19. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimta sākumā Rīgā un citviet Latvijā pirmoreiz sevi pieteica latviešu komponisti un atskaņotājmākslinieki. Paralēli joprojām ritēja spraiga vācbaltiešu mūzikas dzīve, veidojās arī krievu mūzikas institūcijas. Tādējādi iezīmējās interesanta un sarežģīta triju kopienu un to kultūru mijiedarbe. Raksta mērķis ir izpētīt vienu šīs mijiedarbes aspektu: kā Rīgas vācu un krievu presē publicētā mūzikas kritika uztvēra latviešu nacionālās savdabības jeb latviska kolorīta izpausmes? Lai to noteiktu, tiks aplūkota nacionālās savdabības vieta muzikālo vērtību skalā, kā arī raksturīgākie kritiķu viedokļi par galvenajām izteiksmes sfērām, mūzikas valodu un vizuālajām paralēlēm, ko rosina latviešu komponistu skaņdarbi. Iedziļināšanās šajā tēmā sniedz iespēju paraudzīties uz šķietami labi zināmām mūsu mūzikas lappusēm no malas un ar laika distanci, bagātinot priekšstatus par triju kultūru savstarpējām attiecībām un to vēsturisko kontekstu. Rakstā aplūkota Rīgas presē publicētā mūzikas kritika, kas skar ne tikai šīs pilsētas, bet dažos gadījumos arī Jelgavas un tagadējās Jūrmalas (Majoru, Dubultu) koncertdzīvi.
Atslēgvārdi: nacionālās kopienas, dziesmu svētki, tautasdziesmu apdares, oriģinālmūzika
Jaunslaviete, Baiba (2023). Nacionālā kolorīta izpausmes latviešu mūzikā Rīgas vācu un krievu preses skatījumā (1876–1914). Mūzikas akadēmijas raksti, XXI. Sast. Lolita Fūrmane Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija,167–204.