Georgs Pelēcis
Imants Zemzaris, komponists
Pirmā satikšanās ar Georgu Pelēci (1947) man varēja būt vecās Dārziņskolas garderobē (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā), kur pēc mācībām mūs, sākumskolēnus, pārtvēra vecāki vai vecvecāki, lai, pienācīgi saģērbtus atbilstoši laikapstākļiem, vestu uz mājām.
Drīz vien manīju, ka Georgs dzied izslavētajā Dārziņskolas zēnu korī, klausīdams paša Kriša Deķa roku žestiem. Tātad viņš bija kora zēns, un obligāts mācību priekšmets bez klavierēm viņam bija arī vijole. Pluss Georga labā, jo, kā mēdz teikt, komponistam vēlams būt rokā paturējušam vismaz dažus orķestra instrumentus.
Jau vēlāk tikāmies Ģederta Ramana kompozīcijas klasē. Ja Georga stunda trāpījās pirms manējās, tad paguvu vēl ieklausīties meistara un mācekļa sarunās par franču Sešinieku un pat Vebernu. Veberns nē, bet Sešinieks drīz vien iepatikās arī man.
Tad Georgs it kā pazuda manam redzeslokam, jo aizbrauca studēt kompozīciju pie Arama Hačaturjana Maskavas konservatorijā. Šī mācībiestāde ir īstena mūziķu profesionāļu kalve, un gan jau tur Georgam pavērās plašāks pasaules horizonts.
Tomēr viņš atgriezās Rīgā, un atgriezās, šķiet, ar Balalaikas un saksofona dubultkoncertu (1970) padusē.
Bet kuplu fanu pulku Georgs ieguva ar „Jaungada mūziku” (1977/79), kas eksistē gan pūtēju orķestra, gan klavieru versijās. Te apvienojās seno madrigālistu smārds ar roka elementiem. Šī mūzika, līdzīgi Imanta Kalniņa aktivitātēm, vērsās pie lakabiedriem tieši, uz ielas, gurns-pie-gurna-purns-pie-purna, apejot koncertzāles iestīvinātību. Vai arī, gudrāk izsakoties, Georgs kā viens no pirmajiem pie mums akceptēja minimālisma (rituālisma) un Jaunās konsonanses paradigmu.
Drīz sekoja pirmās trīs svītas klavierēm (1980-85), raksturā tuvas „Jaungada mūzikai” ar priecīgiem, nesagudrotiem, diatoniskiem tēliem, ko man tolaik kādā esejā labpatikās piepulcēt latviešu laikmetīgajai „ģimenes mūzikai”. Jo zināju, ka Georgam aug divi dēli, kas ir spodrs iedvesmas avots viņa daiļradei.
Georgs komponēja daudz kamermūzikas, un varēja manīt, ka viņš līdzīgi Baham vai Čaikovskim ir nepagurstošs, sistemātisks komponista darba darītājs.
Varbūt te iestājās savā ziņā „garā jūdze”, kad Dieva pūrā līdzi dotais jau dāsni iztērēts, bet brieduma viedums, ar ko piepildīt labi iestrādātās tehniskās matrices, vēl liek gaidīt. Dabā kas līdzīgs jaušams vasaras otrajā pusē, kad visi ziedi jau noziedējuši, zaļums bālē un dzeltē, bet līdz ražai vēl labs gabals. Manuprāt, tas ir visai tipisks radošas personības evolūcijas ceļš.
Kad pirmatskaņojuma reize pienāca Piektajai un Sestajai klavieru svītai (2008), likās: nu gan Georgs dod… Bet, ak, tavu pārsteigumu – šī lēnā, elēģiskā mūzika apliecināja dziļu personības nobriedumu uz zvaigznēm caur ērkšķiem. Drīz vien Georgs pats izteicās: „Manā dzīvē iestājies rudens; tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir…”
Viens no Georga jaunākajiem nozīmīgajiem darbiem ir apjomīgais Klavierkoncerts Musica confinanta (2014), kurā, šķiet, ietverts viss viņa dzīves gājums.
Man tuvi Georga brīnīšanās pilnie veltījumi ceriņkrūmam, jasmīnziedam, kreimenēm. Esmu ar viņu vienisprātis, ka tas (Dievs-Daba-Skaistums) jau arī ir pats pēdējais, pie kā apbrīnā un pielūgsmē tverties, kad pasaule grasās sevi nosmacēt dronu, robotu un kiberagresijas dzelžainajos apskāvienos. Te nepakavēšos pie starptautiski lieliskajiem interpretiem, ar ko Georga mūzikai tiešām laimējies.
Lai paliek citu ziņā vērtēt Georga pētnieka-muzikologa devumu.
Viņš ir polifoniķis, bet ne tāds, kurš savās makromikropolifonajās varēšanās un atļautībās grasās pazaudēt gravitāciju. Šķiet, viņam tuvāki ir Okegēms un Obrehts – ar abām kājām uz bruģa kādā no Ziemeļeiropas rudi rāmajām, siltajām cilvēkmēroga vecpilsētām.
Bet citādi? Savā skaņkārtiski harmoniski ētiskajā pārliecībā? Kāds ir Pelēcis? Man šķiet, viņš ir starp Sviridovu un Melngaili…
20.03.2018. "Music in Latvia 2018"