Valdis Zariņš

Iedzimta muzikalitāte, pilnskanīgs tonis, izteiksmīgs frāzējums, emocionalitātes un intelekta apvienojums - tā izcilā latviešu vijolnieka Valda Zariņa spēli savulaik raksturoja mūzikas kritiķi. 

„Viņa piesātināto toni ierakstos var atpazīt acumirklī, pat starp simts citiem vijolniekiem. Un šie ieraksti nenoveco,  tie arvien vēl skan svaigi. To noslēpums – dabiskumā un vienkāršībā. Nevis vienkāršotībā, bet vienkāršībā”, intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” teica čelliste Ligita Zemberga. Un piebilda: „Viņš vienmēr prasīja – ieliec daļiņu savas sirds siltuma, lai tā frāze dzīvo, dzied. Ieliec sevi tur iekšā”. Būdams izcils solists un kamermūziķis, Valdis Zariņš bija arī fenomenāls visaugstākās klases koncertmeistars. 

Pie pirmās vijoles pults septiņpadsmitgadīgo Valdi, tolaik 1. kursa studentu, pašā pirmajā Latvijas Konservatorijas orķestra mēģinājumā apsēdinājis diriģents Leonīds Vīgners. 1998. gadā saņemdams Lielo Mūzikas balvu, Valdis Zariņš savā ļoti īsajā pateicības runā tieši Vīgneram teica paldies par šo – visam viņa radošajam mūža izšķirošo lēmumu. 

Valdis Zariņš bija vijoļu grupas koncertmeistars Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī (1969 -1975), Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (1976-1999), Bergenas simfoniskajā orķestrī (1995 – 1999). No 1963. līdz 1967. gadam viņš bija arī Latvijas Filharmonijas stīgu kvarteta pirmā vijole. 

Valdim Zariņam šķietami neeksistēja tehniskas grūtības. Tomēr virtuozitāte nekad nebija pašmērķis, bet gan pašsaprotams priekšnoteikums viņa ļoti aktīvajai, ekspresīvajai spēles manierei. Koncertu afišas un Latvijas Radio fonotēka glabā ziņas par neskaitāmiem koncertiem, ko Valdis Zariņš spēlējis gan ar dzīvesbiedri pianisti Ievu Zariņu, gan citiem kamermūziķiem, kā arī ar lielākiem un mazākiem orķestriem Leonīda Vīgnera, Vasilija Sinaiska, Edgara Tona, Paula Megi, Terjes Mikelsena, Gintara Rinkēviča, Eri Klasa, Oko Kamu, un citu meistaru vadībā. 

Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Valdis Zariņš bijis solists visplašākā diapazona repertuārā – no Bēthovena, Brāmsa un Bartoka līdz Ivanovam un Kalsonam. Viņš spēlēja Mocarta, Čaikovska, Sibēliusa, Sallinena, Vītola, Vaska, Pones un citu komponistu vijoļkoncertus. Valdis Zariņš uzstājās ne tikai Latvijā, bet arī bijušās PSRS republikās - no Sahalīnas, Tālajiem austrumiem, līdz Noriļskai aiz Polārā loka, Kaukāzā un Vidusāzijā. ASV viņš uzstājās gan Čatokvas konferences laikā 1986/87. gadā, gan arī Ņūpalcā, Ņujorkā un citur. Arī Kanādā, Bulgārijā, Čehijā, Dienvidslāvijā, Polijā, Islandē, Zviedrijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Vācijā un citviet. 

Par Romualda Kalsona Vijoļkoncerta atskaņojumu Minhenes festivālā Europamusicale Valdis Zariņš 1993. gadā saņēma savu pirmo Lielo mūzikas balvu, savukārt otro – 1998. gadā par Romualda Kalsona, Pētera Vaska un Džona Adamsa vijoļkoncertu atskaņojumiem, kā arī par latviešu komponistu mūzikas un Latvijas atskaņotājmākslas popularizēšanu pasaulē. Viņš ir Latvijas valsts augstākā apbalvojuma - Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Laikā no 1962. līdz 1999. gadam Valdis Zariņš Latvijas Radio ir veicis 260 skaņdarbu ierakstus, no tiem vairāk kā simtu - kopā ar Ievu Zariņu. Vairākas viņa iespēlētas skaņuplates savulaik ierakstīja un izdeva Vissavienības skaņu ierakstu firma “Melodija”. Valda Zariņa vijoļspēli varam dzirdēt arī norvēģu SIMAX, britu “Marco Polo” un “Campion Records” izdotajos kompaktdiskos. 2019. gadā Nacionālā ierakstu kompānija “SKANI” laida klajā Valda Zariņa dubultalbumu, kurā skan Romualda Kalsona, Gundara Pones, Žana Sibēliusa un Bēlas Bartoka vijoļkoncerti ierakstos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Vasiliju Sinaiski un Gundaru Poni. 

Valdis Zariņš vijoļspēli mācījās Rīgā - Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Izraila Abramisa, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Jakova Targonska, kā arī Ļeņingradas Konservatorijas aspirantūrā. Kopš 1968. līdz 2008. gadam pats mācīja vijoļspēli Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un arī viņš pats bija gatavs mācīties vienmēr – kā tad, kad Bergenas periodā piekrita spēlēt “Ensemble BIT 20”, kura simtprocentīgi laikmetīgo repertuāru uztvēra kā brīnišķīgu izaicinājumu pārliecināties par savu varēšanu arī „jaunajā sarežģītībā”.

LMIC 2020