Artūrs Salaks

Pedagogs, kordiriģents, folkloras vācējs, komponists – centies kordziesmā burtiski atdarināt senos tautas vairākbalsības principus un citus folkloras elementus, kā arī ieviest kokli un pārējos latviešu tautas instrumentus profesionālajā mūzikā. Dzimis Liepnā (Alūksnes raj.), 1907. g. pabeidzis Alūksnes drau-dzesskolu un 1913 Valmieras Skolotāju semināru, Salaks Pirmā pasaules kara laikā darbojies par skolotāju Valmierā, Rīgā, kā arī Tērbatā (Tartu), kur uzsāk kompozīcijas mācīšanos pie latviešu ērģelnieka Rūdolfa Grīviņa (1853–1922) viņa privātajā mūzikas skolā. Pēc bēgļu gaitām Krievijā 1919–1920 atkal strādā par skolotāju Valmierā, pēc tam līdz 1925 studē kompozīcijas teoriju Latvijas Konservatorijā. 1920–1934 viņš ir mūzikas skolotājs un kora vadītājs Rīgas 4. ģimnāzijā, pēc tam līdz 1940 vairākās citās Rīgas vidusskolās. 1927. g. dibinoties korim Fortissimo, Salaks kļūst par vienu no tā diriģentiem un darbojas sešus gadus. 30.gadu beigās dibina kori Dziesmotā senatne, ar kuru visvairāk eksperimentē folkloras daudzbalsības formu izmantošanā, tostarp senās folkloras t.s. Dieva dziesmu apdarēs, kā arī pirmskristiāniskās latviešu reliģijas rekonstrukcijas kustības jeb Dievturu sadraudzes dziesmās. Tā rezultātā top krājums koriem Latviešu dievestīgās dziesmas (R., 1938), kas papildina jau agrāko – Manas dzimtenes dziesmas (R., I, 1927; II, 1930). No 1941 Salaks dzīvo Valmierā, kur strādā skolās, veido skatuves mūziku dramatiskajā teātrī. Folkloras vācēja gaitās viņš pierakstījis pāri par 2000 vienību, to vidū vairāk nekā 1600 melodiju. Vienkāršā tehnikā veidotu apdaru skaits koriem pārsniedz divus simtus, bet to profe-sionālais līmenis visai nevienāds, dažkārt – apšaubāms. Salaks atstājis arī apdares un oriģināldziesmas balsij ar klavierēm, tautas dejas orķestrim, viņš modificējis kokles konstrukciju, popularizējis šo instrumentu skolās. Rokrakstā palikusi arī neuzvesta opera Pūt, vējiņi (pēc J.Raiņa lugas).