Jāzeps Lindbergs

Jāzeps Lindbergs dzimis 1922. gadā Vēras un Benjāmiņa Lindbergu ģimenē. Pateicoties ģimenes muzikālajām tradīcijām, Benjāmiņš Lindbergs savus dēlus Andreju un Jāzepu stipri tuvināja profesionālajai mūzikas dzīvei. Jau mācoties skolā, abi brāļi darbojās dažādās mūzikas jomās.

Pamatskolā puikām laimējās, ka viņu skološanās laikā darbu sāka ļoti enerģiskais dziedāšanas skolotājs Jānis Milzarājs un iesākās pamatskolu līmenī līdz šim nepiedzīvota mūzikas aprite. Skolai bija ne vien labi apmācīts skolēnu koris, bet arī pašai savs simfoniskais orķestris. Savukārt Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā abi brāļi pilnveidojās brīnišķīgā mūzikas skolotāja Kārļa Freidenfelda vadībā. Skolā darbojās orķestris, kurā Andrejs spēlēja vijoli, bet Jāzeps — klavieres. Viņa pienākumos ietilpa arī ērģelēšana rīta lūgšanās.

Benjāmiņš Lindbergs personīgi pazina Jāzepu Vītolu, jo gadsimta sākumā Pēterburgā tika dziedājis Vītola vadītajā vīru kvartetā. Ar tēva svētību abi dēli turpināja mūzikas studijas konservatorijā, taču Jāzepa brāli Andreju karš vēlāk aizveda bēgļu gaitās uz Ameriku.

Jāzeps Lindbergs Latvijas Valsts konservatorijā iestājās 1940. gadā un pakāpeniski apguva vairākas specialitātes. Vispirms mācījās Arvīda Žilinska klavieru klasē, bet mācības pārtrauca karš.

1943. gada martā Jāzepu iesauca vācu armijā, taču 1945. gada martā viņš pārgāja Sarkanajā Armijā. Abās armijās viņa gaitas saistījās tikai ar mūziku. Viņi bija nešķirams trio: Jāzeps Lindbergs (taustiņinstrumenti), Alfrēds Amoliņš (čells) un Voldemārs Stūresteps (vijole). Triumvirāts muzicēja kopā līdz pat kara beigām. Dezertēt no vācu armijas un pievienoties Sarkanajai armijai, lai tiktu mājās, — tas bija viņu kopīgs lēmums. Ar mūziku izcilie profesionāļi gan priecēja karavīrus karalaukā, gan arī paši savas dienas darīja gaišākas, kopīgi muzicējot. Jāzeps bieži stāstīja, ka karā ieročus rokā nav turējis. Viņa ierocis bija akordeons, un sargeņģelis — mūzika.

No 1946. līdz 1949. gadam Jāzeps Lindbergs turpināja mācības konservatorijā, apgūstot arī kompozīciju pie Ādolfa Skultes. 1950. gadā viņš spēlēja valsts eksāmenu klavieru specialitātē jau kā apcietinātais. Sekoja pieci gadi izsūtījumā ar apsūdzību — nacionālistiski noskaņots. Vēlāk Jāzeps bieži dalījās atmiņās par sajūtām, kādas bija, spēlējot eksāmenā un zinot, ka aiz skatuves dežurē divi čekisti, kuri gaida, kad varēs vest viņu atpakaļ uz čekas pagrabiem.

Sibīrija aprāva Jāzepa Lindberga pianista karjeru, taču profesionālajā jomā pavēra plašākus ceļus. Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1956. gadā Jāzeps Lindbergs iestājās Simfonisko un operas diriģentu nodaļā, kur mācījās pie Edgara Tona un ko absolvēja 1961. gadā. Studiju laikā Jāzeps Lindbergs strādāja par pianistu Celtnieku centrālajā klubā un Republikāniskā Skolotāju nama pašdarbības simfoniskajā orķestrī.

1958. un 1959. gadā viņš bija Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas audzēkņu simfoniskā orķestra vadītājs.

No 1959. gada Jāzeps Lindbergs uzsāka diriģenta gaitas Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātrī, kur jau gadu bija strādājis par diriģenta asistentu, piedaloties gan jaunu izrāžu iestudēšanā, gan arī diriģējot Marģera Zariņa komisko operu “Zaļās dzirnavas”, Dargomižska operu “Nāra” un Ofenbaha “Hofmaņa stāstus”.

Nozīmīgi bija Rosīni “Seviljas bārddziņa” un Oļģerta Grāvīša “Audriņu” patstāvīgie iestudējumi. Jāzepa Lindberga radošajā darbībā liela nozīme bijusi laikmetīgajai operai: viņš iestudējis Šebaļina “Spītnieces savaldīšanu” (1963), Vītauta Klovas “Amerikāņu traģēdiju” (1969), Veljo Tormisa “Gulbja lidojumu” (1969), Otara Taktakišvili “Mindiju” (1974), arī latviešu komponistu Oļģerta Grāvīša, Ādolfa Skultes un citu mūsdienu autoru operas. Par vienu no laikmetīgās operas virsotnēm teātrī 70. gados kļuva Jāzepa Lindberga un igauņu diriģenta Eri Klāsa kopīgi sagatavotais Gēršvina operas “Porgijs un Besa” iestudējums (1973).

Jāzepa Lindberga operdiriģenta darbības cita smaile tiecās Vāgnera mūzikā (“Reinas zelts”, 1974), un pie pašiem izcilākajiem sasniegumiem pieskaitāms operas “Klīstošais holandietis” (1970) saviļņojošais iestudējums. Vēl kāda cita smaile saistīta ar itāļu operas meistaru Domeniko Čimarozas un Džoakīno Rosīni partitūrām. Lielu atzinību guva Lindberga iestudētās Mocarta operas, īpaši Così fan tutte (1970).

Līdztekus darbam operteātrī, Jāzeps Lindbergs strādājis arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, tolaik Radio un televīzijas orķestri. Viņš diriģējis Skrjabina Pirmo simfoniju, Brāmsa Ceturto simfoniju un citus skaņdarbus, kopā ar orķestri ierakstījis mūziku vairākām kinofilmām. Jāzeps Lindbergs turpināja arī jau studiju gados iesākto pianista koncertmeistara darbību. Sadarbojoties ar operteātra solistiem, viņš piedalījās Mūzikas fonda un Latvijas filharmonijas rīkotajos koncertos.

Jāzeps Lindbergs pievērsies arī kompozīcijai. Viņš sacerējis instrumentālas miniatūras, mūziku teātru uzvedumiem un skaņdarbus vokāliem ansambļiem. Jāzepam izveidojās regulāra radoša sadarbība ar režisori Margu Teteri, iestudējot koncertuzvedumus, kur Jāzeps darbojās kā komponists un mūzikas aranžētājs.

1983. gadā pēc slimības Jāzeps Lindbergs pārtrauca aktīvās diriģenta gaitas Opernamā, taču turpināja darboties Latvijas Valsts konservatorijas Operas klasē, kur par pedagogu strādāja jau kopš 1980. gada, un darbu turpināja līdz pat 1994. gadam. Profesora darbs mūzikas augstskolā kopā ar topošajiem skatuves māksliniekiem un izcilajiem pedagogiem Leonīdu Vīgneru, Arnoldu Liniņu un Pēteri Grāveli bija radošas izdomas un prieka pilns.

Kad pēkšņā nāvē mira Alberts Melbārdis (1922–1961), Jāzeps Lindbergs kļuva par viņa dibinātā Rīgas Medicīnas darbinieku nama vīru vokālā kvarteta vadītāju un vadīja šo apvienību līdz mūža galam. Kvartets bija tautā ļoti iemīļots un savulaik guva milzu popularitāti, neskaitāmos koncertos apceļojot Latviju. Kvarteta koncertos piedalījās gan pazīstami operas solisti, gan aktieri, papildinot programmu ar dzejas lasījumiem. Jāzepa Lindberga vadībā kvartetam izveidojās laba sadarbība ar daudziem pazīstamiem latviešu komponistiem: Arvīdu Žilinski, Oļģertu Grāvīti, Raimondu Paulu un citiem.

1965. gadā Jāzepam Lindbergam piešķīra Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.

Jāzeps Lindbergs tika aizsaukts mūžībā pēkšņi — 1994. gada 5. septembrī 72 gadu vecumā.

Inta Sarkane, Linda Lūse, 2022