LP: Vai tad, kad izvēle jau bija kritusi uz vijoli, nekad nebija kārdinājums nodarboties ar kaut ko citu?
JŠ: Intereses jau, dabīgi, bija dažādas. Patika sports, kā katram puikam, bet tam nebija laika. Dārziņskolā volejbola mačus taisījām un basketbolu spēlējām. Kad aizbraucu uz Maskavu, tur arī teica, ka man augums piemērots, jānāk basketbola komandā spēlēt. Taču es atbildēju – nē! Viens negadījums, un var tā satraumēt roku... Pēdējos Maskavas gados sāku spēlēt tenisu un turpināju vēl pāris gadu, bet tā paša laika trūkuma dēļ pārtraucu. Nebija vēlēšanās kļūt par kādas citas profesijas pārstāvi. Man diezgan labi klavierspēle padevās. Es gan nebiju improvizētājs, bet labi lasīju no lapas. Uz to arī bieži “izbraucu”. Maskavā bija tāda skolotāja, kas sākumā to neatšifrēja. Nācu un tik spēlēju. Bet, kad viņa saprata, ka stundās lasu no lapas, iedeva man spēlēt Grīga Klavierkoncertu. Protams, tad bija jāsāk mācīties.
Līga Pētersone, "Mūzikas Saule" Nr. 5/2013
LASĪT