"Starp zemi un debesīm" Vita Krauja, “Mājas viesis”, Latvijas Avīze. 19.02.2004
Latvijas mūzikas dzīvē nebijis, vienreizējs notikums. Tā saviļņoti bija daudzi tūlīt un vēl ilgi pēc Doma baznīcā izskanējušā RIHARDA DUBRAS "Te Deum" XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku garīgās mūzikas koncertā.
5. martā uz mūsu Baltā nama skatuves komponists saņems par šo skaņdarbu viņam piešķirto Lielo mūzikas balvu. Bet vēl pirms tam — 28. februārī — Rihardam Dubram paliks apaļi četrdesmit.
Latvijas profesionālo mūziķu aprindās, protams, zināja Dubru no Dārziņskolas. Jūrmalas muzikāli apdāvinātajiem bērniem un viņu vecākiem sen nebija svešs Jūrmalas mūzikas skolas tagad teorētisko priekšmetu — harmonijas, instrumentācijas un kompozīcijas — pasniedzēja Riharda Dubras vārds. Kopš Sv. Magdalēnas baznīcā kantora jeb, kā Eiropā teiktu, mūzikas direktora pienākumi uzticēti Dubram, še ar mūziķa uzsāktajiem psalmiem iecienīti dziedošie dievkalpojumi. Taču tauta viņu Latvijā pamanīja tikai šovasar. Pašā Dziesmu svētku ieskaņā. Pēc "Te Deum".
Rihards Dubra profesionāli mūziku komponē jau divdesmit gadus. Sacerējis apmēram piecdesmit kora dziesmas jeb, kā teic pats, motetes, vienu lielu simfoniju un četras mazākas, arī daudzus instrumentālus un vokāli instrumentālus skaņdarbus. Viņa mūzika ierakstīta Anglijā divos diskos, no kuriem vienā — "Ziemeļblāzma" — ir vienīgi Riharda Dubras skaņdarbi. Viņa mūzika skanējusi Anglijā, Vācijā, Francijā, Austrijā, ASV un vēl daudzās citās zemēs. Izdevniecības "Music Baltica" pasen izlaistie kora dziesmu krājumiņi bija piesaistījuši ne viena vien sveštautieša uzmanību. Garīgā mūzika. Vārdi latīņu valodā. Pieejami. Saprotami. Ērti. Taču droši vien ne jau tas ir īstais un patiesais iemesls, kura dēļ Rihards Dubra kādu brīdi atbilda teicienam par pravieti tēvzemē. Būtībā viņš ir viens no tiem, kurš, kaut visu mūžu dzīvodams šeit, kā mūziķis Latvijā ienācis no ārpuses.
...Jūrmala todien sniega kupenās. Tieši pretim Dubultu luterāņu baznīcai, kurai Tālivaldis Deksnis patlaban būvē ērģeles, divstāvu koka ēka žilbina ar arkveidīgiem, sīkrūtotiem logiem gaiša koka rāmjos pa visu fasādi. Tās ir Riharda Dubras dzīvesbiedres Ievas Princes dzimtās mājas. (Vēlāk mūziķis teiks: tā kā dzīvesbiedre laulājoties saglabājusi savu uzvārdu un pasaulē jau ir divi jaunieši ar viņa uzvārdu, tad arī Riharda un Ievas pirmdzimtā meitiņa Patrīcija Marija nesīs Princes uzvārdu.) Pa sniegoto taciņu pretim lēkšo rūsgans četrkājainis, kuru Rihards sauc par Džimi, opītis par Džipsi.
Ievas Princes dzimtās mājas ir pāris gadu jaunākas par pagājušā gadsimta sākumā celto luterāņu baznīcu. Ievas vectēva vecāki šo māju nopirka pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Kā jau daudzi nami, arī šis, padomju laikos sadalīts mazos dzīvoklīšos, bija pārvērties līdz nepazīšanai. Lai tiktu no "labticīgajiem" ieguvējiem vaļā, Rihardam un Ievai nācies tēlot Ziemassvētku vecīšus, vienai ģimenei pat nopērkot atsevišķu dzīvoklīti. Es priecājos par skaistajiem logiem, bet mājas saimnieks šo krāšņumu uztver ar dalītām jūtām. "Ja logi nebūtu jāatjauno no koka un tieši tādi, kā bijuši, mums jau sen būtu gan vannasistaba, gan virtuve," teic Rihards Dubra. Vecajiem zīmējumiem un Jūrmalas koka arhitektūras piemineklim atbilstošu logu būve maksājusi četrus tūkstošus latu. Vai dome nemaz nepabalstījusi? Tā jautājuši arī ciemos atbraukušie vācieši un austrieši. Tas taču būtu tikai normāli, ja reiz māja ir arhitektūras piemineklis! Ha, ha, ha! Te iesmejas pat mazā Patrīcija Marija.
Uzlaužot veco grīdu atklājušās Holandes podiņu lauskas liek sapņot par kamīnu. Bet gan jau tāds reiz būs. Ja būtu laiks, Rihards remontētu pats. Taču, ja to darītu, nebūtu laika rakstīt mūziku. Un, ja nerakstītu mūziku, nebūtu atkal naudas būvmateriāliem.
Rihards Dubra visu mūžu bijis jūrmalnieks. Mazliet lieloties teic, ka viņu izaudzinājuši 19. gadsimta cilvēki. Vecvecmāmiņa Paulīne un vecvectēvs Jānis Jēčkalēji. Darbā bijis jāiet gan mammai, gan vecmammai. Jēčkalēju mājā pašā meža malā ganījušās i govis, i cūkas, i cita dzīva radība. Bet desmit minūtes kājām un tu jau esi Ķemeru centrā, taču jau Jūrmalas pilsētā! Tā Rihards nekad nav varējis īsti saprast, vai viņš ir pilsētnieks vai laucinieks. Dēliņ, teikusi vecmamma, aizej uz mežu pēc sēnītēm. Kādas īsti lasīt? Vakar galdā bijusi gaileņu mērcīte, šodien derētu baravikas. Puika lasījis tieši tik, cik vajag brokastīm. Ne par beku vairāk. Jo kāpēc gan, ja rīt taču varēs aiziet uz mežu un salasīt atkal? No tā laika saglabājusies vēl kāda atmiņa. Basām kājām apkaimes bērni skraidījuši pa viršiem, purviem, bet ne reizi nevienam nav iekodis nekāds mošķis. Ej nu zini, varbūt tieši tādēļ, ka, dzīvodami saskaņā ar dabu, viņi tajā devušies bez bailēm.
…Lai cik tālu Rihards Dubra ieskatītos dzimtas kokā, tajā nav neviena mūziķa. Vienīgi tēvu Jāni, kurš nomira, kad puikam bija četri gadi, Dievs bija apveltījis ar absolūto dzirdi. Viņš spēlējis akordeonu, klavieres, dziedāja. Laikam jau kādu talantu savā atvasē pamanījuši, vecāki puiku aizveda pie klavierskolotājas. Paklausījusies mazo, viņa vai iekliegusies: uz mūzikas skolu! Talantus ražojošajā konveijerā Dārziņskolā, kur mācījušies pazīstamu mūziķu bērni — diriģenta Jāņa Dūmiņa meita Ilze, komponista Aldoņa Kalniņa dēls Madars u. c., Rihardam Dubram bijusi padomju laikiem "ideāla sociālās izcelšanās anketa": māte — grāmatvede, patēvs — traktorists. Un vēl kāda sagadīšanās. Tieši tajā laikā Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs bija vīrs ar uzvārdu Dubra. Skolotāji nespēja noticēt, ka Rihardam ar šo vīru nav nekāda sakara. Nu labi, viņi teikuši, nav viņš tavs tēvs, bet gan jau kāds radinieks ir. Lai nu kā, bet dažādas delverības šā iemesla dēļ tikušas piedotas. Klasei piemitis diezgan bohēmisks dzīvesveids. Varbūt māksliniekiem tas arī piedodams, bet to savienot ar lielu darba slodzi var tikai jaunos gados. Tomēr vairākums skolu beidza labi, kaut gan no dažiem skolotājiem tapa pareģots, ka "tie būs tie, kas sagraus latviešu kultūru". Bet, kā pierādījusi dzīve, daudzi no viņiem šo kultūru tikai veicinājuši. Absolventu vidū ir tādi tagad zināmi mūziķi kā altists Olafs Štāls, džeza pianists Madars Kalniņš, mūzikas izdevēji Māris Upmacis un Uldis Suneps.
Par savu mīļāko skolotāju Rihards Dubra uzskata Konservatorijas profesoru Ādolfu Skulti. Veco laiku inteliģents ar iedzimtu takta izjūtu pret cilvēkiem. Viņam piemitis talants mūziku dzirdēt krāsās. Ādolfs Skulte iemācījis rakstīt orķestrim. Bet, galvenais, Rihardam bijusi sajūta, ka profesors ir it kā viņa vectēvs. Varējuši brīvi runāties par visdažādākajām lietām. Sava loma varbūt arī tam, ka pasniedzējam un audzēknim sakrituši hobiji. Automašīnas. Sešdesmitajos gados pirkta, Ādolfam Skultem bija vecā "Volga" ar automātisko ātrumkārbu. Tādi autiņi Latvijā šajā laikā bija tikai trīs. Bet Skultem vienīgajam tas joprojām darbojās.
Savulaik Latvijas Universitātē inženierus beigušam un pēcāk uz Mūzikas akadēmiju Bruno Skultes atvestam, Ādolfam Skultem patika pašam ņemties pa mašīnas motoru. Arī Rihardam Dubram, cik nu atļauj laiks, joprojām patīk savus automobiļus remontēt. Un daudz braukt. Bet šī kaislība laikam iedzimta. Vectēvam Latgales pusē Jānim Dubram jeb īstajā vārdā Janam, polim pēc tautības, ārkārtīgi patikuši zirgi. Savu nākamo dzīvesbiedri Broņislavu viņš ieraudzījis baznīcā. Kā jau tajos laikos pieņemts, pašai neko neteicis, braucis precībās pie meitenes tēva. Broņislava nākusi no lauka, ieraudzījusi divus brangus kumeļus un nodomājusi — kam tādi zirgi, pie tā nu gan es ietu par sievu! Tā noticis.
Rihards Dubra savu dzīvesbiedri Ievu saticis laikmetīgāk. Kad pēc armijas 1985. gadā viņš sācis strādāt Jūrmalas mūzikas skolā, pēdējā klasē te mācījusies jauna meitene Ieva. Taču pa īstam Rihards viņu ieraudzījis jau kā Jāzepa Mediņa mūzikas skolu absolvējušu jauno kolēģi.
"No Ievas nāca pievelkošs strāvojums. Tajā cilvēkā saskatīju sev ko ļoti tuvu. Viņa bija jauna, taču ar nobriedušu prātu. Īstenībā man arī tagad daudz nozīmē Ievas spriedums. Tas, vai viņa saka — izdevies skaņdarbs — vai arī: nu tā. Es to ņemu vērā."
Sakot, "nāca starojums" vai "bija", Rihards, pagriezis galvu otras istabas virzienā, kur Ieva aprūpē deviņus mēnešus veco Patrīciju, uzsvērti skaļāk, jokojot, iesaucas: joprojām "nāk" un "ir"!
Vairākkārt viņš piemin depresīvu laiku dzīvē.
Rihards bija to vidū, kurus no augstskolas sola paņēma dienestā. Divus gadus, ziema vai vasara, nodzīvojis ūdenī pontonu tiltu būvētājos. Iedomājieties: septiņas tonnas smagus metāla klučus laiž upē, bet tev tie tur lejā jāregulē. Reiz viņi ar smago auto grimuši, bet laimīgā kārtā izglābušies.
Atgriezies augstskolā, domājis: bet kā īsti lai es tagad rakstu? Pašam paticis skaņdarbs, ko nosaucis par "Ziemassvētku trio". Kaut arī jau astoņdesmito gadu beigas, gaisā atkušņa vēji, taču aiz Konservatorijas sienām skaņdarba nosaukuma pirmais vārds izraisījis sašutumu. Rihardam reakcija sejā, slāviskais temperaments un spīts. Padevies tikai tad, kad piedraudēts ar nepatikšanām pasniedzējam. Trešā kursa studenta Riharda Dubras "Saulgriežu trio" tika daudz spēlēts koncertos, kā arī ierakstīts radio. "Pamazām sapratu, ka tas tieši ir tas, ko gribu, un, rakstot garīgo mūziku, jūtos ļoti labi."
Ir viens Ādolfa Skultes padoms, kurš nav derējis. Profesors teicis — ja gribi kaut ko lielu uzrakstīt, pastaigā gar jūru. Tur tāds plašums, viļņu šalkas, dabas varenums. Vienu reizi Rihards tā arī mēģinājis, gājis gar ūdens klajumu… nu un? Visu mūžu jūras malā dzīvojušam, nekas īpašs! Pieradums piezemē iespaidu spilgtumu… Bet kas iedvesmo mūzikai? Skaņdarba nodošanas termiņa tuvošanās esot labs stimuls. Bet vispār… nedrīkstot būt labi paēdis, tad nākot miegs. Esot nepieciešams mazliet diskomforta, nedrīkstot justies omulīgi. Nekad nesēžoties rakstīt mūziku, kamēr skaņdarbs nav dzimis un izdomāts sirdī un prātā. Nepatīk, ja viņu redz darba procesā. Blakus lielajai, gaišajai viesistabai ar jau manis aprakstītajiem krāšņajiem fasādes logiem, neliela telpiņa. Te, nevienu netraucējot, var rakstīt pat naktī. Stūrī sintezators. Uz galda dators. To Rihards izmanto kā rakstāmmašīnu notīm. Piespied pogu un var izprintēt jebkuru partitūru. Bet elektronisku mūziku viņš neraksta principā. Var izskaitļot kā formulu, bet tad tāda tā mūzika arī būs — izskaitļota un izrēķināta…
Stūrī neliela Dievmātes statuja. Dāvana no krusttēva. Katoļiem esot tāda tradīcija kā iestiprināšana. Bīskaps ar svētītu eļļu velk krustiņu iestiprināmajam uz pieres, bet aiz muguras jāstāv vienam cilvēkam un jātur roka uz pleca. Tā kā neviena nebijis, kam lūgt paturēt roku uz sava pleca, Rihards to lūdzis baznīcas dežurantam. Kopš tā laika viņi pamazām kļuvuši par labiem draugiem. Riharda acīs šis vīrs ir ļoti spēcīgs cilvēks. Jau no bērnības viņš sadzīvo ar smagu slimību. Ilgus gadus strādā baznīcā. Un Rihards ar klusu apbrīnu saka: "Cik daudz šajā cilvēkā spēka, gudrības un labestības! Tas ir vienreizēji un cilvēka prātam neaptverami."
Blakus datoram uz galda neliela izmēra grāmatiņa "Ar Dieva mīlestību". Tajā ir trīssimt sešdesmit piecas iedrošinošas domas, kuras pieder pāvestam Pāvilam II un Mātei Terēzei. Tā ir kāda austriešu mūka, Riharda Dubras drauga, dāvana. Austriešu mūks ir viens no tiem cilvēkiem, ar kura palīdzību komponistam ir vēl viena blakus nodarbe. Viņš gādā uz Latviju ērģeles. Vienas tikušas viņa paša Sv. Marijas Magdalēnas baznīcai, kur iepriekš bijis tikai elektronisks instruments, otras — Kristus Karaļa baznīcai Sarkandaugavā un savs instruments nu ir arī Jūrmalas mūzikas skolai.
... Ko nozīmē "Te Deum"? Tā ir slavas himna Dievam, ko dzied visu baznīcas lielo svētku noslēgumā. Rakstot skaņdarbu garīgās mūzikas koncertam Doma baznīcā, Rihards vēlējies radīt himnu. Ne cilvēkam, ne notikumam, ne valstij, pat ne planētai, bet kaut kam vēl augstākam. Mēģinājis iztēloties ainu tajā saulē, ko mēs nekad neuzzināsim, šeit esot. Varbūt tajā ir ļaužu sapnis par neparedzamo. Un tad izdzirdu negaidītu atzīšanos: "Man ir ļoti grūti noklausīties savus skaņdarbus līdz galam. Ir stress, esmu nosvīdis slapjš, citreiz pieķeru sevi, žņaudzot rokas."
Bet es, klausoties šajā negaidītajā atklāsmē, atkal domāju: varbūt tādēļ, ka šāda mūzika ir tāds dvēseles kliedziens, to nu dzird simti un dzirdēs tūkstoši?
Kad Doma baznīcā atskaņoja "Te Deum", autors sēdējis blakus Pēterim Vaskam. Viņa augstā atzinība bijusi pirmais, kas likusi apjaust — ir izdevies! Turpat baznīcā bijusi arī Ieva:
— Ai, aprīlī mums bija piedzimusi mazulīte un nu pēc ilga laika atkal pirmoreiz biju koncertā. Klausījos Riharda skaņdarbu, emociju manī bija tik daudz, ka domāju — kuru katru mirkli sākšu raudāt.
Jautāju mūziķim par cilvēka un Dieva tuvumu, kā to izjūt viņš pats.
— Mēs neviens nevaram izmērīt ne savu, ne otra tuvumu Visaugstajam. Viens iet baznīcā, cits netic nekam, bet par citu domā — tas nu gan ir pēdējais grēcinieks. Tomēr mēs nevaram zināt, kā tas ir Dieva acīs. Viņa acīs savu labestību speciāli neafišējošais varbūt ir vislabākais cilvēks. Ja mēs sāksim mērīt citu tuvumu Visaugstajam, tad… pietiek ieslēgt televizoru un paskatīties, kas notiek, ja mēra cits cita labumu, naudas maka biezumu. Tur ceļas kašķi, nelaimes un viss pārējais. Cilvēka un Visaugstā tuvumu var izmērīt vienīgi pats Dievs.