Precīzos skaitļos Jāņa Zālīša muzikālo devumu nav iespējams izteikt. Iemesls tam sakņojas komponista iekšējā nepieciešamībā atkal no jauna koriģēt šķietami jau pabeigtus darbus un veidot tiem jaunas redakcijas, kā arī pārtraukt jaunrades darbu pusceļā, kolīdz zudusi pārliecība par idejas attīstības potenciālu. Vairumam skaņdarbu nav datēts tapšanas laiks, līdz ar to apgrūtināta ir arī iespēja darbus sarindot hronoloģiskā secībā. Nepilnos 40 savas jaunrades gados (kopš studiju uzsākšanas Pēterburgas konservatorijā 1904. gadā) Jāņa Zālīša daiļrades apcirkni pildījuši vien ap simt skaņdarbu. Skaitliski mazāko vietu tajā aizņem klaviermūzika – ap desmit darbu, kas tapuši studiju laikā. Šos latviešu mūzikā vēl neatklātos Zālīša šedevrus saulītē izcēlis pianists profesors Sergejs Osokins, teju visus no tiem ieskaņojot albumā “Trīs Osokini latviešu klaviermūzikā” (LMIC 060, 2017).
Zālīša vokālās kamermūzikas krājumu veido ap 50 solodziesmu, tostarp arī deviņas tautasdziesmu apdares balsij un klavierēm. Gandrīz puse dziesmu sarakstītas jau studiju gadu laikā, turklāt daļai no tām pavadījums instrumentēts arī simfoniskajam orķestrim.
Apmēram tikpat liels ir Jāņa Zālīša devums kormūzikas žanrā – ap 50 nosaukumu. Šajā albumā ieskaņotas visas tās kordziesmas, kopskaitā 44, kuru partitūras vēsture glabā kā pilnīgi pabeigtas – 36 dziesmas jauktajam korim, septiņi vīru kora skaņdarbi un vienīgā dziesma sieviešu korim. Kordziesmu skaitā ietilpst saviem laikabiedriem – ievērojamiem mākslas pasaules darboņiem veltītas vairākas apsveikumu dziesmas, himnas un suminājumi, kas sava vienkāršotā mākslinieciskā satura un apjoma dēļ netiek pieskaitītas pie Zālīša kordziesmu pērlēm.