Mēs esam. Saruna ar latviešu altistēm ārzemēs: Andra Dārziņš, Ilze Kļava, Liene Kļava, Santa Vižine

"Sakiet, lūdzu, vai arī jums reizēm ir grūtības attiecībā uz mūzikas instrumentu lietot apzīmējumu ‘tas’? Tas ir skaists. Tas ir mīļš. Tas ir mans domubiedrs. Esmu ar to saaugusi. Manī ir mīlestība uz to. Viņš ir skaists. Viņš ir mīļš. Viņš ir mans domubiedrs. Esmu ar viņu saaugusi. Manī ir mīlestība uz viņu. Lūdzu, atvainojiet, ja turpmākajās rindkopās ievērojat nekonsekvenci. Valodnieki palaikam prasa no mums par daudz. Instrumentu nevar uzskatīt par instrumentu, priekšmetu, koka vai metāla gabalu. Reizēm tas ir viņš. Neiesim taču klāt vecākiem ar bērnu un neteiksim, vai, kāds jauks kaulu un muskuļu maiss! Šādas pārdomas radušās pēc ieklausīšanās četrās latviešu altistēs, kuras savu dzīvi un darbu saista ar ārzemēm: Ilze un Liene Kļavas apmetušās Norvēģijā, Santa Vižine – Nīderlandē un Andra Dārziņš – Vācijā. Sarunu laikā iezīmējās vairākas tendences, piemēram, visas viņas ļoti aizraujas ar Mālera simfonijām. Tās gan raisa asaras, gan tiek mestas padusē, lai dotos pretī apokalipsei. Uz goda pjedestāla novietots arīdzan Berliozs, jo īpaši viņa simfonija ar alta solo “Harolds Itālijā”. Spēlēta nav, taču ļoti gribētos! Nu, un joki. Tie jau nemaz nav jāprasa! Agrāk vai vēlāk tie dabiski atrod ceļu uz mūsu sarunām."

Anna Marta Burve, "Mūzikas Saule" Nr. 1/2021
LASĪT