Nacionālā ierakstu kompānija SKANI laidusi klajā jaunu ierakstu albumu "Pēteris Plakidis: Atskatīšanās", kurā ieskaņoti izcilā latviešu komponista ievērojamākie simfoniskie opusi – "Leģenda", "Dziedājums", "Variācijas" un "Atskatīšanās". Albums no šodienas ir pieejams Latvijā un pasaulē.
Albuma ierakstā piedalījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Vasīlija Sinaiska vadībā, kurš ir arī bijis pirmatskaņotājs vairākiem no albumā iekļautiem darbiem 80. gados. Kā norāda SKANI izpildproducents Egīls Šēfers, albums ar Plakida skaņdarbiem bija jau sena iecere, kas prasīja lielu un pamatīgu darbu un nāca ļoti lēni. Ierakstu sesija Lielajā ģildē notika tieši pirms gada, bet ideja par šāda albuma nepieciešamību radās jau pašos SKANI pirmsākumos - 2014. gadā. "Kad uzsākām darbu pie SKANI kataloga, mēs mēģinājām atbildēt uz būtisku jautājumu – kas ir tās nozīmīgās latviešu klasiskās mūzikas vērtības, kuras noteikti vērts parādīt visai pasaulei. Jau toreiz LMIC vadītājai Inārai Jakubonei bija ideja, ka noteikti uzmanības vērti ir Pētera Plakida lielie simfoniskie darbi, taču ne tie, kuros viņš škelmīgi dzen jokus un parodē citus komponistus. Nē, tie īstie, autentiskie darbi, kuru pirmsākumi meklējami senlatviešu mitoloģijā, seno modu skaņkārtās un paša komponista apbrīnojamā spējā mūzikā runāt latviski. Tagad šis daudzu gadu darbs ir vainagojies ar fantastiski skanošu ierakstu patiešām izcilā mākslinieciskā kvalitāte un man ir liels prieks, ka tas nu ir pieejams klausītājiem kā Latvijā, tā tālu pasaulē", skaidro Egīls Šēfers.
Albuma anotācijā muzikoloģe Ināra Jakubone raksta: “Deviņdesmitie. Latvija ir atguvusi neatkarību un visa valsts dzīve, arī kultūras jomas nu jāpārkārto atbilstoši kapitālisma un brīvā tirgus likumiem. Valsts vairs nespēj atbalstīt līdz tam spēcīgi subsidētās mākslas vienības un aktivitātes. Brūk līdzšinējās struktūras, pazūd orķestri, kameransambļi. Brīžam biedējoši tukši ir deviņdesmitie.
Biedējoši ir arī tas, ka apklust Pēteris Plakidis. Vairs neraksta. Nē, vispār jau raksta, bet tas vairs nav tas Plakidis, kādu pazinām agrāk. Kad katrs viņa opusa pirmatskaņojums bija notikums ar patiesuma svaru. Vienalga, vai tā solo vai kora dziesma, kamermūzika vai simfonisks opuss.
Nu viņš savā mūzikā – arī simfoniskajā - vairs gandrīz tikai joko. Asprātīgi, izsmalcināti parodē savus mīļos Brāmsu, Vēberu, Rosīni. Protams, tas joprojām ir profesionāli spoži, asprātīgi uzrakstīts. Bet nez kāpēc šķiet - vairs ne līdzvērtīgi tam agrākajam Plakidim, kura mūzika tapa, līdz mielēm izjūtot komponista atbildību savu līdzcilvēku un savas tautas priekšā. Tam Plakidim, kurš skaņās paustajām patiesībām lika izskanēt kā liecinājumam, kā atklāsmei un mierinājumam. Pat tad, kad mūzika rit teju sēru gājiena solī, kā apzvanot. Tā, kā „Atskatīšanās”.
Vai tiešām Pēteris Plakidis apklusa un pēc tam krasi mainīja savu tik iezīmīgo stilu un daiļrades patosu tikai ārēju apstākļu dēļ? Domāju, ka nē.
Manuprāt, šī neatgriezeniskā stilistiskā metamorfoze notika Plakida profesionālā godīguma dēļ. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados dominējošās Plakida mūzikas estētikas un stilistikas ādere bija pati Latvija, viņa dzimtās zemes, viņa paša tautas tēls. Nu šī estētikas un stilistikas aka bija izsmelta. Izsapņotais ideāls – tautas brīvība - bija sasniegts. Bet tiražēt sevi Plakidis nedz gribēja, nedz spēja. Lai šo apgalvojumu pierādītu, būs vien jāturpina atskatīties.”