanējuši Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos Norvēģijā 2000. gadā un daudzos Dziesmu svētkos Latvijā, ASV, Kanādā. Ar komponistes skaņdarbiem daudzi Latvijas un ārvalstu kori guvuši uzvaras starptautiskos konkursos. Mence piedalījusies tādos projektos kā Songbridge 2000 festivālā Europa Cantat XIV Nevērā, Francijā, un "Eiropas mūzikas mēnesis" 2001. gadā Bāzelē. Viņas skaņdarbu cikls "Dziesmas" divām klavierēm ticis iekļauts rekomendēto skaņdarbu desmitniekā 1999. gadā Starptautiskajā komponistu radio tribīnē (International Rostrum of Composers) Parīzē. Saņēmusi 2005. gada laikraksta "Diena" gada balvu kultūrā par oratoriju "Livonija. Prieka un sāpju dziesma".

Kora dziesma, bērnu mūzika – šajā jaunrades daļā līdz šim īpaši izpaudusies Mences gaišā emocionalitāte, arī muzikālo tēlu dzīvīgums, mīlestība pret latvju dainām ar to tradicionālo, stabilo vērtību pasauli. Daudzkārt izmantotās latviešu (arī lībiešu) tautas melodijas un teksti (nereti zūdot robežai starp tautasdziesmas apdari un oriģinālmūziku) kopumā iekļaujas nacionāli romantiskajā tradīcijā, kas tomēr risināta ar laikmetīga skaņraksta līdzekļiem. Darbus izceļ sonorikas koloristiskās iespējas un aleatorikai raksturīgās improvizatoriskās spēles. Viens no svarīgākajiem šeit tomēr ir intonatīvais materiāls, kas, mērķtiecīgi un loģiski – Mencei raksturīgas īpašības – vadīts, iekvēlina skaņdarba vispārējo uztveri. Guntars Pupa taisnīgi rakstīja, ka viņa kā viena no pirmajām jaunajām komponistēm "aktualizējusi melodiju" 80. gadu latviešu mūzikā (LM, 1986). Iespējams, tieši šīs daiļrades iespaidā viņas jaunākajos instrumentālajos sacerējumos nozīmīgs kļuvis dziesmas žanrs, simboliskā veidā koncentrēdams sevī ļoti niansētu poētisko saturu.

Lolita Fūrmane, Mārīte Dombrovska © LMIC
Foto - Edmunds Mickus