Cik grūti domāt par Arnoldu Dimantu vairs tikai pagātnes formā! Droši vien tā ir ne vien man, bet arī daudziem citiem Latvijas ērģelniekiem un visiem, kas Arnoldu pazina un bieži ar viņu sadarbojās. Nē, Arnolds Dimants pats īsti nemaz nebija ērģelnieks, ja nu kāds šo rindiņu lasītājs tā varētu iedomāties, virsrakstu izlasot. Arnolds bija visu daudzo ērģelnieku palīgs – ērģeļu asistents pie milzīgajām Rīgas Doma ērģelēm. Tiesa gan, ērģeļspēli viņš dažus gadus bija apguvis mūsu alma mater ērģelnieka Pētera Sīpolnieka vadībā, tomēr ērģelnieka profesiju savai dzīvei neizvēlējās. Dzīve izrādījās īsāka, nekā domāts vai cerēts. Kopā ar ērģelniekiem vasaras sākumā vēl paspējām nosvinēt Arnolda sešdesmito dzimšanas dienu, bet jau decembrī gandrīz nespējām noticēt pēkšņajai ziņai, ka viņa dzīves soļi negaidīti apstājušies, slēpojot sniegotajos Siguldas pakalnos. Pēkšņās aiziešanas, šķiet, ir tās sāpīgākās. Taču, kad laiks pamazām sāk dziedēt sāpīgu brūci, sākam aptvert, cik daudz labu un gaišu atmiņu sakrājies daudzu gadu garumā.
Vita Kalnciema, "Mūzikas Saule" Nr. 1/2022