LMIC radio

Jaunumi / Komponists tuvplānā

Romualds Kalsons

18. decembris, 2019

Ar komponistu Romualdu Kalsonu sarunājas muzikologi Sandra Ņedzvecka un Dāvis Eņģelis. Garciems, 2019. gada decembris.

Romualds Kalsons: Man jau no bērna kājas bija domas par mūziku, jo mans tēvs spēlēja akordeonu. Tad es vēl biju mazs bērns, kad es to lielo akordeonu, noliekot viņu uz krēsla, spēlēju. Sākumā bija “Kur tu teci, gailīti manu” un tēvs man rādīja ar pirkstu, kādi tie basi vajadzīgi – vai uz augšu vajag ņemt vai uz leju, vai vidējos. Visu laiku par mūziku es interesējos un jau, kad es beidzu pamatskolu Visvalža ielā, tad man direktors prasīja, ko tad es darīšot tālāk, vai par mūziku? Es teicu – jā, noteikti par mūziku. Un, kad bija atvadlaiks no pamatskolas, tad es arī spēlēju to akordeonu. Un tad, protams, tūlītās gāju uz mūzikas skolām. Un diemžēl Dārziņskolā Sīpolnieks mani neuzņēma nez kāpēc. Un tad gāju uz to – Bruņinieku ielā bija tāda mūzikas skola un tur es uz akordeona mācījos kādu laiku. Un tad Pionieru pilī arī spēlēju akordeonu un tur gadījās viens tāds pedagogs, kas man sāka klasisko mūziku vairāk mācīt. Sākumā man tas nepatika, bet vēlāk ļoti iepatikās. Tad uz Mediņiem aizgāju, gribēju par komponistu būt, bet mani neuzņēma atkal. Nu tad tālāk, tad uz konservatoriju, tā kā viss bija mūzikas pavedienā. Cits nekas mani tā sevišķi neietekmēja, neiepriecināja.

Dāvis Eņģelis: Izklausās, ka Jūs mērķtiecīgi gājāt komponista ceļu!

R.K.: Jā, ļoti mērķtiecīgi! Tā bija kaut kāda tāda sakritība, par ko es vēlāk pats ļoti brīnījos! Nu, kā ir, tā ir, vienam tā, citam atkal savādāk! Cits meklē un meklē dažādus paņēmienus, ko izmantot, ko darīt šajā pasaulē. Galvenais ir darīt to, kas ir tiešām patīkami, kas dara prieku. Man mūzika vienmēr ir prieku darījusi!

PAR STUDIJĀM PIE ĀDOLFA SKULTES

Sandra Ņedzvecka: Profesor, kad Jūs pats stājāties Konservatorijā, Jūs gribējāt mācīties pie Ādolfa Skultes vai tas tā vienkārši sanāca?

R.K.: Es gribēju pie Ādolfa Skultes mācīties. Es tagad nevaru atcerēties tieši kāpēc, bet tā bija tāda izvēle. Pie Utkina un Ivanova es tā kā negribēju, es gribēju pie Skultes un mana izvēle bija ļoti pareiza. Man bija ļoti laba saskarsme ar profesoru un viņš neuzstāja kaut ko speciāli – tā kā viņš iedomājās. Man ļāva arī daudz dažādas brīvības rakstīt, viss bija ļoti labi, viņš bija labs pedagogs, tā kā paldies viņam!

S.Ņ.: Vai jūs atceraties skaņdarbu, ar ko Jūs absolvējāt Konservatoriju? Kas bija Jūsu diplomdarbs?

R.K.: Diplomdarbā man bija fragmenti no operas, kuru vēlāk es uzrakstīju – “Pazudušais dēls”, tie bija sākumā jau uzrakstīti daži fragmenti. Bet es pēc tam viņus pilnīgi pārtaisīju no jauna, tā kā visa opera bija no jauna uzrakstīta. Un, kā jau tur bija nepieciešamība – vajadzēja gan variācijas rakstīt, gan arī kvartetu, gan arī simfonisku skaņdarbu, tā kā viss jau bija savā laikā rakstīts! Tagad tas viss ir kaut kā tā drusku brīvāk, cik es esmu novērojis.

S.Ņ.: Vai atšķīrās prasības studentiem tad, kad Jūs bijāt students un tad, kad bijāt katedras vadītājs? Tie laiki ir savstarpēji salīdzināmi?

R.K.: Nu, man grūti to pateikt. To laikam ir jāsaka kādiem citiem cilvēkiem, kas no malas varētu to atcerēties, bet man liekas, ka kaut kādi sevišķi iespaidi nebij’. Es tikai gribu atkārtot, ka man bija laba kopēja sadarbība ar maniem kolēģiem – ar Selgu Menci, ar Andri Vecumnieku, Pēteri Plakidi un vēl kāds tur bija laikam, es tagad nevaru precizēt. Tā kā viss bija labi!

S.Ņ.: Vai ir tā, ka tiem pasniedzējiem, kas strādāja Kompozīcijas katedrā, ik gadu bija jāuzraksta kāds skaņdarbs un jārāda? Droši vien sadarbībā ar Komponistu savienību bija tāda noruna vai sistēma.

R.K.: Tiem profesoriem? Es tā tiešām neatceros, vai bija kaut kāda tāda... Laikam bija kaut kādi ieteikumi, ko uzrakstīt, šo to es tā kā atceros, bet tāds sevišķs noteikums, man liekas, nebija.

PAR ĒRIKU EŠENVALDU

R.K.: Ko es gribu atcerēties – man tāds īpatnējs, laimīgs gadījums bija, kad es biju katedras vadītājs. Vienā reizē atnāca pieteikties kompozīcijas nodarbībām Ēriks Ešenvalds. Es pateicu, lai viņš nospēlē kaut ko, ko viņš ir jau uzrakstījis. Viņš nospēlēja un tad es klausījos – talantīgi tā kā būtu, bet ļoti, ļoti maz profesionāli. Tā kā viņš pilnīgi nebija sagatavots un nevarēja viņu 1. kursā uzņemt. Un tad es atcerējos, ka savā laikā, kad es gribēju iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas skolā kompozīcijā, mani nepieņēma, tur Mendelis Bašs bija. Nezinu, kāda iemesla pēc, arī laikam tāpēc, ka es nebiju vēl tik labu skaņdarbu parādījis. Un tad es atceros to un domāju: nē, vajag tomēr viņu uzņemt un uzņēmām viņu tajā sagatavošanas kursā. Interesanti bija tas, ka jau pēc pusgada viņš parādīja tik labu attīstības pakāpi, ka taisni bija brīnums! Un pēc gada bija jau ļoti veiksmīgs un varēja iestāties arī 1. kursā. Un tagad viņš ir slavens komponists pasaulē!

PAR CITIEM KOMPONISTIEM

S.Ņ.: Vai ir vēl kāds komponists blakus Ešenvaldam, par ko Jums ir bijis liels prieks – par viņa panākumiem, izaugsmi?

R.K.: Nu, protams! Kristaps Pētersons ir ļoti veiksmīgs, Santa Ratniece arī, Alvils Altmanis, kurš iestājās jau tādā ‘diezgan labā’ vecumā, bet arī ļoti labi mācījās. Vēl jau arī citi bija labi, tā kā nevienu sliktu es nevaru nosaukt.

D.E.: Ko Jūs teiktu par to veco jautājumu, vai ir iespējams iemācīt kompozīciju? Kas ir labs kompozīcijas skolotājs?

R.K.: Es domāju, ka tas ir no divām lietām atkarīgs: ir talants un darbs. Ar talantu vien, manuprāt, tā īsti nepietiek. Nepieciešams arī to talantu attīstīt, tāpēc ir nepieciešams darbs. Un vienreiz bija tāds gadījums, kad es atbildēju par komponista darbošanos – ka komponistam vajag iemācīties amata prasmi! Un tad mani ļoti nokritizēja: kā, tad komponists būs amatnieks, vai? Tā kā man tā iznāca, bet vajag gan talantam būt, gan darbam, tad būs laba tālākā virzība.

D.E.: Bet, vai komponists nav pa daļai amatnieks tomēr?

R.K.: Es jau teicu, ka pa daļai tā ir viņa amata prasme, bet amatniekos viņu var ieskaitīt, ja viņš ir tāds ne visa profesionāls! Amatnieks, kādā nozīmē mēs saprotam vārdu amatnieks. Bet amata prasme – tā ir viena ļoti pozitīva īpašība, tā es saprotu.

D.E.: Tad ar to arī nodarbojas kompozīcijas pedagogs, ar amatu!

R.K.:  Tā tas ir, vajag iemācīt, to talantu attīstīt un sakārtot tā, lai tas būtu tādā jēdzīgā stāvoklī! Man personīgi liekas, ka bieži vien, sevišķi pēdējā laikā ir tādi komponisti, kas vairāk interesējas par kaut kādiem efektiem un saliek efektus bez kaut kādas sevišķas jēgas! Bet man jau nav nekas pretim pret efektu kā tādu, bet viņam vajag būt zināmai nozīmei – kāpēc tur tādi ir! Manā kompozīcijas laikā es arī dažādus efektus izmantoju, bet vajadzīgs tam skaņdarbam būt, lai kaut kāda jēga ir, kaut kāds saturs, kaut kāda virzība no viena uz otro noteiktu mērķi. Tā kā tikai ar efektiem vien, man liekas, tas ir tāds amatnieciskums.

D.E.: Sakiet, vai starp Jūsu audzēkņiem ir bijuši tādi, kas pie Jums atnāk un viņu amata prasme jau zināmā mērā ir nobriedusi, tur jau ir kaut kādas iestrādes vai briedums?

R.K.: Kad viņi atnāca, tad kā nu kurš – lielākoties bija jau mazliet profesionāli sagatavoti, bet daudz darba bija jāieliek, lai to attīstītu tādā tiešām labā, profesionālā līmenī.

PAR DIRIĢĒŠANU, VIJOĻSPĒLI UN ĀDOLFU SKULTI

S.Ņ.: Jūs esat arī diriģents un arī Pauls Dambis ir nācis no diriģentiem. Vai tad, kad jūs strādājāt Kompozīcijas katedrā, komponistiem bija nepieciešams prast vēl kaut ko, ne tikai notis rakstīt? Nu, kaut vai diriģēt?

R.K.: Jā, tad es gribu paskaidrot, ka manā komponista veidošanās laikā bija vairākas sakritības, kas palīdzēja man kļūt par normālu, varētu teikt, labu komponistu. Mediņskolā, kad es mācījos, es vēl iestājos operā par mīmistu, kā toreiz sauca statistus. Dažus gadus tur iepazinos ar operas aizkulisēm, kā tas viss mūzikā darbojas. Un tad es kļuvu par skaņu režisoru, tas arī ļoti daudz man deva, jo es taču iepazinos ar orķestri, ar solistiem, ar diriģentiem. Tad es mācījos spēlēt vijoli. Ne jau, lai kļūtu par vijolnieku slavenu, bet, lai saprastu stīgu instrumentu specifiku, jo tie ir tādi specifiski instrumenti, kuri ir ļoti, ļoti labi jāpazīst, lai viņiem varētu ērti, pareizi, labi un interesanti uzrakstīt! Tā kā es mācījos vairākus gadus par vijolnieku. Arī par simfoniskā orķestra diriģentu es iestājos, nedomādams būt par izcilu diriģentu, bet, lai es iepazītu tiešām to orķestra specifiku un, lai labāk pārzinātu to.

S.Ņ.: Mēs nesen raidījām Skultes simfoniju, ko esat diriģējis Jūs nemaz ne tik sen! Vai Skultes mūziku Jūs vērtējat augstu vai tā Jums gluži emocionāli tīk?

R.K.: Jā, Ādolfs Skulte ir ļoti labi rakstījis mūziku. Ar vienu simfoniju man tāds drusku jocīgs gadījums bij, kad man bija jādiriģē viņa un es tā izpētīju un atradu, ka tur varētu būt dažas mazas kupīras. Un tad es griezos atvainodamies pie Skultes – vai varētu tās kupīras izdarīt. Un tad viņš paskatījās, papētīja un teica: “Jā, patiešām tā var!” Es arī drusku tās kupīras tad iztaisīju un tā nodiriģēju to. Bet viņš tiešām labs bija komponists un pedagogs.

PAR DOMUBIEDRIEM UN DIRIĢĒŠANAS STUDIJĀM

R.K.: Mans domubiedrs bija Vasīlijs Sinaiskis. Viņš man, starp citu, palīdzēja ar diriģēšanas tehniku apgūt vairāk un jēdzīgāk, nevis kā savā laikā Leonīds Vīgners. Es aizgāju no Konservatorijas, jo nebija jēgas no Vīgnera! Viņš lika tikai spēlēt klavierkoncertus ar orķestri un no galvas mācīties un diriģēšanas tehniku tikai rādīja ar pirkstiem pa klavierēm. Un tad man pārmainīja pedagogu uz Lindbergu tomēr, jo es biju pateicis Grīnfeldam, ka es eju prom. Es biju Sinaiska asistents, tā kā viņš man iemācīja daudz, ko!

PAR IVANOVAS JAUNRADES NAMU UN TRIMDAS LATVIEŠIEM

R.K.: Bet man jau daudz palīdzēja vēl arī tāda sakritība, ka man savā laikā Edmunds Goldšteins ieteica: “Tu zini ko, Tu brauc uz Ivanovas Jaunrades namu un tur varēsi iemācīties ļoti daudz visu ko priekš kompozīcijas. Un es patiešām aizbraucu un izrādījās, ka tur bija ļoti interesantas iespējas daudz, ko uzzināt. Bija labi profesori un arī bija daudz audzēkņu – komponisti no dažādām republikām ar dažādu pieeju pie kompozīcijas. Un arī tie profesori atbrauca ar tādiem kompozīcijas materiāliem – ierakstiem, kādus Latvijā toreiz, padomju laikos, pat nevarēja dabūt un, kas tajā laikā bija moderni. Es laikam kādas desmit reizes biju Ivanovā. Katru reizi kādu mēnesi tur nodzīvoju un tur katram bija viena atsevišķa māja, kurā viņš varēja rakstīt, kad viņš grib – vai pa dienu vai pa nakti, nevienu netraucēdams. Tā kā tas bija ļoti, ļoti interesanti, tas man ļoti palīdzēja, tā arī ir viena sakritība, kāpēc es kļuvu par komponistu!

S.Ņ.: Šis ir diezgan svarīgs punkts, jo ne Jūs vienīgais sakāt, ka Ivanova ļoti palīdzēja. Arī Maija Einfelde, Marina Gribinčika tur pavadījusi daudzus gadus, arī Vilnis Šmīdbergs! Līdz ar to – cik tīra tā latviešu mūzikas līnija ir? Tur ir diezgan liela ietekme no skolotājiem, kas tur bija, vai ne?

R.K.: Jā, sevišķi arī instrumentācijā tur bija ļoti labs skolotājs. Es tagad aizmirsu, kā viņu sauc, bet viņš ļoti precīzi dažādas lietas varēja pastāstīt, kā vajag rakstīt mūziku orķestrim. Tā kā tas palīdzēja uzlabot to, ko man Skulte bija iemācījis, vēl vairāk iedeva.

S.Ņ.: Tad, kad Jūs sākāt strādāt par katedras vadītāju, tas ir tūliņ pēc 1990. gada, kad sākās jauni, brīvi laiki. Vai Kompozīcijas katedra ārzemju latviešu atgriešanos kaut kā veicināja?

R.K.: Nē, tā sevišķi no mūsu katedras to iespaidot laikam nebija tā īsti iespējams. Neatceros, ka tas tā būtu ļoti efektīgi bijis.

S.Ņ.: Es domāju kaut vai tā kā mācību paraugus! Līdz tam taču neizmantoja ne Bruno Skulti, ne Jērumu. Jūsu laikā sākās viss jauns!

R.K.: Nu jā, bet toreiz jau arī mēs vēl diezgan maz varējām izmantot tos materiālus, kas no latviešiem ārzemēs bija pieejami.

PAR PĒTERI PLAKIDI

R.K.: Par Pēteri Plakidi man ļoti labas domas ir, viņš ļoti labs profesionālis – komponists bij’, ļoti labs pianists bij’ un viņš ļoti labi arī manu mūziku kopā ar Maiju Krīgenu atskaņoja – manu vokālo ciklu “Vienkāršās dziesmas”. Viņš bija arī ar humora izjūtu, tā kā viņš bija ļoti interesants cilvēks un ļoti labs komponists – profesionālis.

D.E.: Vai iznāca jums sastrādāties arī ārpus mūzikas iestudēšanas, vai jums arī ikdienā sanāca satikties, vai pastāvēja kāda domubiedrība starp jums?

R.K.: Jā, es arī kā diriģents atskaņoju vienu viņa skaņdarbu, arī tāda sadarbība bija!

VĒLREIZ PAR DIRIĢĒŠANU

S.Ņ.: Kuri diriģenti vislabāk ir sapratuši Jūsu simfonisko mūziku? Vai Sinaiskis tāds bija?

R.K.: Jā, Sinaiskis bija ļoti, ļoti labs manu skaņdarbu izpratējs. Arī Vecumnieks ir ļoti labi izpildījis! Par vienu skaņdarbu – ir tā, ka skaņdarbu stīgu orķestrim, ko es uzrakstīju somiem, Juha Kangass izpildīja, es klausījos, un man likās tik slikts tas skaņdarbs, tik neinteresants, ka briesmas taisni, žēl! Un tad pēc kāda laika mēs ar Irēnu sēdējām Mūzikas akadēmijas zālē un orķestris Vecumnieka vadībā atskaņoja to pašu skaņdarbu. Un tad es brīnījos, ka tas skaņdarbs nemaz nav tik slikts un ir interesants! Bet tas ir daudzkārt atkarīgs arī no izpildītāja – kā viņš to izprot un kā viņš to izpilda.

PAR FLEKSATONU UN CITIEM EFEKTIEM

S.Ņ.: Es aizvien ļoti bieži raidu Klasikā Jūsu 1. Simfonijas grotesko daļu, kur izmantots fleksatons. Ko Jūs domājāt, to rakstīdams? Tur groteska un dramatisms ir diezgan spēcīgs!

R.K.: Es jau pieminēju, ka pilnīgi neizvairījos no dažādiem efektiņiem arī un zināmā mērā fleksatons jau arī bija tāds zināms efekts, tā kā es viņu vienkārši izmantoju! Bet es domāju, ka satura ziņā viņš nekādu sliktu iespaidu neatstāj, tas bija tieši īstajā vietā, īstajā reizē! Man arī bija vēl tāda ideja, ka Klarnetes koncertā ir parodija par “Ak, Izabella, cik skaista esi Tu!”! Tāda intonācija ir, drusku pārvērsta, bet to var atpazīt!

PAR KONCERTIEM

D.E.: Par koncertžanru – 80-ajos Arvīds Darkevics Tālivaldim Ķeniņam raksturoja tā laika situāciju komponistu vidū. Viņš teica, ka koncertžanrā visspožākais ir Romualds Kalsons. Vai Jums pašam ir izskaidrojums – kā Jums koncertžanrā ir izdevies sasniegt tās virsotnes, kas ir Vijoļkoncerts un Klarnetes koncerts?

R.K.: Grūti pateikt! Varbūt daļēji tas ir atkarīgs no laba izpildītāja! Savā laikā Valdis Zariņš ļoti brīnišķīgi izpildīja Vijoļkoncertu un bija tāds gadījums, ka viņam bija paredzēts koncerts Vācijā un viņš gribēja kādu citu skaņdarbu izpildīt, bet tad man viena pazīstama vāciete – Hannelore Gerlaha – ieteica Valdim Zariņam, lai tomēr atskaņo manu Vijoļkoncertu. Un tad Minhenē to skaņdarbu atskaņoja un mēs šeit pat, Garciemā, augšējā stāvā klausījāmies kopā ar Irēnu. Un tad bija pārsteigums, kā tādi aplausi bija, ka vajadzēja atkārtot pēdējo daļu vēlreiz. Arī Klarnetes koncertu ļoti labi atskaņoja Ģirts Pāže un citi. Bet varbūt arī manī radās tāda laba ideja, ka es varēju tādu labu skaņdarbu uzrakstīt!

D.E.: Vai Jūs varat pastāstīt par sadarbību ar Eleonoru Testeļecu pie Čello koncerta?

R.K.: Jā! Cik es atceros, es biju sākumā domājis rakstīt Mārim Villerušam. Bet, kad es ar viņu aprunājos – vai viņš to atskaņos – viņš kaut kā atteica un tad izveidojās sadarbība ar Eleonoru Testeļecu, kura ļoti labi atskaņoja to skaņdarbu! Man liekas, ka tas Čello koncerts arī nav nemaz slikts, viņu arī varēja neaizmirst, bet varbūt atskaņot šad tad tomēr! Bet – kā ir, tā ir, tagad es neesmu dzirdējis, ka viņu būtu atskaņojuši.

D.E.: Vai nekļūdos, ka Ģirts Pāže pirmatskaņoja Klarnetes koncertu?

R.K.: Jā, Ģirts Pāže bija pirmais, kas atskaņoja!

D.E.: Vai atceraties to sadarbības procesu ar viņu?

R.K.: Tā speciāli mēs tā nesatikāmies, nesadarbojāmies. Drīzāk Egīls Straume ieteica man vienu tādu, kā saka, efektu, kur dubultnotis varētu izpildīt un tad to es uzrakstīju partitūrā un pat minēju, ar kādiem paņēmieniem to varētu izpildīt. Viņš man drusku ieteica kaut ko, bet ar Ģirtu Pāži mēs tā speciāli neko nesarunājām, bet viņš izpildīja ļoti labi!

PAR SOLO DZIESMU

D.E.: Man šķiet, ka Jūs un Pēteris Plakidis esat solodziesmas meistari 20. gs. II pusē Latvijā. Sakiet, no kurienes aug saknes Jūsu solodziesmas estētikai, Jūsu izpratnei par dziesmu?

R.K.: Viena lieta ir laba dzeja, no kā var labu dziesmu uzrakstīt, pat vokālos ciklus, un man tas labākais dzejnieks bija Ojārs Vācietis – ar to man visvairāk ir vokālās mūzikas sarakstīts, vairāki cikli. Otrs ir, ka mana sieva – kundze Irēna Kalsone bija laba dziedātāja un viņa ļoti daudz manu mūziku izpildīja, mēs kopā spēlējām, dziedājām, izpildījām gan Latvijā, gan ārzemēs. Es no viņas smēlos vokālo tehniku – kā varētu labāk, ērtāk un pareizāk rakstīt vokālistiem.

D.E.: Bet vai Jūs neietekmēja arī citu komponistu rakstītās dziesmas?

R.K.: Grūti man pateikt par sevišķi tādu ietekmi, man liekas, ka nē. Es pēc savas dabas biju tāds, ka es rakstīju pēc savas sirdsapziņas un sirds patikas. Kā es iedomājos, tā es arī rakstu. Es neiespaidojos: “ā, tie raksta tā, tad man arī jāraksta tā!" Nē, to es pilnīgi ignorēju – tādu viedokli.

PAR AIZMIRSTO MŪZIKU

S.Ņ.: Pavisam nekautrējoties, ja Jūs varētu pasacīt, kurus Jūsu skaņdarbus mūziķi ir aizmirsuši? Vijoļkoncertam ir ļoti labs mūžs, Kāzu dziesmām un kamermūzikai arī, bet noteikti ir mūzika, par kuru Jums ir žēl, ka tā ir aizmirsta!

R.K.: Vēl jāpiemin noteikti Klarnetes koncerts, kas ir ļoti, ļoti daudz atskaņots un ļoti seksmīgi tas ir bijis. Ir jau – ir mesa uzrakstīta un ir arī kāda no simfonijām arī mazāk atskaņota – Piektā, varbūt Pirmā arī. “Retrospekcija” ļoti labi atskaņota ir, laba atsauksme ir par to. Savā laikā Rubiķis atskaņoja un es jau biju druscītiņ, tā sakot, pusakls un es sēdēju un nevarēju pieiet, un pateikt paldies par brīnišķīgo atskaņojumu. Un viņš pienāca pie manis un apskāva, apsveica, un es tad biju priecīgs, ļoti laimīgs. Nu, stīgu kvartets arī varbūt varēja būt vairāk atskaņots, daži vokālie cikli arī varbūt ir aizmirsti. Tā tas gadās, ar katru komponistu jau tā ir! Ja mēs paskatāmies vēsturē, tad daudzi ir tādi skaņdarbi, kuri ir pilnīgi aizmirsti un pēc simt gadiem kaut kā atrod kaut kur un “aiaiai, tas taču ir ļoti labs skaņdarbs un to vajag atskaņot!” Nu, tā gadās un varbūt arī man tā gadīsies, kas viņu zin!

S.Ņ.: Tādēļ es jautāju, lai nākamgad atrod, nevis pēc simt gadiem!

R.K.: Jā, labāk jau būtu, lai nebūtu man jāklausās no mākoņa maliņas, kā saka, bet varētu savā dzīves laikā vēl to noklausīties un sajust, kā tas tiek uztverts.

D.E.: Domājot par tādiem skaņdarbiem kā oratorija “Petrus”, Mesa un arī simfoniskā epizode ”Tevi lūdzu”, kā ir mainījusies Jūsu izpratne šajā laikā par sakrālo mūziku?

R.K.: Nav mainījusies, bet es nevaru teikt, ka man sakrālā mūzika būtu ļoti, kā saka, pirmajā vietā. Man viņa interesē, bet, ka tā ņemtu virsroku, tas tā nav! Savā laikā es tomēr uzrakstīju arī dziesmas ar sakrālo tekstu. Oratorijā “Petrus” no Vācijas bija ietekme vajadzēja tādu uzrakstīt.

PAR KORA MŪZIKU

D.E.: Es pajautāju savai vecmāmiņai – ilggadējai kordziedātājai – ar ko viņai saistās Romualda Kalsona vārds un viņa teica, ka viņa, protams, vienmēr ir zinājusi šo vārdu, bet nevienu konkrētu kordziesmu viņa nosaukt nevarēja! Tad es atcerējos par Tālivaldi Ķeniņu, kurš vienmēr tā ne pārāk labi izteicās par savām kordziesmām – ka tās ir tāda nodeva kordiriģentiem. Sakiet, kādas ir Jūsu domas par Jūsu kora mūziku?

R.K.: Man liekas, ka šis tas tomēr ir labi uzrakstīts! Varbūt tā arī nav tā pirmā vieta, bet, piemēram, es varu atcerēties ar Ojāra Vācieša dzeju padomju laikā uzrakstīto “Latvija” korim, ko ļoti labi izpildīja Valsts koris toreizējā diriģenta Jāņa Dūmiņa vadībā. Un man bija ziņas, ka vienmēr to vajadzēja atkārtot skatītāju lielo aplausu dēļ un pa visu Latviju to skaņdarbu atskaņoja, un arī izdeva izdevniecībā to kordziesmu. Bet pēkšņi uzreiz padomju laikā pateica “nē, šo nedrīkst vairs izpildīt, tā ir jāaizliedz!” Tad viņa pagāja nost no skatuves un ļoti žēl, ka tā notika. Un tad pēc ilgiem laikiem tas atkal atnāca un es atceros, ka pa radio, es klausos bieži vien Klasiku, dzirdēju ierakstu atskaņojam no 2011. gada. Tas man bija tāds liels pārsteigums, ka tas tomēr nav pilnīgi aizmirsts. Man liekas, ka tā ir laba kordziesma un to savā laikā es Imantam Kokaram piedāvāju, lai varētu izpildīt Dziesmu svētkos, bet viņš pateica “nē, nē, tur vīru korim ir kaut kas sarežģīts, tā, ka nevar!” Bet tās bija muļķības, tur tik briesmīgi sarežģīti nemaz nebija, bet es nezinu, kāpēc viņam negribējās to toreiz izpildīt, bet tā tas ir. Katram skaņdarbam ir sava veiksme un neveiksme, sava traģēdija un savi prieki. Tā tas mēdz būt!

PAR DARBU NOSAUKUMIEM

D.E.: Muzikologs Joahims Brauns,  kurš rakstīja hermeneitisku eseju, piesauca Jūs kā vienu no piemēriem par padomju laika komponistiem, kuri savos skaņdarbu nosaukumos lietoja, piemēram, itāļu valodu! Viņš deva tādu teoriju, ka šī svešvaloda arī varēja kalpot kā zemteksts!

R.K.: Nē, tas tā nav. Tas ir tikai kā skaņdarba nosaukums.

D.E.: Kāds pamats ir itāļu valodas izvēlei?

R.K.: Droši vien tāpēc, ka daudzi arī citu autoru skaņdarbi ir tādā veidā rakstīti. Tad es laikam esmu to virsrakstu arī pamēģinājis tādā pašā veidā, kas to zina!

PAR KOLĒĢIEM MŪZIĶIEM

D.E.: Es nesen pārlasīju vijolnieka Jāņa Bulava teikto, viņš atcerējās pianistu Valdi Janci un viņš teica, ka Valdis Jancis atstāja lielu ietekmi uz  vairākām mūziķu paaudzēm, kuri varbūt nekļuva par spožiem virtuoziem, bet tā bija ļoti liela garīgā ietekme. Es vēlējos jautāt, vai Jūs varat nosaukt dažus mūziķus, kuriem ir bijusi liela garīgā ietekme uz Jums?

R.K.: Grūti pateikt, negribētos kādu vienu vai divus izcelt sevišķi, bet iespaids ir bijia! Tas pats Valdis Jancis bija interesanta personība un Māris Villerušs, piemēram, un arī dziedātāji bija ļoti labi – Kārlis Zariņš, piemēram. Bet tā īpaši es negribētu kādu sevišķi izcelt.

PAR KOLĒĢIEM KOMPONISTIEM

S.Ņ.: Par kuru no Jūsu kolēģiem komponistiem vai viņu skaņdarbiem Jums ir bijis ļoti liels prieks, neraugoties uz to, ka viņš vai viņa ir pilnīgi atšķirīgs no Jums? Tā mūzika nepavisam nav Jūsējā, bet Jūs novērtējat?

R.K.: Es novērtēju gan Pēteri Plakidi, gan Artūru Maskatu, arī Juri Karlsonu, tāpat Ēriku Ešenvaldu arī un vēl vienu otru no tiem jaunajiem ar’. Daži skaņdarbi ir tīri patīkami!

S.Ņ.: Jūs pieminējāt Santu Ratnieci kā vienu no savām spilgtākajām audzēknēm. Cik viegli vai grūti Jums bija strādāt un saprasties, jo tas, ko Santa darīja, bija atšķirīgi no visiem citiem studentiem? Ko Jūs tad darījāt gluži cilvēciski un metodiski, kā Jūs strādājāt?

R.K.: Es viņu nekā speciāli neiespaidoju ar tādu dzelžainu ietekmi, nē! Mēs daudz pārrunājām visu, man liekas, ka viss tā normāli noritēja!

PAR DZEJNIEKIEM

S.Ņ.: Jūsu tuvā drauga Ojāra Vācieša iespaidi par Jūsu mūziku – vai viņš tos atklāja?

R.K.: Mēs diezgan bieži sazvanījāmies savā laikā. Viņš man daudz zvanīja un gan savas dzejas, gan humoru stāstīja, pat vēlu vakarā šad tad piezvanīja. Es pie viņa arī biju ciemos dažas reizes, ar Ludmilu Azarovu arī mēs tikāmies. Bet galvenais, ka es izmantoju viņa dzeju, kas mani tik ļoti, ļoti iespaidoja un patika, un es jau atkārtojos, ka viņš ir man svarīgākais latviešu dzejnieks un visvairāk mana mūzika sarakstīta ar Vācieša dzeju. Citi arī ir, bet mazāk.

D.E.: Bet vai ar vēl kādu literātu esat tuvāk ticies vai dzirdējis, piemēram, kādu komentāru par mūziku?

R.K.: Mana mūzika ir rakstīta gan ar Ārijas Elksnes, gan Skujenieka un Ziedoņa vārdiem, bet Ojārs Vācietis ir neapšaubāmi pirmais! Ir vairāki vokālie cikli – gan “Mīlestība”, gan “Etīdes par nebeidzamību” un citas dziesmas. Vokālie cikli arī laikam vairāk kā 20, kādi 24 sarakstīti savā laikā.

PAR PASŪTĪJUMIEM

S.Ņ.: Šodien komponisti raksta tad, kad ir skaidri zināms – kas pasūta vai kas, iespējams, atskaņos. Vai Jums ir tādi skaņdarbi, ko Jūs esat rakstījis, neraugoties ne uz ko, ja Jūs pat nezināt, vai būs, kas spēlē?

R.K.: Jā, bija tādi skaņdarbi. Vispār jau es neesmu bijis tāds aktīvs savu skaņdarbu popularizētājs! Man nekāda menedžera arī nav bijis un es nevienam neuzbāzos ar saviem skaņdarbiem. Es zinu, ka daži ir tādi, kas, varētu humoristiski teikt, bāž citiem kabatā savu partitūru, lai tikai atskaņotu! Vienmēr, ja man kāds palūdza un interesi radīja, tad es vienmēr uzrakstīju skaņdarbus visiem, kas man kaut ko palūdza. Padomju laikā Kultūras ministrija to, ko es biju uzrakstījis, vienmēr nopirka. Varbūt vairāk vai mazāk samaksāja, bet nopirka. Vēlāk jau bija tā, ka jāsniedz iekšā pieteikumi un nezini, vai maksās, nemaksās.

S.Ņ.: Vai nebija tā, ka radošajiem komponistu plēnumiem rakstīt mūziku bija gandrīz vai obligāta lieta? Kurš ir Komponistu savienībā, tam ir jāpiedalās un jau bija skaidrs, ka to atskaņos.

R.K.: Neatceros, vai tiešām tas būtu tāds aktīvs iespaids, lai noteiktu, ko uzrakstīt. Ieteikumi varbūt bija, jā, noteikti! Ja Tu varēji un gribēji, tad varēji uzrakstīt.

PAR SPOŽIEM ALLEGRO UN LĒNO LATVIEŠU MŪZIKU

D.E.: Internetā Latvijas Mūzikas informācijas centrā pie komponistiem pierakstīts viņu daiļrades kredo. Tur Jums ir rakstīts “Vēlos spilgtus allegro un presto!” Sakiet, vai šis kredo ir kaut kādā mērā mainījies?

R.K.: Nē, tas nav mainījies. Tas savā laikā bija tādā izteiksmē, ka es teicu, ka klasiķiem, piemēram, Haidnam simfonijās ir trīs ātrās daļas un viena lēnā. Bet latviešu mūzikā bieži vien ir trīs lēnās daļas un viena druscītiņ ātrāka! Un šeit es vēl gribu paskaidrot, kas tas nav tikai vienīgi atkarīgs no latviešu rakstura īpašībām, bet tas ir atkarīgs no profesionalitātes. Man ir pilnīgi skaidrs, ka lēnu mūziku uzrakstīt ir daudz vieglāk, nekā ātru mūziku, protams, labā profesionālā līmenī! Tas ir atkal saistīts ar to amata prasmi labā vārda nozīmē.

D.E.: Te nevar nepiekrist! Bet, vai Jūsuprāt ir kāds latviešu komponists, kurš šo problēmu ir atrisinājis vislabāk vai viselegantāk?

R.K.: Grūti pateikt. Ir jau rakstīti tādi labi, ātri, efektīgi mūzikas darbi, bet principā ir diezgan daudz tādas lēnas mūzikas. Sevišķi, ja ieskatās agrākā vēsturē, tad tā tas tiešām ir! Bet ir labi mums komponisti, agrāk gan Vītols, gan Barisons, gan Ivanovs, tā kā ir jau viss kārtībā!

PAR MŪZIKAS KLAUSĪŠANOS

S.Ņ.: Tikai Jums es varu pajautāt par tik smalku lietu – tagad, kad Jūs neredzat un maņu ir palicis par vienu mazāk – vai mūziku Jūs uztverat spilgtāk, savādāk? Vai garšas jūtat spilgtāk, savādāk?

R.K.: Nē, es domāju, ka ir tāpat kā iepriekš. Mūziku es vienmēr ļoti labprāt intensīvi klausos caur Latvijas Radio Klasiku. Man ir divi radioaparāti – viens ir uz 1. programmu, otrs ir uz Klasiku! Sevišķi es tā nevarētu teikt, ka kaut kas tagad būtu savādāk.

PAR JAUNO MŪZIKU

D.E.: Sakiet, vai, klausoties radio, ir gadījies dzirdēt jaunu mūziku, kas Jūs ieinteresē, kas piesaista uzmanību?

R.K.: Jā, kāpēc nē? Man ir prieks un tāda laimes sajūta, ka, klausoties radio tik bieži – gandrīz cauru dienu – man ļoti bieži tie skaņdarbi ir pazīstami! Es varbūt neatceros tieši, kas ir autors un kā to sauc, bet pazīstamas intonācijas ir un par to es esmu ļoti priecīgs! Savā laikā es ļoti daudz esmu klausījies un jau no agras jaunības esmu daudz interesējies par mūziku, tā kā esmu iepazinis ļoti daudz! Tagad arī viens otrs skaņdarbs man tīri labi patīk! Tāpat Dubra diezgan labi kādu skaņdarbu uzraksta vai Ešenvalds. Man godīgi jāsaka, ka man ne sevišķi Pēteris Vasks patīk. Viņam, man šķiet, tāda garlaicīga mūzika pēdējā laikā. Jaunības gadi – tie atkal interesantāki, tie ir labi! Tā ir mana lieta, man tā šķiet. Bet viņš arī ir mācējis rūpēties, lai savus skaņdarbus varētu dot izpildītājiem, lai biežāk tos atskaņotu. Es jau saku, ka es speciāli to nedaru, es gaidu, kad no viņiem būs tā ideja.

PAR SADZĪVI

R.K. Es esmu laimīgs, ka vēl pats varu ar tausti un, skaitot soļus un trepju pakāpienus, vēl pa šo māju staigāt, līdz terasei iziet un uz virtuvi. Vēl varu virtuvē savas brokastis un vakariņas sagatavot, tikai pusdienas man Uldis vienmēr sagatavo, paldies viņam, viņš man ir lielais palīgs.

S.Ņ.: Sakiet, kādai kafijai Jūs dodat priekšroku?

R.K.: Šķīstošajai, to man sagatavo Uldis. Ieliek pāris karotītes krūzē un pēc tam es uzkarsēju ūdeni un ieleju krūzītē, arī vēl pieleju pienu, bet pilnīgi bez cukura. Parasti no rīta es ēdu biezpienu ar pienu un kādu vienu karotīti cukura pielieku klāt un rupjmaizīti. Tāds man ir biežākais brokastu laika ēdiens.

PAR GARO MŪŽU

R.K. Jāsadzīvo ar visu, kā ir! Paldies Dievam, es esmu tik laimīgs, ka es tik garu mūžu esmu nodzīvojis! Jocīgi, jo tas ir garāks mūžs, nekā vidējais Latvijas vīrieša mūža garums. 83 gadi, divi mēneši un trīs nedēļas ir pagājušas, šajā pasaulē nodzīvotas!