LMIC radio

Jaunumi / Publikācijas

Pārdomas par Jura Karlsona teātra telpu

8. maijs, 2015

                    Pārdomas par Jura Karlsona teātra telpu

Andris Vecumnieks

 

 Apveltīts ar domātāja spējām un teatralitātes izjūtu, Latvijas mūzikas kultūrā Juris Karlsons (1948) veido savu unikālu meklējumu telpu. Tā ir viņa darba klusumā izlolotā teātra vai teatralitātes telpa, kas jau kopš 1970. gadiem Karlsona mūzikā elpo brīvi, romantiski, reizēm ironiski smeldzīgi, reizēm spoži ceremoniāli.  Visīsākais un ļoti dzīvotspējīgs „teātris”, šķiet, ir Jura Karlsona komponētās Latvijas Lielās mūzikas balvas svinīgās fanfaras, kas svētku gaidas ceremonijas dalībniekos un klausītājos uzbur jau 25 gadu garumā. Arī pats komponists šo fanfaru pavadījumā ir kļuvis par trīskārtēju Lielās mūzikas balvas laureātu – 2000. gadā par baletu „Sidraba šķidrauts”, 2007. gadā par simfonisko vīziju „Vakarblāzma”, kuras izskaņā gaistošo lauku sajūtu personificē latviešu folkloras teicējas aizejošais stāvs, un 2013. gadā, kad viņš Lielo Mūzikas balvu saņēma par sava uzvārda brāļa jautrajiem piedzīvojumiem Astridas Lindgrēnas grāmatas iedvesmotajā baletā „Karlsons lido…”

2018. gada pavasari Juris Karlsons jau atkal sagaidīs Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī, kur nu smaržos pēc vasaras ziediem un meijām, jo saule kāpj kalnā pretī Jāņu naktij, kuru Latvijā svin visi un ikviens, un tieši Jāņu naktī risināsies Jura Karlsona jaunākā baleta „Antonija #Silmači” darbība. Komponistu iedvesmojusi latviešu visu laiku visiemīļotākā luga Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”. Un varam būt droši šajā romantiski dramatiskajā stāstā par alkām pēc mīlestības un personīgās dzīves piepildījuma un Jura Karlsona mūzikas teātra telpā mūs pilnīgi noteikti gaidīs gan konflikti un to asprātīgi risinājumi, gan patiesu jūtu izpausmes un apliecinājumi.

***

Spēli par savas dzīves un esības vadmotīvu atzīst pats komponists. „Dzīve ir kā spēle. Tas labi izskan. Taču to neizdomāju es. Spēle ir dialogs vai trīs četru cilvēku savstarpējās attiecības. Un spēlē nepieciešama asa reakcija dažādās negaidītās situācijās. Gluži kā dzīvē. Dievs man devis raksturu, kas spēj uztvert dialogu un reaģēt. Kā saka aktieri – noķert galavārdu un dot repliku pretī. Es spēlējos ar vārdiem, sarunājoties ar cilvēkiem, un nemēģinu citus ar sevi apgrūtināt. Gluži otrādi – cenšos radīt rotaļīgas, vieglas attiecības, kas cilvēkos raisa pozitīvākas izjūtas nekā tad, ja vaimanātu – cik man ir slikti, cik tas ir briesmīgi...”

 Īpaša Jura Karlsona daiļrades, dzīves un personības zīme ir kontrasti. Te var saskatīt paralēles ar ārējās un iekšējās teatralitātes izpausmēm personības kontekstā. Tā par prioritāru komponists savā daiļradē uzskata iekšējo, nevis ārējo teatralitāti. Savukārt sadzīvē uzvedas kā ceremoniāla mūzika – izteikti ārišķīgi, pompozi, dekoratīvi un spoži. Atkal personības duālisma kontrasts – sabiedrībā komponists ir spožs, ekstraverts aktieris, mūzikā – dziļi intraverts mākslinieks: „Jura Karlsona muzikālo jaunradi (tāpat kā dzīvi) var raksturot kā asu kontrastu, bieži vien pat nesavienojamu pretmetu spēli un cīņu. Tās vienā pusē – viss ārēji spožais: teātris, efektīgi imidži, tēlu un skaņu spēles, mūzikas valodas (īpaši harmonijas, faktūras, instrumentācijas) spilgtums, krāšņums, bagātīgums. Bet otrā pusē – kontemplācija, iedziļināšanās sevī, turklāt, jo bieži – traģiska, tā savukārt saistīta ar rūpīgu muzikālā materiāla atlasi un attīstību.”  Ineses Lūsiņas rakstītajam līdzīgu domu pauž Orests Silabriedis: “Juris Karlsons ir komponists ar milzīgu spēles prieku. Spēcīgs profesionālis, vērienīgu orķestra krāsu cienītājs ar spilgtiem akcentiem sitaminstrumentu grupā. Citā noskaņojumā – neslēpti jūtīgs cilvēka dvēseles pusvārdu fiksētājs. Savulaik spožs teātra mūzikas autors, Dailes teātra Mūzikas daļas vadītājs. Ilggadējs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors. Latvijas TV minēšanas spēles eksperts. Pats grūti atminams. Sabiedrības lauva ar noslēpumu.

Arī komponists sevi dēvē par komplicētu cilvēku un atzīst, ka kontrasti ir būtiski viņa daiļradē: „Mākslā man tuvas spēcīgas emocijas, kontrastu dramaturģija. Smalkais un varenais, dvēseliski tīrais un nežēlīgais... – šie pretmeti ļauj izteikties kontrastaināk un spilgtāk, tēlus izgaismojot visdažādākajās krāsās.”

Komponistam raksturīgas gan intelektuālas emocijas un emocionāls intelekts, kas visspilgtāk izpaužas baletā Sidraba šķidrauts, gan arī radošā un sabiedriskā darba vienlaicīgs apvienojums: „Es visu mūžu esmu gribējis strādāt tikai radošu darbu, bet vienmēr man ir nākuši klāt kādi amati. Neteikšu, ka tas man nepatīk vai traucē. Es pat domāju, ka tas man šķiras. Protams, ne vienmēr.” Duālisms ir Karlsona personības zīme: “No vienas puses – mana dzīve rit sabiedrības acu priekšā, no otras – esmu pārliecināts vēzis vientuļnieks, kuram tīk paslēpties savā aliņā, manā gadījumā – lauku mājā.” Un tiešām, emociju un noskaņu kontrasti, atklātība un noslēpumainība vienlaikus saskatāmi viņa ikdienas dzīvē, savukārt nemitīgie stilistiskie meklējumi un neprognozējamie radošie līkloči – viņa daiļradē. Izvilināt no komponista stāstu ir ārkārtīgi komplicēti – ne viss tiek izsacīts vārdos. Kas ir Karlsons? Vēss ciniķis un poētiska dvēsele? Racionāli sakārtota vai emocionāli impulsīva personība? Sabiedriski atvērta vai dziļi personiska būtne, kas mūs uzrunā ar savu ārkārtīgi personisko mūzikas vēstījumu? Tikai mūzikā autors ir maksimāli atklāts.

Autora daiļrades procesa zīmes ir daiļrades atvērtība un skaņdarba noformulētība vienlaicīgi. Kontrastu dramaturģijas specifika daudzos gadījumos piedāvā nevis atrisinājumu, bet atvērtību, Karlsona daiļrades nepabeigtības, jautājuma un meklējuma zīmi – skaņdarbi nevis noslēdzas, bet gan pārtrūkst (Neslēgtais gredzens, Otrais koncerts klavierēm ar orķestri, Ceļš u. c.). “Skaņdarbs ir kā seifs ar šifrētu atslēgu. Ja atslēga ir pārāk vienkārša un uzreiz uzlaužama, pats process kļūst neinteresants. Skaņdarbs ir process ar noslēpumu. Mākslas darbā ļoti svarīgs ir šis noslēpums. To var atklāt beigās vai arī neatklāt nemaz.”

Jāsecina, ka Jura Karlsona daiļrade ir dramaturģijai atvērta telpa, visu daiļradi komponists risina simfonisko drāmu, turklāt visspilgtāk tā izpaužas nevis simfonijās, bet gan citos žanros, t. sk. simfoniskajās mazformās, baletā un pat kamermūzikā (El Cid, Sidraba šķidrauts, Trešā sonāte u. c.). Par Trešo sonāti klavierēm komponists saka: “Četrdaļīgā sonātes cikla iecere veidota pēc kontrastu principa. Skaņdarba dramaturģiju rosinājušas mūsdienu pasaules realitātes galējās izpausmes, kas robežojas gandrīz ar neprātu: naids – ilgas, nežēlība – sapņi, kari – vīzijas, nākotnes paredzējumi. Un šī dramatiskā karuseļa vidū – apmulsis cilvēks. Pats savas pasaules veidotājs…?” Jāpiekrīt Ieviņas Ancenas  (Liepiņas) novērojumam, ka Juris Karlsons ir “lielākais joku plēsējs latviešu mūziķu aprindās un smalkas ironijas meistars”, taču daiļradē viņš ir ārkārtīgi domīgs un nopietns – “jautri gabaliņi” komponista daiļradē ir atrodami reti.

Teatralitāte izpaužas arī tajā apstāklī, ka komponists mūzikas radīšanas procesu salīdzina gan ar literatūru, gan vizuālo mākslu: „Kompozīcija ir līdzīga tēlniecībai, pakāpeniski no akmens tu atskaldi visu lieko, kamēr parādās līnijas, nianses. Rakstīt mūziku ir tikpat smagi. Ļoti smagi.” Komponists nevar atturēties no radoša darba procesa un par komponēšanu, kas ir viņa sūtība, izsakās filosofiski: “Ļoti ilgi, sarežģīti un mokoši meklēju ideju, ieceri. Tāpēc nemēdzu rakstīt uz ātriem pasūtījumiem. Visu rūpīgi pārdomāju, izvērtēju, apzinoties gluži fizikālu likumu – viss, kas tiek radīts, nekur nepazūd. Tas atgriežas visnotaļ negaidītos veidos. Lai pateiktu kaut ko jaunu, jābūt lielam uzdrošināšanās procentam. Dažreiz šķiet, ja varētu nerakstīt, es nerakstītu nemaz. Bet... Liktenis ir lēmis.” Karlsons skaņdarba idejas tapšanai izmanto “latviešu valodas skaistvārdu – atskāršana”, mūzikas skaņdarbs Karlsonam ir nevis vienkāršs formāls pasūtinājuma darbs vai radošās izpausmes vēlme, bet gan ļoti nopietni pārdomāta mūzikas filosofija. „Ar katru skaņdarbu meklēju atbildi kādam būtiskam jautājumam – filosofiskam, personīgam, sociālam. Ar gadiem cilvēks pievēršas vienkāršākām, līdz ar to – lielākām un arī būtiskākām lietām.”

Juris Karlsons, Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors no 1990. Līdz 2007.gadam,  atminas, ka pirms daudziem gadiem Stokholmas Mūzikas augstskolas rektors profesors un komponists Gunnar Bucht teicis, ka radošam cilvēkam jāmāk laikus atbrīvoties no administratīviem, sabiedriskiem, sociāliem pienākumiem, lai nepazaudētu savu jaunrades dzirksti un gandarījumu. Ir pagājuši gadi. Un Karlsons sāk apjaust, cik patiesi bijuši šie vārdi. Taču tikšanās ar jaunajiem studentiem – kolēģiem nodarbībās neļauj novecot pārāk strauji un viņš piebilst: “Radošam prātam jābūt gaišam un dzidram kā lauku gaisam rudenī – tīram, rosinošam, gudram. Tāpēc ir vērts strādāt arī turpmāk.” Juris Karlsons Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir kompozīcijas pedagogs jau ar vairāk nekā četrdesmit gadu stāžu. Profesors atzīst, ka šodienas mūzikas plašumi, jaunākās tendences un varēšanas ir jau citas paaudzes pārziņā. Un tas ir pareizi. Jaunās paaudzes studentiem ar tās neizsīkstošo interesi par visu jauno, neparasto, savdabīgo, visām iespējām, ko sniedz mūsdienu tehnoloģiski sarežģītā pasaule, nav vairs sevišķi interesanti iedziļināties simfonisko partitūru foliantos. Modernās pasaules tehniskie plašumi dod iespēju ātri, krāsaini un dažubrīd pat bez sevišķām pūlēm saņemt akustiski iepriecinošu rezultātu.

Es piederu nošpapīru paaudzei. Šķirt partitūrpapīra loksnes, pārskatot un salīdzinot, pārredzot komponista ieceres orķestra drāmu, nevis bīdīt elektroniskā ekrāna rādīto no vienas puses uz otru, neredzot visu cīņas panorāmu vienkopus tā ir mana mūzikas pasaule. Un nojaušu, ka šī mana pasaule ir aizejošā, vakardienas pasaule.

Ar neslēptu interesi sekoju līdzi mūsdienu mūzikas, mākslas, literatūras virpuļiem. Taču nav nekā skaistāka kā atvērt foliantu un, šķirstot to, noprast autora ieceres.”

Komponists akcentē literatūras studiju nozīmību un uzskata tās par galveno impulsu skaņdarba realizācijā. Literatūras un filosofijas studijas rada bagātīgu pieredzi zīmju sistēmas izveidē. „Man raksturīgi tādi pekstiņi – fundamentāli izpētu vienu rakstnieku. Padomju laikā nebija fundamentālas izglītības. Interesēja aizpildīt zināšanu robus – to, ko nav devusi izglītība.” Ir izstudēts un izlasīts viss Blaumanis, Rainis, Majakovskis, Ahmatova, Aspazija, Bārda, Upīts. „Kad rakstīju Jāzepu un viņa brāļus, izstudēju Raiņa kopotos rakstus; kad domāju par pirmo baletu, studēju Blaumani; kad meklēju dramaturģiju baletam, izlasīju visas Aspazijas lugas. Esmu izlasījis uzdāvinātos Majakovska 17 kopoto rakstu sējumus, kuros ir Parīzē rakstīta fenomenāla mīlas lirika. Absolūti fantastiska dzeja!” Karlsons uzskata, ka, tikai izlasot visu autora literatūru, var rasties viens konkrēts skaņdarbs. Dažiem skaņdarbiem, kuri radušies fundamentālu literatūras studiju rezultātā, ir doti nosaukumi, kas ietver vārdus lasot, lappuses, lasījums („Balets Ugunī – koncerts orķestrim piecās daļās Pēc Blaumaņa lasījuma”, „Baleta Sidraba šķidrauts simfoniskās lappuses” u. c.). Tas tāpēc, ka šāds nosaukums pieļauj lielāku mobilitāti un interpretācijas atvērtību: „Lasot... – tas nav nekāds Blaumanis, bet manas pārdomas par to.”

Teātra mūzikas ietekme uz daiļradi izpaužas arī kā teātra mūzikas un literārās telpas transformācijas. Darbs pie mūzikas teātra iestudējumam motivē iepazīt visu lugas autora literāro veikumu. Tā 1981. gadā top mūzika Raiņa Jāzeps un viņa brāļi iestudējumam Dailes teātrī, iznāk Raiņa kopotie raksti, un pēc to intensīvām studijām, Karlsons sāk pastiprināti pievērsties Raiņa dzejai un daiļradei – 1982.–1983. gadu var dēvēt par Raiņa gadu. Tā dzejnieka Raiņa literārā telpa transformējas komponista Karlsona muzikālajā telpā.

Skaņdarbu nosaukumi ir gluži kā lugu nosaukumi, jo tajos ir iešifrēts teātra darbības (spēles, tēlu, dialogu) un režijas potenciāls. „Skaņdarbu nosaukumi rodas no galvas, ir neprognozējami, taču ļoti ilgi meklēti, ļoti rūpīgi pārdomāti un selekcionēti vārdi, kas tēlaini mēģina būt atbilstīgi mūzikai.” Edgara Imanta Siliņa grāmatas Lielo patiesību meklējumi studiju rezultātā 2001. gadā Karlsons atskārta Laodzi filosofiju, kura inspirēja Koanas un Koncertsimfonijas (divām klavierēm ar orķestri) tapšanu. Daudzos gadījumos skaņdarbiem ir zemapziņas konteksts, tie ir gan asociatīvi, gan klausītāju fantāziju rosinoši un arī vizuāli, tātad teatrāli. Karlsons skaņdarbu nosaukumos aktualizē filosofisko vēstījumu un zīmju, simbolu semantiku, kas ir iepriekšminēto studiju rezultāts. Viņa daiļradē aprobētie universālie zīmju sistēmas modeļi iegūst jaunu interpretāciju un recepciju, jo komponista autorstāsts ir unikāls un neatkārtojams. Dilstošā mēness zīmes, Klusumā dzimstošās dzīvības balss, Cerību un sāpju noktirne, Apvedceļš, Zvaigžņoto debesu balsis... ir vistipiskākie komponista skaņdarbu nosaukumi. Skaņdarbu nosaukumi paver priekškaru arī bezgala bagātīgajai komponista sakrālajai telpai, kuru var saskatīt jau no pirmajiem Karlsona skaņdarbiem, bet kura īsti uzplaukst tikai 20. gs. nogales daiļradē.

Viena no Karlsona daiļrades vērtībām ir tā, ka skaņdarbu saturiskais tematisms un tēlainība nekoncentrējas tikai vienā žanrā, bet ceļo starp tiem – simfoniskā mūzika, koncerti, sakrālā mūzika, ceremoniāla mūzika ir vienlīdz piesātinātas gan ar filosofisko, gan ar sakrālo saturiskumu. Vērojama savdabīga paritāte žanru sadalījumā, visi žanri ir identiski to svarīguma slodzē. Tā komponista daiļradē tiek traktēta arī tautasdziesma, kas nav tikai nacionālās identitātes paudēja, bet gan vēl viena daiļrades zīme, kas izpaužas ne vien folkloristiskajās tautasdziesmu apdarēs un stilizācijās, bet arī kā citāts vai alūzija daudzos “ārpusfolkloras” skaņdarbos – tautasdziesmas intonāciju ieslēpšana un iešifrēšana tematismā ir kompozīcijas paņēmiens, kas nacionālo identitāti ļauj atpazīt un identificēt daudz netiešāk un smalkāk. Tautas mūzikas intonācijas iešifrētas gan Otrajā koncertā klavierēm ar orķestri, gan Zvaigžņoto debesu balsis, sakrālajos u. c. darbos, sevišķi spilgti – Vakarblāzmā.

Izvērtējot Karlsona daiļrades dekādes, katrā no tām var izcelt savdabīgas virsotnes, kas ir Karlsona teātra telpas un zīmju koncentrācija attiecīgajā laika posmā: 

  • 1970–1980 – Simfonija četrās daļās (1980), pirmais muzikālais vēstījums, kas rodas teātra iespaidā;
  • 1980–1990 – Magna opera Domini, kantāte jauktajam korim, solo un ērģelēm, 110. psalms (1989), ilgi lolots un slēpts komponista pirmais devums sakrālās mūzikas laukā, kas no šā brīža kļūst par noteicošo Karlsona daiļradē;
  • 1990–2000 – balets Sidraba šķidrauts (1999/2000), dramaturģiski meistarīgs 20.gadsimtam piederīgās komponista daiļrades rezumējums;
  • 2000–2010 – Adoratio, simfonija korim un orķestrim (2010), jauns skatījums uz sakrālajām un laicīgajām dimensijām un to saskarsmi.

Izvērtējot šos robeždarbus, var saskatīt teātra un sakrālās mūzikas spirālveida attīstību gandrīz 50 gadu ilgajā Jura Karlsona daiļradē.

***

Vai šīs desmitgades virsotne tajā būs teātra mūzika – jaunais balets „Antonija#Silmači”, redzēsim vēlāk, no attāluma. Pagaidām trīs tuvplāni vēl svaigi – skaņdarbs korim un klavierēm Le lagrime dell’anima (2013, „Nevarēju atrast iecerei piemērotu dzeju. Tāpēc tekstu – uzrunu Dievam – uzrakstīju pats”), teatrālais Trio Art-i-Shock un Latvijas Radio 3 „Klasika” jubilejai veltītais Koncerts čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim (2016) un Koncerts orķestrim (Devītais Liepājas koncerts) Gliese 581 (2016, „Pirms neilga laika astronomi ar lielā Habla teleskopa palīdzību atklāja tālu planētu, kas ļoti līdzīga Zemei. Tā ir tikpat skaista – ar okeānu, atmosfēru, varbūt pat ar dzīvības formām. To nosauca par Gliese 581. Šis atklājums man lika aizdomāties par to, cik gan mēs laiku pa laikam esam nesaudzīgi izturējušies pret savu planētu.”) Intervijā Edgaram Raginskim (LR 3 „Klasika”) komponists sacīja: „Šis skaņdarbs nav vienkārši simfoniska partitūra. To faktiski rakstīju kā pēdējo savā mūžā”. Šī atzīšanās iederas gan teātra, gan sakrālajā telpā. Par laimi, dzīves telpā izceļams un vērtīgs ir Jura Karlsona „kā”.

--------------------------------------

Zanes Prēdeles sagatavots ieskats komponista, muzikologa un diriģenta Andra Vecumnieka doktora disertācijā „Teatralitātes fenomens mūzikā. Jura Karlsona teātra telpa” (2015). Precīzas norādes uz izmantoto citējumu avotiem (1990-2015) atrodamas disertācijā. Lielākoties citēti fragmenti no Andra Vecumnieka sarunām un sarakstes ar Juri Karlsonu. Tekstā izmantotas arī Kaijas Zembergas, Ingas Saksones, Oresta Silabrieža, Gundas Vaivodes un Romāna Koļedas intervijas ar komponistu un publicēti raksti, Ieviņas Ancenas (Liepiņas) un Ineses Lūsiņas anotācijas un raksti un koncertprogrammās publicēti paša Jura Karlsona komentāri viņa skaņdarbiem.