Volfgangs Dārziņš

Kas grib, tas izdara vairāk, nekā viņš var.

Volfgangs Dārziņš dzimis 1906.gada 25. novembrī Rīgā Emīla Dārziņa ģimenē. Līdztekus komponēšanai pievērsies arī klavierspēlei, būdams koncertējošs pianists, mūzikas kritikai un publicistikai, etnomuzikoloģijai un pedagoģijai. Beidzis Latvijas Konservatoriju, kur studējis kompozīcijas teorijas klasē pie Jāzepa Vītola (1924–1929) un klavieru klasē pie Bonifācijas Roges un Nadeždas Kārkliņas (1929–1934).

Kļuvis par laureātu VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku kora jaundarbu konkursā, astoņu godalgu vidū saņemot piecas – par četrām tautasdziesmu apdarēm un oriģināldziesmu "Birzēm rotāts". Jau studiju gados uzsācis mūzikas kritiķa gaitas laikrakstā "Latvis", žurnālos "Burtnieks", "Mūzikas Apskats", "Latvju Mēnešraksts", no 1934. gada vadījis laikraksta "Rīts" mūzikas daļu, kara gados publicējies "Tēvijā". Viņa raksti ir rodami arī trimdas presē Vācijā un ASV.

Dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju, nonācis Berlīnē, Ehingenē pie Donavas un pēc kara beigām apmeties Eslingenē. 1950. gadā emigējis uz ASV un devies uz Spokenu (Vašingtonas štatā), kur kļuvis par mācībspēku vietējā konservatorijā, kā arī spēlējis ērģeles un vadījis kori luterāņu baznīcā. Tomēr šīs nodarbes drīz vien atstājis malā, kļūstot par aktīvi koncertējošu pianistu. No 1952. līdz 1956. gadam Volfgangs Dārziņš veicis sešus lielus koncertbraucienus. Neņemot vērā mazākus solokoncertus, koncertu kopskaits sasniedzis simtu. Pianista repertuārā bijis Šopēns, Bēthovens, Skarlati, Mocarts, Šūmanis, Debisī un dažkārt arī kāda paša kompozīcija. “Dārziņa spēle izcēlusies ar lielu garīgu spriegumu un mūzikas jutekliskās, sentimentālās puses pieklusinājumu par labu loģiski konstruktīvai izteiksmībai un skaidrībai,” raksta muzikologs Arnolds Klotiņš.

1955. gadā Volfgangs Dārziņš apmeties Sietlā un pasniedzis klavierspēles stundas Vašingtonas universitātes (Sietlā) Mūzikas fakultātes absolventiem. Šajā laikā koncertējis vienīgi pēc īpaša uzaicinājuma un lielākoties šaurā lietpratēju lokā, piedalījies amerikāņu mūzikas žūrijās. Pievērsies latviešu tautas melodiju pētniecībai, par ko liecina plašs apraksts "Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības" ar 120 nošu piemēriem un astoņām kartēm (iespiests t. s. Kopenhāgenas Dainu 11. sējumā, 1956), kā arī 50. gadu vidū lasītie daudzie referāti par šo tematu. Spēcīga tautas mūzikas ietekme ir rodama arī viņa klavierdarbos un tautasdziesmu apdarēs, kas gan neizpaužas citātu vai alūziju veidā, bet gan daudz dziļākā līmenī. "Acīmredzot viņa mērķis ir bijis latviešu folkloras skaņkārtisko, bet sevišķi metroritmisko un konstruktīvo elementu pārtvere un pārradīšana, kā arī dažos gadījumos arhaiskās tautas mūzikas estētikas rekonstrukcija." (Arnolds Klotiņš)

Volfganga Dārziņa pēckara gadu kompozīcijas pakāpeniski tika publicētas galvenokārt Alfrēda Kalnāja izdevniecībā Čikāgā, nošu salikšanā meistarīgi piedalījies arī pats komponists. Līdz 1962. gadam klajā nākuši visi galvenie darbi, 1960. gadā svarīgākos no tiem savā katalogā iekļāvis arī ASV jaunās mūzikas apgāds Dow Ņujorkā (Dow Publishers, Inc.). Volfgangam Dārziņam piešķirta ASV Latviešu kultūras fonda balva (1953) un goda balva (1962). Pēc komponista aiziešanas mūžībā 1962. gada 24. jūnijā ar Vašingtonas universitātes atbalstu ticis nodibināts Volfganga Dārziņa piemiņas fonds un rīkoti plaši piemiņas koncerti. 1999. gadā Volfgangs Dārziņš pārapbedīts Mārtiņa kapos Rīgā līdzās Emīlam Dārziņam.

Volfganga Dārziņa devums latviešu mūzikā ir vēl līdz galam neapjausts un pietiekami nenovērtēts. Viņš ir viens no tiem retajiem komponistiem, kurš meklēja un atrada savu suverēnu stilu pretstatā Jāzepa Vītola iedibinātajām romantisma tradīcijām, kurās sakņojas lielākā daļa pēckara latviešu komponistu darbu. "Pēckara gados Volfgangs Dārziņš neviļus vai apzināti bija uzņēmies tādu misiju latviešu mūzikas modernajā attīstībā, ko neviens cits latviešu komponists pirms viņa neuzņēmās un instrumentālmūzikas jomā, liekas, nav uzņēmies arī pēc viņa. Proti, viņš veica soli, ko piedzīvojusi dažu labu Eiropas tautu mūzikas kultūra un kura etalons ir Bēla Bartoks Ungārijā. Tas bija solis no samērā jauna, vēlīna tautas melosa dziesmotības izmantošanas uz senākā tautas mūzikas slāņa formveidojošo, konstruktīvo un koloristisko iespēju pārtveri un izstrādi instrumentālajā stilā. Šajā sakarā, tāpat kā Bartoks, arī Dārziņš atvadās no romantisma un iet neoklasisku struktūru apguves virzienā. Šīs īpašības, kā arī akcenta pārnešana no latvietim tradicionālās vokālās mūzikas uz instrumentālo, padarīja Volfganga Dārziņa mūzikas mantojumu mūsu mūzikas visai vokāliskotajā un elementāri emocionāliskotajā caurmēra ainā par kaut ko principiāli jaunu un dziļāk neapjaustu." (Arnolds Klotiņš)

Mārīte Dombrovska, pēc burtnīcas "Volfgangam Dārziņam – 100" materiāliem, izd. "Mūzikas Saule", 2006 © LMIC, 2013